Gaups ar airi atstūmās no krasta, piespiezdams Toraku palaist vaļā audžutēva roku.
- Atriebība dedzina, Finkedīns teica, kad upe nesa viņu projām. Tā izdedzina tavu sirdi. Tā padara sāpes vēl stiprākas. Neļauj tam atgadīties ar sevi.
Rena bija skrējusi augšup pa nogāzi uz apmetnes pusi. Viņa nespēja noskatīties, kā Melnupe aiznes tēvoci.
Pēc tam viņa pārdomāja un skrēja atkal lejup. Viņa nokavēja. Finkedīns jau bija gabalā.
Rena apjukusi atgriezās miteklī. Viņa uzmeta plecos guļammaisu, loku un bultu maku un nobradāja ugunskuru. Meitene centās sev iedvest, ka Gaups Finkedīnu bez sarežģījumiem nogādās atpakaļ pie ģints. Taču patiesībā viss kas varēja gadīties. Finkedīns varēja nomirt no drudža, vai arī viņam varēja sākties iekšēja asiņošana. Gaups varēja viņu pamest. Tad Rena tēvoci nekad vairs neredzētu.
Kad viņa sasniedza upi, Toraka tur vairs nebija droši vien viņš bija aizgājis pēc otras smailītes. Rena nespēja nostāvēt mierā, tāpēc ar troksni nometa guļammaisu un sāka klumburot pa taku, kas veda uz Dziļo mežu.
Meitene apstājās netālu no lielajām, robainajām klintīm. Migla bija izklīdusi, un tās mirguļoja saulē. Pa kreisi no viņas alkšņi un bērzi uz nogāzes čukstēja noslēpumus. Pa labi viltīgi līkumoja Melnupe. Divdesmit soļus tālāk uz priekšu slējās Dziļā meža egles, kas gainīja viņu atpakaļ. Tās bija garākas nekā to Skrajā meža māsas, un zem egļu sūnainajām rokām nepārtraukti kustējās ēnas.
Toraks jau vienreiz bija sasniedzis Dziļā meža robežu, taču Rena tam tik tuvu nekad nebija nokļuvusi. Tas bija biedējošs.
Dziļajā mežā viss bija citādi. Koki tajā bija modrāki, ģintis aizdomu pilnas; runāja, ka Dziļajā mežā patvērušās būtnes, kas visur citur sen vairs nebija sastopamas. Un vasarā tur pa ielejām kā garš vīrs ar brieža ragiem uz pieres klejoja Pasaules Gars.
Nezin no kurienes, sabiedēdami Renu, metās lejā Reka un Rips. Pēc mirkļa tie, brīdinoši ķērkdami, pazuda debesīs.
Rena nespēja saskatīt neko sliktu, taču visādam gadījumam nogāja no takas un apstājās aiz kadiķa krūma.
Dziļā meža malā zem eglēm saplūda ēnas, kas kļuva par cilvēku. Pēc tam par vēl vienu. Un vēl vienu.
Rena aizturēja elpu.
Mednieki parādījās bez skaņas. To pītais apģērbs bija izraibināts ar zaļiem un brūniem lāsumiem, ka izskatījās kā lapas Meža paaugā; Rēnai bija grūti atšķirt, kur beidzas cilvēki un kur sākas koki. Katram medniekam ap pieri bija zaļš apsējs viņa nespēja atcerēties, kurām ģintīm tāds bija paredzēts, un ikviens bija pārklājis galvu ar smalku, zaļu tīklu. Šiem medniekiem nebija sejas. Tie neizskatījās pēc cilvēkiem.
Viens no viņiem pacēla roku, un viņa zaļi krāsotie pirksti pārējiem rādīja sarežģītu signālu, kas Rēnai nebija saprotams. Visi devās augšup pa nogāzi pa kreisi no viņas.
Kāds mednieks pagāja garām dažu soļu attālumā no vietas, kur bija sarāvusies Rena. Viņa redzēja plāno slānekļa cirvi un garo, zaļo loku. Viņa saoda tauku un pelnu smārdu un pamanīja zem tīkla gailam acis. Vietā, kur vajadzēja atrasties mutei, tīkls viļņojās.
No Dziļā meža iznira vēl viens mednieks ar aizklātu seju tas nesa pīķi. Apstājies piecus soļus no Rēnas, tas trieca ieroci zemē ar tādu spēku, ka tā nodrebēja.
Galvas augstumā pie pīķa bija piesiets lapu saišķis, un Rena pazina indīgo nakteni. No tā nokarājās kāds tumšs priekšmets plaukstas lielumā.
Mednieks papurināja pīķi, lai pārliecinātos, vai tas ir kārtīgi iesprausts, un iegāja atpakaļ Dziļajā mežā.
Rēnai kļuva nelabi.
Priekšmets, kas karājās pie šķēpa, bija plauksta. Tā bija Gaupa delna.
Lāstamieta nozīme bija nepārprotama. Ceļš slēgts.
Rena nespēja novērst skatienu no plaukstas. Viņa iztēlojās sevi Gaupa vietā. Dzīvot un nekad vairs neizmantot loku…
Pa labi kaut kas sakustējās.
Viņai salēcās sirds.
Pa taku uz viņas pusi nāca Toraks.
DEVITA NODALA
Renai pa sāniem plūda sviedri.
Toraks nāca pa taku un meklēja viņu. Medniekus uz nogāzes viņš nebija pamanījis, jo tos skatienam aizsedza koki, un šā paša iemesla dēļ mednieki nebija redzējuši viņu. Taču, ja Toraks sasniegtu saules apmirdzēto klajumiņu, kas bija izveidojies ap kritušu bērzu piecpadsmit soļus tālāk, viņš tiktu pamanīts.
Mednieki izklīda pa nogāzi klusi kā mākoņi un saplūda ar ņirbošām ēnām un saules izraibinātām lapām. Rena neuzdrošinājās ne uzsaukt, ne atdarināt erickiņa brīdinājuma saucienu. Nepieceldamās viņa nevarēja arī iemest Torakam ar akmeni.
Pēkšņi viņš apstājās. Toraks bija pamanījis lāstamietu.
Viņš steigšus nogāja no takas un turpināja iet, tuvodamies klajumam.
Rēnai nebija izvēles. Viņai vajadzēja Toraku brīdināt par spīti briesmām. Viņa iesvilpās kā erickiņš.
Toraks pazuda krūmos.
Rena drīzāk juta, nevis redzēja, kā mednieki pagriežas pret viņu. To vērīgie skatieni sakoncentrējās uz viņas slēpni kā labi nomērķēti šķēpi. Kā tie varēja zināt, ka tas nebija putns? Svilpienu Rena beidza ar pacēlumu, kādu abi izmantoja, lai varētu signālu atšķirt, taču neviens cits to nekad nebija pamanījis. Acīmredzot tie bija neticami vērīgi. Un aizdomu pilni.
Mednieki sāka virzīties lejup pa nogāzi uz Rēnas pusi.
Viņas prāts šaudījās izbīlī. Ķermenis tiecās bēgt, taču Rena zināja, ka viņas vienīgā cerība izglābties ir nekustēties. "Paliec rāma, skaiti lūgsnu ģints aizbildnim, nogaidi, līdz viņi ir gandrīz klāt, un tad bēdz kā zaķis un lec upē!"
Viri izretojās, lai viņu ielenktu. Rena bija gatava bēgt.
Uz nogāzes medniekiem aiz muguras atskanēja vēl viens erickina sauciens.
Neizteiksmīgās galvas pagriezās.
Vēl viens svilpiens. Tas noteikti bija Toraks. Rena pazina pacēlumu sauciena beigās. Kaut kādā veidā viņš bija iemanījies nokļūt medniekiem aiz muguras.
Elpu aizturējusi, meitene vēroja, kā tie dodas skaņas virzienā.
Atskanēja vēl viens sauciens, un šoreiz tas nāca no meldrāja pie upes. Kā tas iespējams? Toraks nevarēja tik ātri pārvietoties!
Pēkšņi Rēnai virs galvas pazibēja ēna, un netālu no lāstamieta alksnī, svilpodama kā erickiņš, ielaidās Reka.
Mednieki apstājās. Krāsotie pirksti ņirbēja nedzirdamā saziņā. Vīri sāka soļot lejup uz koku, kurā tupēja krauklis. Nepamanījuši Renu, tie pagāja garām kadiķim trīs soļu attālumā. Doma par viņu nežēlīgo nolūku meiteni dedzināja kā svelme.
Reka izpildīja vēl vienu pirmšķirīgu erickiņa sauciena atdarinājumu un, kad vīri bija pienākuši tuvāk, spalgi ieķērkdamās, pacēlās spārnos.
Svešādie mednieki klusēdami nolūkojās, kā tā aizlido. Pēc tam viņi pa taku izgaisa Dziļajā mežā.
- Vai ar tevi viss kārtībā? Toraks jautāja, satverdams Rēnas plecu.
Viņa palocīja galvu. Rena trīcēja un centās sakost zobus, lai tie neklabētu.
- Mums no šejienes jāpazūd, Toraks nomurmināja.
Viņi atrada patvērumu alkšņu biežņā.
- Šie atradīs mūsu pēdas, Rena teica, kad bija spējīga sevi piespiest runāt. Viņi uzzinās, ka mēs esam šeit.
Toraks papurināja galvu.
- Viņi domās, ka mēs esam aizbraukuši kopā ar Finkedīnu.
Puisis izstāstīja, ka atstājis atlikušo smailīti upes lejpusē, jo uzskatījis: braukt ar to uz Dziļo mežu būtu pārāk uzkrītoši; viņš bija noslēpis arī mantas un aizmēzis pēdas.
- Kā tu zināji, ka viņi nāks šurpu? Rena jautāja.