- Tas neko nelīdz, Hīlass sacīja.
- Mēs taču noteikti varam kaut ko darīt?
- Nē, Pirra. Ir par vēlu.
Viņa skatījās, kā zēns uzliek plaukstu uz dzīvnieka sāna, kas cilājās smagos elpas vilcienos. Dusi mierā, viņš maigi teica. Kaut tu atrastu spēdgu jaunu ķermeni un kaut tu vairs neciestu sāpes.
Zeltainās acis kļuva nespodras. Pirra sajuta mirklīgu siltumu, lauvas garam aizlaižoties prom naktī.
Pirra sēdēja, ar muguru atspiedusies pret klintsbluķi, un piespieda sevi norīt pēdējo kripatu sīkstās, rūgtās lauvas gaļas.
Hīlass nebija gribējis tā darīt; viņš apgalvoja, ka cita mednieka miesas ēšana esot pretrunā ar vecajām paražām, taču to varot darīt, ja mirsti badā. Pirra pajautāja, kas tās par vecajām paražām, bet viņš neatbildēja.
Abi bija apmetušies gana tālu no avota, lai viņus nenomītu izslāpušie zvēri. Nakts bija karsta, tāpēc bērni nepūlējās sliet būdu. Hīlass bija iekūris uguni no ogļu kaudzes vismaz to te netrūka un tad sācis drūmā apņēmībā velt prom akmeņus. Pirra ierosināja pagaidīt līdz rītam, taču zēns atcirta, ka neesot spējis izglābt ne Škicu, ne lauvu, bet netaisoties ļaut nomirt vēl kādai dzīvai radībai, ja vien to novērst būšot viņa spēkos.
Bērni atraka avotu tik tālu, ka Hīlass apgalvoja, ka nu to spēšot atrast pat akls ezis; tad viņš daļēji nodīrāja lauvu un izgrieza gabalu ribu. Gaļu abi izcepa un mēģināja paēst. Pēc tam viņi aizvilka atliekas krūmos, lai no
tām varētu paēst citi, bet sirdi un asti atstāja uz akmens Dievietei.
Jau pavisam drīz dzīvnieki atklāja, ka avots nu ir atbrīvots, un Pirra no savas vietas visu laiku dzirdēja nagu un ķepu šļūkāšanu. Rūcieni pārauga īsos ķīviņos un norima, pārejot lēnā strēbšanā un ūdens pilēšanā no veldzi guvušo zvēru purniem.
Meitene bija pārgurusi, taču nespēja rast mieru. Viņa baidījās, ka izdzirdēs spārnu vēdas.
Viņa zināja, kāpēc Hīlass uzstāja, ka jānodīrā lauva un jāatbrīvo avots. Viņam vajadzēja novērst domas no tā, kas bija apsēdis šo vietu.
Zēns sēdēja otrā ugunskura pusē un tīrīja lauvas pūsli ar pelniem, lai uztaisītu jaunu ūdens maisu. Sajutis Pirras skatienu, viņš pacēla acis. Tur tajā grāvī nedomāju, ka tas bija maitasputns.
Meitene norija siekalas. Es arī ne.
Abi iztrūkās, sadzirdējuši spārnu šalkas. Garām ar skaņu ķērcienu aizlaidās krauklis.
Hīlass izdvesa ilgu nopūtu. Pirra pētīgi vērās tumsā.
Viņa nespēja atcerēties, ka kādreiz nebūtu baidījusies no Niknajiem. No tiem bijājās visi: priesterienes, zemnieki, vergi. Niknie bija pastāvējuši un pastāvēs mūžīgi. Viņi ir tā ēna, kas seko cilvēkam pusnaktī, un tās bailes, kas pārvērš sapņus murgos. Kad cilvēks naktī pamostas no šausmām vai arī kad metas zosāda no bailēm, bet cilvēks nezina, kāpēc, tad tuvumā ir Niknie. Viņi nāk no Haosa, kas pastāvēja pirms dieviem, un vajā tos, kas ir nogalinājuši savu asini. Tos var uz laiku atvairīt, izrunājot senu burvestību: no tiem var kādu brīdi izvairīties, maskējoties vai pametot dzimteni, taču agri vai vēlu viņi
atradīs savu upuri un sadedzinās garu, iedzenot cilvēku ārprātā.
- Kāpēc viņi ir te? Pirra čukstus jautāja. Viņi vajā ļaudis, kas ir pastrādājuši briesmu darbus; bet te neviena bez mums nav.
- Nezinu, Hīlass atsaucās. Bet es vēlētos, kaut mums būtu kāda druska krūkļa, lūr, no kurienes es nāku, runā, ka tas palīdzot viņus atvairīt.
Iestājās klusums, abiem apdomājot teikto. Viņi zināja, ka pat tad, ja pats neesi izdarījis neko sliktu, Niknie vienalga var tevi iznīcināt, ja nonāc tiem par tuvu.
Hīlass iemeta ugunī vēl ogles; Pirra iztrūkās. Es pieskatīšu, lai uguns deg visu nakti. Cerams, rītausma pienāks drīz.
