- Krātoss viņu neņēma par pilnu, jo Izi ir meitene. Telamons atkal berzēja pieri. Kad tēva vīri mani panāca un aizveda atpakaļ uz Lapitosu, Krātoss bija tur priekšā. Viņš bija saņēmis ziņas no piekrastes. Kāds ārpusnieku zēns esot nozadzis laivu un aizbēdzis Jūras miglā. Es zināju, ka tas esi tu. Izlūdzos tēvam, lai ļauj man braukt ar Krātosa kuģi un tevi meklēt. Teicu, ka man ir tas jādara lai pierādītu savu uzticību un izpirktu vainu par palīdzēšanu tev.
Hīlass gaidīja, kad Telamons turpinās.
- Tēvs man to atļāva. Viņš nebija Krātosam izstāstījis, ka mēs esam draugi, un noticēja man, kad sacīju, ka mēģinu vērst visu par labu. Vai tu saproti, ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka es viņam jau atkal meloju. Un tas nozīmē, ka tad, ja Krātoss izdibinās, ka mēģinu tev palīdzēt, viņš mani nogalinās!
Tagad Hīlasam nebija, ko atbildēt. Viņam gribējās ticēt Telamonam, taču viņš nevarēja tā riskēt. Kā lai es tev uzticos, viņš jautāja, ja tu man tik daudz ko noklusēji? Tu man neko neteici ne par saviem radiem, ne par dunci, ne… Viņš aprāvās.
Klusums. Starp dadžiem šaudījās spāres. Augstu gaisā atskanēja svīru spalgie kliedzieni.
Telamons bija sastindzis gluži nekustīgs. Es nemaz neteicu, ka tas ir duncis. Kā tas var būt, ka tu zini, ka tas ir duncis?
Hīlass neatbildēja. Viņš redzēja, kā drauga sejā ataust atskārsme.
- Un es zvērēju, ka tas nebiji tu, Telamons sacīja.
- Es pateicu tēvam, ka tu nevarēji to paņemt. Tu pat nezināji, ka tas pastāv.
- Es to nenozagu, Hīlass teica.
- Bet tu par to zini. Un tu… vai tev tas ir?
-Jā.
Telamons kāpas atmuguriski, šūpodams galvu. Visu šo laiku… es tevi aizstāvēju…
- Es taču teicu, ka to nenozagu.
Telamons neklausījās. Kur tas ir? viņš noprasīja.
Hīlass nošņaukājās. Domā, es riskētu ņemt to līdzi?
Telamons atvēra muti, lai kaut ko sacītu, bet pārdomāja. Kā lai es zinu, ka tu nemelo? Kā lai zinu, ka tas ir īstais?
Hīlass saminstinājās. Bet viņš jau tāpat bija pateicis par daudz; nebija nekādas jēgas liegties. Tam uz spala ir aplis ar krustu, viņš sacīja. Kaujas ratu ritenis, kam jāsaspiež ienaidnieki.
- To tev kāds būtu varējis pastāstīt. Man vajag vēl pierādījumus. .
Hīlass brīdi padomāja. Rītausmā, kad saules stari skar asmeni, tā mala kļūst sarkana, it kā ar to nupat būtu izlietas asinis. Un tad, kad turi to rokā, tu jūties stiprāks nekā jebkad.
Telamonam palika vaļā mute. Visu šo laiku tas
biji tu.
- Es to nenozagu, Telamon. Tas ir tiesa. Līdz vakardienai es pat nezināju, kas tas tāds ir.
Telamons paķēra žagaru un sāka soļot šurpu turpu pa klajumu, zvetēdams pa dadžiem. Kad viņš palūkojās uz Hīlasu, Telamons izskatījās daudz vecāks un bija gluži kā vadoņa dēls. Atnes to man, viņš strupi pavēlēja.
-Ko?
- Atdod dunci man. Pateikšu, ka to atradu. Tad viņi tevi vairs nevajās.
- Bet, ja Vārnas to dabūs, viņus nevarēs uzveikt. Kāpēc lai es to pieļautu?
- Ne jau visi Vārnas kā tu viņus saukā ir ļauni. Varbūt mēs ar tēvu varam atrast kādu veidu, kā atjaunot mūsu dzimtas godu…
Hīlass atkal nošņaukājās.
- Nu labi ja tas tevi nepārliecināja, tad varbūt derēs šis: atdot dunci man ir vienīgā izeja.
- Nē. Es to nedarīšu.
- Vai tad tu nezini, cik viņi ir vareni? Telamonam paspruka. Ā, tev jau nekas, tu nekad neesi redzējis Krātosu, kad viņš dusmojas. Un viņam ir brāļi, un… vēl ir pats Koronoss!
Hīlass pavērās draugā. Tu no viņiem baidies, viņš secināja. Tu baidies no paša radiem.
