- Es ar dažiem vīriem paiešos uz dienvidiem, Krātoss sacīja. Gribu pirms tumsas iestāšanās papētīt krastu. Vai nāksi?
Telamons aplaizīja lūpas. Nē. Palikšu tepat. Ja nu tas delfins atgriežas. Viņš piespieda sevi ielūkoties tēvocim acīs un klusībā lūdzās, kaut tas nepamanītu melus.
- Kā vēlies, Krātoss noteica. Viņš joprojām smaidīja, taču balsī izskanēja kaut kas tāds, kas lika Telamonam nojaust viņš izdarījis nepareizo izvēli.
Tiklīdz tēvocis bija nozudis skatienam, Telamons devās uz ziemeļiem. Nebija daudz laika necik ilgi, un jau krēslos, un apmetnē bija jāatgriežas pirms Krātosa -, bet viņš nespēja atgaiņāt nojautu, ka delfins bija rādījis viņam ceļu. Pat tad, ja tas tā nebūtu, nevarēja sēdēt uz klintīm klēpi saliktām rokām, kamēr pārējie medī viņa draugu.
Svelme bija smacējoša, un, kamēr Telamons tika pāri zemesragam, viņam jau aumaļām lija sviedri. Nogāze, kas pavērās priekšā, bija biezi noaugusi ar platānām tieši tādās vietās Hīlasam patika slēpties.
Sajuties cerīgāks, zēns sāka kāpt lejā. Koku paēnā bija vēl sutīgāk. No sienāžu čirkstēšanas sāpēja deniņos.
- Hīlas? viņš čukstus pasauca. Vai tu te esi?
Atbildēja tikai sienāži.
Iegājis dziļāk, Telamons mēģināja vēlreiz: Hīlas, tas esmu es! Es esmu viens. Atnācu palīdzēt!
Nekā.
Izspraucies caur durstīgu kadiķu ceru, Telamons iznāca nelielā klajumā, kur starp dadžiem vīra augumā lidinājās bālas kodes.
Viņš atrada zemē papēža nospiedumu un pietupās to apskatīt. Vai tas bija pēdas nospiedums vai arī tikai kāda akmens atstāta iedobe? Hīlass to būtu pateicis, tikai uzmetot tam aci.
Uzvilnīja skumjas. Telamonam pietrūka drauga. Viņš atminējās visas tās reizes, kad bija aizlavījies no Lapitosas un sameklējis Kalnā Hīlasu, vispirms uzrāpjoties līdz pārejai, lai pārbaudītu, vai pie tikšanās akmens nav atstāta kāda zīme, tad izdzirdot Hīlasa rejošos smieklus, tam izmetoties no krūmiem un apgāžot viņu augšpēdus, un tad viņi vārtījās un cīkstējās krūmājā…
Stāvot dadžu audzē, Telamons atskārta, ka nekad nevarēs atgriezties tajos laikos. Pat tad, ja viņš tiešām atradīs Hīlasu, nekas vairs nebūs tā kā agrāk. Labākajā gadījumā varēja cerēt palīdzēt Hīlasam aizbēgt uz kādu tālu zemi un piespiest viņu apzvērēt, ka viņš vairs nekad nespers kāju Likonijā. Un tas nozīmētu atvadas uz visiem laikiem.
Iedobe zemē neizskatījās tāda, kā vajadzētu. Tas tomēr nebija papēža nospiedums. Telamons to nikni izdzēsa. Ko viņš te vispār dara, tā steberēdams pa kaut kādiem krūmiem?
Kāda roka apvijās viņam ap kaklu un atmuguriski nogāza no kājām.
35
- Kāpēc? Hīlass prasīja, piespiezdams Telamonam pie rīkles krama šķembu. Vienkārši pasaki man kāpēc?
- Kas kāpēc? Telamons izdvesa.
- Kāpēc tu man meloji?
- Es nemeloju es tevi izglābu!
- Tu esi Vārna, bet man to nepateici!
- Es tevi izglābu\ Es nozagu tēva kaujas ratus; viņš man gandrīz ādu noģērēja! Ja netici, paskaties!
Neatlaidis tvērienu, Hīlass spēji apgrieza Telamonu uz vēdera. Zēna plecus krustu šķērsu izraibināja rētas.
Telamons vienā mirklī apsviedās otrādi un iegrūda elkoni Hīlasam ribās, tad aizāķēja kājas tam aiz galvas un apgāza. Hīlass plašā lokā piezemējās un pavēlās sāņus, lai izvairītos no uzbrukuma.
Tas nenotika.
- Es neesmu nācis cīnīties, Telamons elsa, celdamies kājās.
- Tā tu sakj! Hīlass ņurdēja. Kā lai es zinu, ka tā nav viltība?
- Tāpēc, ka tas esmu es! Telamons ierēcās.
Hīlass noslaucīja no sejas sviedrus.