Kā par brīnumu, bērni nogulēja līdz pat saullēktam un, piepildījuši jauno ūdens maisu, devās ceļā, sajuzdamies drošāki, jo ieleju pamazām piepildīja pelēka gaisma.
Agrā pusdienlaikā ceļinieki uzdūrās takai, kas izskatījās pēc tādas, kas varētu vest lejā uz Jūru, bet nebija gājuši ilgi, kad tā izbeidzās klajumā: klajumā, kuru aizsprostoja liela apdegušu koku kaudze.
Nogāzes abās pusēs klāja it kā milža rokas nogāztas priedes. Hīlasu darīja uzmanīgu tas, ka stumbri gulēja krustu šķērsu cits citam virsū. Viņš piegāja kaudzei klāt paskatīties tuvāk.
Zēns ieraudzīja uz stumbriem cirvju atstātas pēdas. Atgriezies pie pārogļojušos koku kaudzes, viņš uzraka apdegušus vairāku vēršu kaulus un dažas māla trauku lauskas. Vienu viņš paostīja. Oda pēc eļļas. Hīlass neticībā samirkšķināja acis.
- Kāds to izdarīja ar nolūku, viņš sacīja. Kāds nocirta kokus, aplēja ar eļļu un pielaida tiem uguni. Vējš pārtvēra liesmas un aizpūta tās tālāk ielejā.
- Bet… dedzinātājs taču noteikti negribēja nodedzināt visu ieleju, Pirrai aizrāvās elpa. Uguns noteikti kļuva nekontrolējama.
Hīlass apstājās aplūkot granīta plāksni, kas bija nolikta pie koku krāvuma. Uz tās bija kaudzīte spīdīgu bultu uzgaļu. Viņš pagrozīja vienu pirkstos. Tā forma atgādināja papeles lapu. Tieši tādu pašu viņš bija izvilcis no sava delma.
- Vārnas, Pirra skarbi noteica.
- Bet kāpēc? Hīlass nomurmināja.
- Runā, ka viņi upurējot sadedzina ziedoto.
- Domā, ka tā? Ka tas bija upuris? Un ko gan viņi cerēja iegūt?
- Nezinu.
- Nevienam upurim nevajadzētu būt tik lielam. Viņi noteikti ir sadedzinājuši tik daudz koku, ka varētu uzbūvēt desmit ciemus.
- Un nabaga koku garus.
Hīlass juta sevī briestam dusmas. Tik daudz mirušu radību un neaizsargātu koku. Un to bija izdalījuši Vārnas. Mūždien visur bija iejaukti Vārnas. Kas šai salai kaiš? viņš prātoja. Tā vien šķiet, it kā… it kā viss būtu saistīts.
- Kā tu to domā?
- Kāpēc avarēja tas kuģis? Kas notika ar Gara baru? Kāpēc atmodās Zemes Drebinātājs? Zēns sarauca uzacis. Kopš Vārnu uzbrukuma man visu laiku ir tāda sajūta, ka tam ir kaut kas kopīgs, tikai es nespēju saskatīt, kas tas ir. Kopš tā brīža jūtos kā tāda zirnekļa tīklā noķerta muša.
Pirra neatbildēja. Viņa staipīja kaklu, aplūkodama sakritušos kokus, kas klāja rietumu puses nogāzi. Kā tev šķiet, vai mēs varētu pa turieni izrāpties laukā?
Zēns sekoja viņas skatienam. Varbūt. Es vispirms pamēģināšu, tu pagaidi tepat.
Koki bija biedējoši grīļīgi, un visur pretī dūrās nolūzuši zari. Hīlass uzsauca Pirrai, lai pakāpjas nostāk ja nu gadījumā visa kaudze pēkšņi sagrūtu. Pusceļā uz virsotni zēns pamanīja kaut ko tādu, ko nebūtu varējis ieraudzīt no lejas: tālāk bija klinšu pārkare, kuras dēļ tur uzkāpt nebija iespējams. Tā vien šķita, ka sala joprojām nelaiž viņus prom.
Lejupceļš bija grūtāks, jo rokas un kājas bija noziestas ar oglēm un slīdēja. Naža maksts aizķērās aiz zara un apgiezās otrādi; nazis izkrita laukā un šķindēdams nokrita zemē. Pirra pieskrēja to paņemt. Dabūju! viņa uzsauca.
Hīlass pameta skatienu pāri plecam un pamanīja kaut ko tādu, ko nebija ieraudzījis augšupceļā aiz atradzes paslēpušos aizu otrā klajuma malā. Viņš redzēja pazibam kaut ko koši zaļu un sajutās mundrāks. Uguns nebija skārusi aizu. Tā noteikti veda lejup uz Jūru.
Viņš jau taisījās līksmi pavēstīt labās ziņas, kad aizā augošie krūmi sakustējās.
Zēns sastinga.
Krūmi vēlreiz sakustējās.
Kāds nāca.
29
Vīrs, kas iznira no aizas, gāja, viegli pieklibodams, un turējās ēnā, it kā negribētu, lai viņu pamana.