Zēns viņai izstāstīja. Par to, kā atradis kapā mirstošo jaunekli, kā viņam iedots nazis un kā tas palīdzējis palikt dzīvam tad, kad dreifējis Jūrā, un par to, ko bija stāstījis Akastoss.
Kad Hīlass beidza runāt, iestājās klusums. Koki stinga pusdienas svelmē. Pat zvirbuļi bija pieklusuši. Tikai sienāžu čirksti sanēja un sanēja.
Pirra ierunājās pirmā. Vai tu esi pārliecināts, ka šis ir īstais nazis?
- Tam virsū ir kaujas ratu ritenis tieši tā, kā Akastoss sacīja. Hīlass pavērās meitenē. Tas jauneklis kapā, tas keftietis. Vai tu zini, kas viņš tāds bija?
Viņa papurināja galvu. Man nav ne jausmas un es arī nezinu, kāpēc lai viņš būtu zadzis to nazi. Un to droši vien glabāja Mikēnās kā tas tika līdz Likonijai? Un kāpēc? Viņa kodīja lūpu. Līdz šim es pat nebiju dzirdējusi par tādu dunci un nedomāju, ka Keftiu kāds par to zinātu. Tas gan laikam ir gluži saprotami. Vārnas negribētu, lai kāds zinātu, ja… Pirra strauji ievilka elpu.
- Nupat atcerējos. Tāpēc viņi noteikti prasīja Orākulam.
- Kādam Orākulam?
- Kad atbraucām uz Likoniju, mēs dzirdējām, ka Testors un Krātoss esot devušies lūgt padomu savam
Orākulam. Varbūt tā atbilde, ko Orākuls sniedza, varbūt tai bija kāds sakars ar to, ka ārpusnieki nozaguši nazi.
- Bet es taču teicu es to nenozagu!
- Zinu, bet tas ir pie tevis. Tas atnāca pie tevis; tas ir svarīgākais. Un varbūt ja Orākuls tiešām pateica kaut ko par ārpusniekiem, un Krātoss tad jau zināja, ka tu Likonijā esi atlicis vienīgais, viņš varbūt nosprieda, ka tu esi to paņēmis.
- Bet es nekad neesmu bijis Mikēnām pat tuvumā!
- Zinu. Bet tas, kurš nazi nozaga tas jauneklis kapā -, viņš to noteikti atveda no Mikēnām uz Likoniju; tad duncis nonāca tavās rokās, tā ka beigu beigās tas pats vien sanāk.
Hīlass izvilka dunci un pacēla to gaisā. Pie asmens nebija pielipis ne kriksītis netīrumu. Tas bija nevainojams. Skaists.
Zēns bija sācis uzskatīt, ka nazis ir viņa draugs. Tas bija kā ceļabiedrs, kad viņš dreifēja Jūrā, un vētrā tas bija aptinis savu saiti ap dēli un noturējis viņu virs ūdens. Hīlass bija uzskatījis, ka duncis viņam palīdz, taču tagad saprata, ka tas tikai glābās pats. Tātad duncis bija vēl viens draugs, kas patiesībā tāds nekad nebija bijis.
Viņš nolika dunci zemē un noslaucīja pirkstus pret stilbu. Tikšu no tā vaļā, viņš sprieda. Iemetīšu to Jūrā. Tad viņi to nedabūs nekad.
Pirra sarauca uzacis. Es domāju, ka tas nelīdzēs. Man šķiet, ka tas zina, kā par sevi parūpēties.
- Kā tu to domā?
- Atceries, kā toreiz alās, kad tev uzklupa tā čūska, duncis ieķērās makstī? Varbūt tas gribēja, lai tev iekož, lai varētu izbēgt. Un toreiz, kad tu uzkāpi tajā koku kaudzē
un nazis izkrita, mirkli pirms tas Akastoss… mirkli pirms viņš tevi notvēra. Ja viņš to būtu pie tevis atradis, nazis tagad būtu pie viņa. Man šķiet, ka ari to duncis negribēja. Nē, Hīlas. Ja tu to iemetīsi Jūrā, tas atradīs ceļu, kā atklāties. Kā tikt atpakaļ pie Vārnām.
Hīlass notrīsēja par spīti svelmei. Viņš skatījās, kā uz asmens rotājas saules atspīdumi. Viņam bija neomulīga sajūta, ka duncis klausās.
- Man tikko ienāca prātā vēl kaut kas, Pirra ieteicās.
- Varu derēt, ka Krātoss saviem vīriem nav pateicis, ka tas ir pazudis.
- Kāpēc ne?
-Tā būtu vājuma pazīme. Ja gribi noturēties pie varas, nekad neizrādi vājumu. To man iemācīja māte. Jā. Krātoss droši vien ir pateicis tikai saviem tuvākajiem radiem. Varbūt tikai Testoram un Telamonam un nevienam citam.
Hīlass cieši pavērās Pirrā. Telamonam? Telamons ir tā vīra radinieks?