- Protams, es baidos! Telamons iekliedzās. Un arī mans tēvs mans tēvs, Likonijas vadonis! Tu arī baidītos, ja tev būtu kaut mazākā nojausma par to, ko viņi spēj! Hīlas, tā ir tava vienīgā iespēja! Pateikšu viņiem, ka redzēju tavu līķi peldam pie krasta, bet nevarēju to aizsniegt. Pateikšu, ka nazi atradu seklumā. Palīdzēšu tev aizbēgt. Tu būsi drošībā!
- Un kas notiks ar Izi?
Klusums. Telamons pārlaida īkšķi pār apakšlūpu.
- Es… es zinu, kur viņa ir.
Hīlass palika stāvam nekustīgi. Pastāsti man!
- Hīlas…
- Pastāsti man! Vai viņi ir to noķēruši? Vai ar viņu viss ir labi?
Zēns tuvojās Telamonam; tas paspēra soli atpakaļ.
- Viņi nav Izi notvēruši, un viņai viss ir labi, bet… Viņš apklusa. Es tev pateikšu, kur viņa ir, tikai tad, ja tu man iedosi dunci.
Hīlass pablenza runātājā tā, it kā redzētu to pirmo reizi. Tā tu rīkosies? Tu tirgosies ar manas māsas dzīvību?
- Es netirgojos! Es saku, ka neteikšu tev, iekams man nebūs dunča. Vai tad tu nesaproti, Hīlas, ja viņi to nedabūs atpakaļ, tad nekad nebeigs tevi vajāt? Bet, ja tagad pateikšu, kur viņa ir, tu nekad nepadosies!
Hīlasam gribējās plosīties un kliegt. Bet Telamonam bija taisnība. Rītausmā, viņš noskaldīja. Ej uz ziemeļiem. Tu nonāksi pie vraka klintīs. Satiksimies tur rītausmā. Es paņemšu nazi.
Telamons uzmeta zēnam pētošu skatienu. Vai tu runā nopietni?
- Kā tu domā?
Telamons košļāja lūpu. Būs grūti tikt prom. Krātoss…
- Man vienalga. Ja rītausmā nebūsi tur, tu vairs nekad neredzēsi ne mani, ne dunci.
36
- Bet tās ir lamatas! Pirra aizsmakušā čukstā brīdināja.
- Ja tās būtu lamatas, tas jau būtu redzams. Turklāt viņš neko tādu nedarītu.
- Ak nē? Es Dievietes Namā esmu satikusi tādus puikas kā viņš. Viņi runā par godu, bet tie ir tikai vārdi.
- Tu nepazīsti Telamonu.
- Un tu pazīsti?
Hīlass neatbildēja.
Bija nakts vidus, un nometnē valdīja piķa melna tumsa. Pirra saniknota aiztaustījās līdz avotam, kur nomazgāja izdegušās ielejas sodrējus un ar pirkstiem izķemmēja matus. Viņa bija apskaitusies uz Hīlasu un saīgusi pati uz sevi par to, ka jutusies tik satriekta, kad bija pamodusies un atklājusi, ka viņa nav.
Aukstais ūdens dzēla vaigā, bet lika justies labāk; kad Hīlass atnāca nomazgāties, meitene pavirzījās, atbrīvojot vietu. Viņš acīmredzot vēl nekad mūžā nebija ķemmējis matus, tāpēc Pirra parādīja, kā atšķetināt mezglus; vairums gan bija tā savēlušies, ka zēns tos vienkārši nogrieza.
Pirra sajuta nemiera dūrienu, redzot, ka Hīlass sasien atlikušos matus ar zāles grīsti. Karotāji pirms kaujas šķīstās. Viņš gaidīja cīņu.
Un viņš gribēja doties ceļā. Hīlass sacīja, ka vēlas nonākt pie vraka pirms Telamona, ja tas nebūtu viens.
- Ā, tad tu tomēr domā, ka tas varētu būt slazds, Pirra iedzēla.
Zēns neatbildēja.
Viņi turējās ar mežu noaugušajā nogāzē: Pirra visu laiku uzgrūdās kokiem, bet Hīlass kustējās klusi kā ēna. Pēc krietna brīža viņš apstājās pie klintsbluķu loka, kas stāvēja, salīkuši kopā, it kā pārrunātu kādu noslēpumu.
- Kāpēc tu apstājies? Pirra elsa.
Zēns pajautāja, vai viņa varētu nogriezt strēmeli no savas tunikas. Pirra jautāja, kāpēc, bet viņš tikai nomurmināja, ka tad jau redzēšot. Dabūjis auduma gabalu, viņš sameklēja nūjiņu dunča izmērā un ietina to. Tad viņš iedeva Pirrai īsto dunci un pats paturēja ietīto žagaru.
- Te ir laba paslēptuve, viņš tai sacīja. Nerādies acīs, iekams nebūšu atpakaļ.
Meitene samirkšķināja plakstus. Bet… es nākšu tev līdzi.
- Nē. Šoreiz tu nevari man palīdzēt. Un man vajag, lai tu pieskati dunci.
Pirra jau grasījās atbildēt, bet zēns viņu pārtrauca: