Meitene veltīja Torakam satrauktu skatienu. Ja viņa saprāts klaiņo, tā ir slikta zīme.
Toraks ievēroja, ka kraukļi nav devušies pie miera, bet piesardzīgi lēkā starp akmeņiem un Vilks guļ pie ieejas mītnē un pēta tumsu aiz ugunskura. Torakam radās nepatīkama sajūta, jo šķita ka dzīvnieki stāv sardzē.
Rena paņēma zāļu somiņu un gāja apvilkt līnijas.
- Tālu neej! Finkedīns brīdināja.
Toraks iemeta ugunskurā vēl vienu zaru.
- Tu teici, ka šī ir slikta vieta. Ko tas nozīmē?
Kraukļu vadonis skatījās liesmās.
- Tagad šeit nekas vairs neaug. Kopš tā laika, kad… kad dēmoni tika iedzīti atpakaļ klintīs. Viņš brīdi klusēja un tad turpināja: Taču tie ir tuvu, Torak. Tie grib tikt laukā.
Toraks biķerī samitrināja riekšu sūnu un atvēsināja audžutēva pieri. Rena dusmotos par to, ka viņš ļauj Finkedīnam runāt, taču Torakam vajadzēja zināt.
- Pastāsti! viņš lūdza.
Finkedīns sāka klepot, un Toraks aptvēra viņa plecus. Kad klepus mitējās, āda ap Kraukļu vadoņa acīm bija kļuvusi zilgana.
- Pirms daudzām vasarām, viņš teica, uz šā kalna auga milzums koku. Plaisās starp klintīm bija iesakņojušies bērzi un pīlādži. Tie nelaida dēmonus ārā. Viņš gribēja iekārtoties ērtāk un no sāpēm saviebās. Dvēseļu naktī. Ļoti sen. Cilvēki atnāca, lai izlaistu tos laukā.
Atgriezās Rena un nometās ceļos viņam blakus.
- Bet dēmoni taču nevar tikt laukā, vai ne? Es jūtu tos zem klintīm ļoti tuvu.
- Kāds vīrs tos savaldīja, Finkedīns stāstīja. Viņš uz kalna sakūra uguni. Iedzina dēmonus atpakaļ klintīs. Taču uguns aizbēga. Kraukļu vadonis aplaizīja lūpas. Briesmīgi… Tā var ielēkt kokā ātrāk par lūsi, un, kad tas notiek kad tā iemetas zaros liesmas šaujas uz visām pusēm. Jūs neticēsiet, cik ātri. Nodega visa ieleja.
Toraks sāka baiļoties.
- Vai kāds cieta?
Finkedīns pamāja ar galvu.
- Cilvēki bija iesprostoti. Tie guva briesmīgus apdegumus. Viens nomira.
Viņš saviebās, it kā saostu pārogļojušās miesas smaku.
Toraks lūkojās tumsā.
- Kas īsti šī ir par vietu? viņš čukstus jautāja.
- Vai tad tu nezini? Finkedīns brīnījās.
Torakam uz rokām saslējās mati.
- Vai šeit…
- Jā. Šeit tavs tēvs sadauzīja uguns opālu. Šeit viņš satrieca dvēseļēdāju varu.
Kaut kur naktī iebrēcās lapsa. Tālumā dobji vaimanāja pūce. Toraks un Rena saskatījās. Tas bija ūpis.
Rena sacīja:
- Kad vilku spēka līnijas, es jutu klātbūtni. Tie nebija vienīgi dēmoni. Vēl kaut kas cits arī. Apmaldījies. Meklējumos.
- Šeit spokojas, Finkedīns teica. Tas, kurš aizgāja bojā.
Rēnas tumšajās acīs atspoguļojās liesmas.
- Septītais dvēseļēdājs, viņa teica.
Kraukļu vadonis neatbildēja.
Ogle ugunskurā pārvērtās par dzirksteļu spietu. Toraks salēcās.
- Vai tu tonakt biji šeit? viņš jautāja.
- Nē. Finkedīna vaibstus pārvērta sāpes. Toraks pieļāva, ka tās necēlās no lauztajām ribām. Pēc lielā ugunsgrēka, Finkedīns turpināja, tava māte un tēvs uzmeklēja mani. Viņi lūdza, lai palīdzu tiem glābties.
Rena uzlika tēvocim uz pleca plaukstu.
- Tev jāatpūšas. Pietiek runāt.
- Nē! Man jāizstāsta! Viņš runāja biedējoši pārliecināti, un Toraks nespēja novērsties no kvēlojošajām zilajām acīm. Es biju nikns. Gribēju viņam atriebties par to… par to, ka viņš man atņēma tavu māti. Es viņus atraidīju.
Toraks dzirdēja, kā pret akmeni skrapst kraukļu nagi. Viņš skatījās audžutēva sejā un vēlējās, kaut tā nebūtu taisnība, taču zināja, ka tas ir tiesa.
- Nākamajā dienā, Finkedīns teica, es kļuvu pieļāvīgāks. Gāju viņiem pakaļ. Taču viņi jau bija projām. Aizbēguši uz Dziļo mežu. Kraukļu vadonis aizvēra acis. Es viņus nekad vairs nesastapu. Ja es būtu palīdzējis, viņa droši vien būtu palikusi dzīva.
Toraks pieskārās viņa rokai.
- Tu nevarēji zināt, kas atgadīsies.
Finkedīns rūgti pasmaidīja.
- To jau mēs sev cenšamies iestāstīt. Bet ko tas līdz?
Vilks ierūkdamies pielēca kājās un aizsteidzās pēc medījuma, kuru varēja samanīt tikai viņš. No ugunskura izripoja ogle. Toraks ar kāju iebikstīja to atpakaļ. Pēkšņi gaisma šķita trausls vairogs pret tumsu.
- Rūpējieties par to, lai ugunskurs degtu spoži, Finkedīns pamācīja. Un palieciet nomodā. Dēmoni. Spoki. Tie zina, ka mēs esam šeit.
Izredzētā vēro, kā guļ neticīgie, un alkst tos pārmācīt un palaist uguni brīvībā.
Meitene, kas pamodināja uguni, to darīja nepareizi un bez cieņas. Viņa ir neticīgā. Viņa neseko Patiesajam Ceļam.
Zēns iesvieda uguni zaru un tam iespēra. Ari viņš ir novērsies no Ceļa.
To uzzinās Saimnieks. Saimnieks godā uguni, un uguns godā viņu. Saimnieks neticīgos sodīs.
Uguns ir svēta. Tā jāgodā, jo tā ir tīrība un patiesība. Izredzētā mīl uguni par tās briesmīgo spozmi un alkām uz Mežu, par tās šausmīgajiem glāstiem. Izredzētā ilgojas no jauna būt kopā ar uguni.
Vējš maina virzienu, un Izredzētā dodas zemoties uguns elpai, iebaudīt tās svēto rūgtumu. Izredzētās plauksta pasmeļ pelnus. Pelni ir kodīgi un smagi. Tie ir spēks un patiesība.
Ievainotais cilvēks vaid sapņos, kas pilni ar sāpēm. Ari zēna miegs ir trausls, taču meitene guļ kā mirusi. Tos sargā vilks un kraukļi līdz uguns izdziest nepieskatlta. Un apkaunota.
Niknums uzliesmo Izredzētās krūtis.
Neticīgie ir ļaunums.
Tie jāsoda.
ASTOTĀ NODALA
Toraks pamodās pirms rītausmas. Ugunskurs bija gandrīz izplēnējis. Pārējie vēl bija aizmiguši. Rena, izstiepusi vienu roku, gulēja uz sāniem. Finkedīns bija saviebies, it kā viņam sāpētu pat miegā. Abi izskatījās satriecoši neaizsargāti.
Toraks klusītēm izlocījās no guļammaisa un izlīda no mītnes.
Zemāk kalna nogāzē uz pakaļkājām pieslējās āmrija, saoda Toraku un aizlēkšoja projām. Tas nozīmēja, ka Vilks devies medībās. Ja viņš būtu tuvumā, āmrija turētos pa gabalu. Torakam uzmācās bažas par to, kas vēl viņiem varētu būt pielavījies.
Lejā Melnupes ieleja tinās miglā. Mežā skanēja putnu dziesmas, un kraukļi bija aizlidojuši.
Uz kalna nekas nebija redzams, izņemot kailo klinti. Toraks uzrāpās tās virsotnē. Nekā. Vienīgi uz kraujas rietumu pusē vecs koka stumbenis, kas joprojām ar saknēm turējās dēmonu apsēstajās plaisās. Toraks iedomājās par
tēvu, kas bija izraisījis notikumus, kuri viņu atveda uz šo vietu. Zēns pārsteigts atklāja, ka tik tikko spēj atcerēties tēta seju.
Kad debesis kļuva gaišākas, viņš rasā pamanīja pēdas, kuras bija atstājušas zābakos ieautas kājas. Izvilcis nazi, viņš sekoja pēdām, kas aizveda uz pārkāri virs viņu mītnes. Pašā malā To raks atrada mazu kaudzīti smalku, pelēku pelnu. Viņš sarauca pieri. Kāds tos rūpīgi bija izbēris kā ziedojumu. Kāds, kas naktī bija viņus vērojis.
Miglā pie upes Toraks pamanīja kustību. Viņam notrīsēja sirds.
Kāds stāvēja krastmalā un viņu vēroja. Seja bija nesaskatāma, mati gari un gaiši. Pacēlās roka. Pirksts norādīja uz Toraku. Viņš tika apsūdzēts.
Toraks pieskārās ārstniecības augu somiņai, kas karājās viņam uz gurna, un sataustīja tajā ragu. Izvilcis no maksts nazi, viņš devās lejup no kalna. Puisis baidījās sastapties aci pret aci ar Beila spoku. Bet varbūt tas ar viņu runās? Varbūt viņš varēs tam lūgt piedošanu?