Meitene pamāja. Testors un Krātoss ir brāļi. Viņu tēvs ir Mikēnu virsvadonis Koronoss. Telamons ir viņa mazdēls. Viņš ir Krātosa brāļadēls. Tāpēc viņš ir Vārna. Viņš ir Vārna jau kopš dzimšanas. Hīlas, vai tev nav labi?
Viņš atkal bija kalnos un turējās uz dzīvību un nāvi zem tās pārkares, kamēr melnās ādās un bronzā tērpts briesmonis pārliecās pār aizas malu. Viņš redzēja spēcīgu, pelniem nosmērētu roku. Juta skatienu no bruņucepures spraugas, kas pārmeklēja nogāzi, lai viņu atrastu…
Krātosa dēļ bija nogalināts Škics. Krātosa dēļ Izi bija pazudusi kaut kur mežonīgos apvidos. Krātoss Koronosa dēls. Telamona tēvocis.
- Hīlas?
- Liec mani mierā! viņš uzbrēca. Vienkārši liec mani mierā!
Zēns, neskatīdamies apkārt, aizbrāzās prom biezoknī.
Viņus nesauc par Vārnām, Telamons sacīja. Viņi ir diža dzimta Koronosa dzimta… Mans tēvs… viņam ar tiem nav nekāda ienaida… Viņš ir vadonis tas nozīmē, ka ne vienmēr var izvēlēties, ar ko ir darīšanas.
Tas viss bija tiesa tomēr cik daudz melu bija tajā, ko viņš atstāja nepateiktu.
Jautājumi joprojām vērpās ap to pašu. Ja Telamons tiešām ir Koronosa dzimtas loceklis kāpēc tad viņš palīdzēja Hīlasam aizbēgt? Kāpēc nozaga tēva kaujas ratus un atveda pārtiku? Kaltētās aitas aknas, valriekstu sulu. Kāpēc?
Hīlass gluži neapzināti bija atradis ceļu uz mežmalu. Jūra rimti dusēja zem īgni dzeltenām debesīm. Oļi zvēroja tik spoži, ka sāpēja acis.
Līdz šim, lai ko arī nācās pārdzīvot, Hīlass visu laiku bija cerējis, ka pienāks brīdis, kad to visu varēs izstāstīt draugam. Pagaidi vien, kad izstāstīšu šito Telamonam, viņš bija sev sacījis. Bet nu vairs nebija neviena, kam stāstīt.
Zēns atminējās alā dzirdētos Dievietes vārdus. Hīlass bija jautājis, kāpēc Vārnas viņu vajā, un Dieviete bija atbildējusi: Patiesība dzeļ. Tobrīd šķita, ka ar to domāta jūrasčūska. Tagad zēns atskārta, ka Viņa brīdināja par to, ko viņš uzzinās.
Un patiesība tik tiešām dzēla dziļi. Hīlasam bija tāda sajūta, it kā kāds būtu iedūris viņam krūtīs nazi un vēl pagriezis.
Viņš nevarēja atgriezties pie Pirras. Bija jāpabūt vienam.
Nē vienam ne. Viņam vajadzēja Garu. Delfins sapratīs.
Krastā nebija ne miņas no Vārnām. Zēns aizskrēja līdz klintīm turpat seklumā un paslēpās. Viņš paplikšķināja viļņus ar plaukstām. Kad tas nelīdzēja, viņš pabāza galvu zem ūdens un sauca Garu, izdvešot burbuļu šaltis.
Bet, lai ko viņš arī darīja, Gars neparādījās.
33
Bija milzīgs atvieglojums atkal būt atklātā Jūrā, bet delfīns ļoti uztraucās par savu baru un arī par zēnu un meiteni. Bija sajūta, it kā viņš būtu sabijis alās veselu mūžību, kaut arī tur notikušais jau sāka izplūst zilā miglā.
Viņš atcerējās, kā bija iesprūdis kanālā un drudžaini locījies, lai atbrīvotos. Viņš atcerējās, kā pār muguru slīdēja rēgainas spuras un kā tuvojās guldzoši smiekli. Tad smiekli aprāvās, un delfīns pārstāja cīnīties. Viņu pārņēma bijība. Bija atnākusi Mirdzošā.
Viņa peldēja arvien tuvāk un tuvāk, līdz delfīnu apņēma viņas saltā, zilā uguns. Viņa bija tik liela un nevainojama kā pati Jūra. Uz spurām nebija ne robiņa, ne skrambiņas, uz sāniem nemanīja ne zobu atstātas pēdas, ne rētas. Aste bija stiprāka par vētru, un acis dziļākas par Melndzelmi.
Ar vienu sānspuras vēzienu tā atbrīvoja delfīnu no klintīm. Viņa sadziedēja skrāpējumus un brīnumaini aizskaloja visas sāpes. Viņa uzrunāja to delfīnu valodā, kam nevajag balss, un viņš saprata.
Pakļaudamies Viņas gribai, delfīns aizpeldēja līdz Dziedošo Atbalšu Vietai, un Viņa tam parādīja gliemežvāku, kas nebija nekāds gliemežvāks, bet akmens. Delfīns saudzīgi uzmauca to uz deguna, un Mirdzošā aizsūtīja