- Nē, es biju domājis paldies. Par to, ka nāci mani meklēt.
- A. Pirra ar papēdi paspārdīja zemi. Nūja. Ja es nebūtu tā darījusi, tad neko ilgi neizdzīvotu.
Hīlass apskāva ceļus un iedomājās: nez kad viņš pārstās drebēt? Tas bija drausmīgi tumsā klupšus krišus skriet pa grāvi, ik mirkli baidoties izdzirdēt pakaļ dzenamies Niknos. Bērni bija nonākuši strupceļā; tad laiks
noskaidrojās, un zvaigžņu gaismā Hīlass uzgāja aizu, kas vijās uz rietumiem. Pēc bezgalīgi ilgas rāpšanās lejup aiza pavērās, un viņi ieraudzīja Jūru pirmsausmas mierā slīgstošu nespodri sudrabainu klajumu.
Kad atmodās saule, abi patvērās zem ērkšķu krūma un sadalīja to, kas bija atlicis ūdens maisā to Pirra apbrīnojamā kārtā bija pamanījusies paturēt.
- Ejam, meitene skubināja, atsaucot Hīlasu atpakaļ realitātē.
- Tu ej, es tevi panākšu, zēns nomurmināja.
Pirra, šķiet, saprata, ka viņam vajag pabūt vienatnē,
un devās lejup pa nogāzi.
Hīlass truli nolūkojās bitēs, kas lidinājās starp timiāna ceru purpura ziediem, un ziedmušām, kas sanēja ap dzelteniem dadžiem. Šķita, ka tas viss nav īsts. Kā tas varēja pastāvēt, ja bija arī Viņi? Kurp aizgāja tumsa tad, kad uzlēca Saule? Kur Niknie bija tagad?
Viņš tos joprojām juta kā tādu traipu dvēselē. Zēns iedomājās Akastosu un vajāto skatienu vīrieša acīs. Es bēguļoju ilgāk, nekā tu esi šai pasaulē…
Zēns ilgojās pēc Gara. Viņam gribējās kopā ar delfīnu nirt vizošā Jūrā un just, kā tā aizskalo viņā iemitušo tumsu. Gars to saprastu, viņam nebūtu jāstāsta.
Pirra nāca atpakaļ. Hīlass skatījās, kā viņa steigšus rāpjas augšā pa nogāzi. Kaut kas nebija, kā nākas. Viņš piecēlās kājās.
- Sēdies, meitene čukstēja.
- Kas ir?
- Kuģis! Tas tagad brauc krastā. Es neapstājos, lai apskatītos, bet man šķiet, ka tie ir Vārnas!
Hīlass žigli domāja. Kur tas ir?
- Es taču teicu pludmalē!
-Jā, bet kur tieši?
Meitene norādīja uz dienvidiem.
- Vismaz kaut kas. Man šķiet, ka mūsu apmetne ir uz ziemeļiem, tā ka mums vismaz nebūs jātiek viņiem garām.
Abi kopā rausās lejā no kalna.
Pēkšņi Pirra ierāva Hīlasu aiz klintsbluķa. Tur, viņa izdvesa.
Kuģis bija izvilkts oļainajā krastā apmēram simts soļus uz dienvidiem. Hīlass aplūkoja nolaisto buru sakaltušu asiņu krāsā un vīrus, kas izlēca pāri malām, tērptus garos, melnos apmetņos un mežakuiļu ilkņu bruņucepurēs. Viņš redzēja, kā saulē zvīļo vadoņa bronzas bruņas. Viņš redzēja to sejas.
Viņš redzēja to sejas.
Hīlass sagrīļojās. Ausīs sāka šalkt. Viņam bija tāda sajūta, it kā viņš kristu no liela augstuma.
Viens no atbraucējiem bija Telamons.
32
Vārnas soļoja tieši zem viņiem: Pirra saskaitīja piecus vīrus un zēnu; katram pie gurna bija bronzas duncis.
Karotāji gāja mērķtiecīgi, noliektām galvām. Pirra izelpoja. Viņi nedzina pēdas. Viņi vāca izskalotos kokus.
Hīlass viņai blakus bija gluži sastindzis. Tas ir Telamons, viņš aizsmakušā čukstā sacīja.
-Ko?
- Telamons. Viņš ir Vārna.
Meitene samiedza acis un palūkojās nopakaļ vīriem, kuri attālinājās uz liedaga pusi. Tātad tas bija tas zēns, kas viņai bija jāprec.
- Vārna, Hīlass atkārtoja. Telamons ir Vārna.
Pirra izbrīnījās. Nu protams! Viņš pieder pie Koronosa dzimtas. Nāc, mums jātiek prom no šejienes! Kā tev šķiet, vai mēs varēsim tikt pāri tam zemesragam?
- Kāpēc tu man nepateici? viņš klusi jautāja.
- Ko es tev nepateicu?
- Ka viņš ir Vārna.
- Hīlas, mums ir jātiek prom no šejienes!
- Kāpēc tu man nepateici?