Telamons izskatījās tāpat kā vienmēr. Tā pati tunika, tās pašas karotāja pīnes ar māla krellītēm galos, lai neatristu. Kā viņi varēja būt ienaidnieki?
- Priecājos, ka esi dzīvs, Telamons skumīgi sacīja, berzēdams kaklu. Mēs atradām tevis nozagtās laivas atlūzas un redzējām haizivi. Tas bija drausmīgi.
- Kas tie par “mēs”? Hīlass caur zobiem izgrūda.
- Tavs tēvocis un viņa vīri?
Telamons samirkšķināja plakstus. Kā tu zini, ka viņš ir mans tēvocis?
Hīlass nelikās dzirdam jautājumu. Un Škics? Vai tu viņu tiešām apraki vai arī tie bija meli?
- Protams, apraku!
- Un Izi? Vai tu vispār papūlējies viņu meklēt?
-Jā, bet…
- Un kā ar to plānu pa krastu tikt otrā pusē kalniem? Tā bija tikai viltība, lai mani aiznestu Jūrā un es nekad neatgrieztos!
- Nē, Hīlas, tā nebija. Dienu pēc tam, kad tu aizbrauci ar ratiem, es devos uz pāreju. Telamons nosarka. Tēvs sūtīja man pakaļ vīrus. Viņi mani aizveda atpakaļ uz Lapitosu.
- Kāpēc lai es tev ticētu? Tu esi Vārna, bet man to nepateici!
- Izbeidz viņus saukāt par Vārnām! Telamons iebrēcās. Es zināju tikai to, ka man Mikēnās ir kaut kādi radi, es viņus tikai pirms dažām dienām vispār pirmoreiz satiku! Bet skaidrot to tev nebija laika, jo man bija jādabū tevi prom, iekams neesi noķerts!
- Laika bija atliku likām mēs esam pazīstami četrus gadus!
- Un kad tad tu esi izrādījis kaut niecīgāko interesi par manu dzīvi Lapitosā? Telamons cirta pretī. Tu esi tieši tāds pats kā cieminieki, tu neko negribi zināt par ārpasauli!
- Tātad tā ir mana vaina, Hīlass irdza. Un viss, ko tu darīji, bija darīts, lai man palīdzētu.
- Kāpēc tam ir tik grūti noticēt? Telamons piepeši saguma uz kritalas. Man ir tāda sajūta, it kā mani plēstu pušu, viņš klusi runāja. Ar to vien, ka atrodos šeit, es apkaunoju sevi un nododu savus radus.
- Tad jau man būtu tevi jāžēlo? Hīlass salti pajautāja.
Telamons uzmeta viņam savādu skatienu. Tu jau nezini, kā tas ir. Vēl tikai pirms dažām dienām zināju tikai to, ka man Mikēnās ir radi. Tēvs mūs turēja no viņiem pa gabalu; viņš sacīja, ka tā esot labāk. Zēns sažņaudza rokas dūrēs. Ne visi Koronosa dzimtas locekļi ir ļauni, Hīlas. Mans tēvs nav ļauns, un arī es tāds neesmu.
- Tavs tēvs neko nedarīja, kad viņi vajāja ārpusniekus.
- Viņam tas derdzās. Bet viņš tur neko nevarēja darīt. Tu nepazīsti Krātosu.
- Un kāpēc tad Krātoss medī ārpusniekus?
Telamons berzēja pieri. Mikēnās klīda kaut kādi
pareģojumi. Tie vēstīja, ka Koronosa dzimtai draud briesmas no Likonijas; kādas tieši to neviens neteica. Tad nozaga dārgu mūsu dzimtas mantojumu. Mans vectēvs Koronoss atsūtīja divus no saviem dēliem šurp, uz šo salu, lai viņi veiktu .lielu ziedojumu un lūgtu dievu palīdzību tā atgūšanā. Viņš aizsūtīja Krātosu uz Likoniju. Krātoss un mans tēvs lūdza padomu Orākulam. Tas atbildēja dīvaini: ja asmens būs rokā ārpusniekam, Koronosa dzimta degs. Zēna seja saspringa. Krātoss bija pārliecināts, ka tas nozīmē kāds ārpusnieks ir nozadzis to… to mantojumu.
- Tāpēc viņš sāka mūs vajāt un nogalināt.
- Kad tevi pēdējo reizi redzēju, es par to neko nezināju! Telamons dedzīgi iesaucās. Bet tad, kad tu biji aizbraucis ratos, tēvs mani noslānīja tāpēc, ka biju tev palīdzējis… un pēc tam viņš man pastāstīja. Par to, kāpēc viņš mūs visus šos gadus turēja nošķirti, par Orākulu un to, kas bija nozagts. Tobrīd Krātoss jau medīja tikai tevi, jo… jo citu ārpusnieku Likonijā vairs nebija.
- Izņemot Izi, Hīlass iebilda.