Viņa balsī ieskanējās kaut kas tāds, kas lika Pirrai atskatīties. Zēna lūpas zem pelnu un netīrumu kārtas bija kļuvušas gluži pelēkas. Dzeltenbrūnās acis tumsa gandrīz melnas.
Reiz Pirra Dievietes Nama dižsētā bija redzējusi buļļu lēcēju, ko bija sabadījis bullis. Viņu iznesa no sētas dzīvu, bet seja bija tikpat nobālusi un satriekta kā pašlaik Hīlasam.
- Kāpēc? viņš prasīja.
- Es, protams, domāju, ka tu to zini! Nāc taču!
Krasts bija biezi apaudzis ar kokiem, un bērni atrada
ceļu pāri zemesragam nepamanīti. Nekādu pakaļdzīšanos nemanīja, bet Pirra ik mirkli baidījās, ka ieraudzīs karotājus metamies viņiem pakaļ.
Abi ienira kastaņu un platānu pudurī, kur trokšņoja zvirbuļu bars. Paslēptuve bija laba, un meitene uzelpoja mierīgāk. Neviens joprojām nedzinās pakaļ.
Pēc brīža viņi uzgāja strautu. Nometusies ceļos sūnās, Pirra atskārta, ka vairs nespēs paspert ne soli. Es esmu pagalam, viņa elsa. Neatceros, kad pēdējo reizi gulēju. Cik vēl tālu līdz apmetnei?
- Man šķiet, ka vēl ir labs gabals. Jāiet varbūt pusi dienas.
- Vai būtu droši uz brīdi apstāties te?
- Droši nav nekur, Hīlass nomurmināja.
Pirra vilcinājās. Par Telamonu man tiešām šķita, ka tu zini. Tu galu galā sacīji, ka viņš esot tavs labākais draugs.
- Bija, Hīlass caur zobiem izgrūda. Viņš bija mans labākais draugs.
Bērni atrada guļvietu jaunaudzē, un Hīlass nomaskēja to ar zariem, lai viņus nevarētu redzēt. Pirra aizgāja meklēt ēdamo, drīz atgriezās un pastāstīja, ka koki augot līdz pašam krastam un ka esot riskējusi ātri iebrist ūdenī.
Viņa atnesa pilnus svārkus jūrasežu, kurus abi apēda jēlus, izķeksējot sātīgo ķēpu ar pirkstiem. Meitene visu laiku meta uz Hīlasu dīvainus skatienus; zēnu tas sadusmoja. Negribējās, ka viņu redz šādu.
Beidzot Pirra bilda: Man jau no sākta gala likās jocīgi, ka viņš ir tavs draugs. Tāpēc, ka viņš ir Vārna.
Hīlass nikni paglūnēja.
- Kad tu pateici, ka viņš esot tavs draugs, es nezināju, vai varu tev uzticēties. Nezināju, ko lai domā. Tāpēc neko neteicu. Protams, vēlāk alās es tev uzticējos; bet tad viss notika tik ātri, ka nebija laika par to aprunāties.
Hīlass iedūra dunci zemē un skatījās, kā tas nodreb un paliek mierā. Viņam bija nelabi, un iekšā vārījās dusmas un žēlums, un neticība. Vai viņi vispār jebkad bija bijuši draugi vai arī tas viss bija meli? Bet kāpēc?
Viņš atcerējās to dienu pēc uzbrukuma, kad Telamons tēva kaujas ratos brauca viņu meklēt. Viņš sacīja, ka nezinot, kāpēc Vārnas vajā ārpusniekus. Tiklīdz par to padzirdēju, devos tevi brīdināt… es atradu Škicu… es viņu apraku…
Vai kaut kas no tā vispār bija tiesa? Bet ko gan Telamons varētu iegūt no tādiem meliem?
Pirra aiznesa pēdējo jūrasezi atpakaļ uz krastu kā ziedojumu. Viņus nekur nemana, meitene atgriezusies sacīja, bet man šķiet, ka es tālumā saskatīju mūsu vraku. Tev bija taisnība līdz tam jāiet vismaz pusi dienas. Vai varam atpūsties līdz tumsai?
Hīlass neatbildēja. Viņš ar pirkstu vilka pa krustu un apli uz dunča spala. Kaujas ratu ritenis, bija sacījis Akastoss, kas saspiedīs viņu ienaidniekus.
Nešķita iespējams, ka šis pats duncis viņa priekšā šis vienkāršais bronzas nazis iemiesotu Koronosa dzimtas varu. Taču dziļi sirdī zēns apzinājās, ka tas ir tiesa.
Viņš atminējās to, ko bija stāstījis Akastoss: Vārnas ir pazaudējuši savu dunci un grib to atgūt, un varbūt tāpēc viņi vajā ārpusniekus. Vai viņi kāda iemesla dēļ domā, ka nazi ir nozadzis kāds ārpusnieks un ka šis ārpusnieks varētu būt Hīlass?
- Kāpēc tu visu laiku skaties uz savu nazi? Pirra klusiņām jautāja. Meitenes vaibsti bija saviebti aiz noguruma, bet tumšās acis vērīgi lūkojās ceļabiedrā.