Выбрать главу

-   Es nezināju. Pirms izdzirdēju tavu saucienu, es pat nezināju, ka viņi tur ir. Bet slēpt pēdas es iemanījos, kad biju izraidītais. Nāc! Esmu izsalcis. Šī ir mūsu pēdējā iespēja tikt pie silta ēdiena.

Rena nebija iedomājusies par to, ka tad, kad viņi no­nāks Dziļajā mežā, nāksies iztikt bez uguns. Juzdamās bērnišķīga un neattapīga, viņa devās ievākt pārtiku.

Krājumus vajadzēja pietaupīt priekšdienām vismaz to viņa saprata.

Kad Rena atgriezās, Toraks bija atmodinājis uguni. Viņš bija sakūris ugunskuru pie klints sienas, kas bija vērsta uz Dziļajam mežam pretējo pusi, un izmantojis vie­nīgi sausu dižskābarža malku bez mizas, tāpēc tā dega gandrīz bez dūmiem.

Rena lēsa, ka draugs to iemācījies, kad bija izraidīts. Tas lika justies tā, it kā viņa Toraku īsti labi nepazītu.

Ēdiens Renu mazliet spēcināja. Viņa bija pagatavojusi sautējumu no virzas, zvērenēm un kazenāju jaunajiem dzinumiem, kuriem piemeta klāt gaļīgas pavasara sēnes, meža baložu olas un uz oglēm apceptus gliemežus. Glie­meži bija īpaši gardi, jo bija barojušies ar savvaļas ķiplo­kiem.

Kamēr viņi ieturējās, Rips un Reka veica rīta peldi upes seklumā, kur pērās ar spārniem un apšļakstīja Vilku, kas, atgriezies no medībām, gulēja krastmalā un izlikās kraukļus neievērojam.

Rena iedeva Rekai nolobītu olu un nočukstēja pateicī­bas vārdus. Tad viņa jautāja Torakam:

-   Kas bija šie cilvēki?

-   Šķiet, Sumbri. Tiem bija zaļi pieres apsēji, un vienam raga amulets.

Toraks vaicāja par pīķi uz takas, un Rena paskaidroja, ka tas ir lāstamiets.

-   Ja, nezinādams īstās burvestības, tam paiesi garām, tu saslimsi un nomirsi. Lāstu nevar redzēt, taču tas ir mietā. Tas pievelk drudža dēmonus, kā liesmas pievelk naktstauriņus.

Toraks pārdomāja dzirdēto.

-   Vai tu vari mūs aizvest tam garām?

Rēnai vēderā savilkās kamols.

-   Varbūt. Īstenībā viņa par to šaubījās. Dziļajā mežā dzīvoja vislabākie burvji. Rena ar tiem nevarēja sacens­ties. Bet šie nepaļausies tikai uz lāstamietiem, viņa piebilda. Viņi stāvēs sardzē arī paši.

Toraks neatbildēja. Bieži vien, kad puisis kaut ko gata­vojās teikt, viņš ar īkšķi braucīja rētu uz apakšdelma. Tagad viņš tieši to darīja.

-   Rena…

-   Nesaki to! viņa Toraku pārtrauca.

-   Ko?

-   To, ka viņš nebija mans radinieks, ka man nav jāiet kopā ar tevi, jo tas ir pārāk bīstami, ka es varu iet bojā.

Torakam atkārās žoklis.

-   Tas ir pārāk bīstami. Un nejau tikai viņu dēļ jābai­dās ir arī no manis. Paskat, kas atgadījās ar Finkedīnu!

Nākamreiz vina vietā vari būt tu.

Rena sāka iebilst, taču Toraks viņu centās pārliecināt.

-    Ir vēl kas. Naktī mūs kāds ir novērojis. Es atradu pēdas un pelnu kaudzīti.

-    Pelnus? Viņa centās slēpt savas bažas. Vai tu domā, ka tas bija Gaups?

-    Sākumā es tā domāju. Taču tagad neesmu par to pārliecināts.

Rena saprata, ko viņš mēģina panākt.

-    Tu centies tikt no manis vaļā. Kāpēc tev vienmēr tā jādara? Domā, ka izdosies? Domā, ka es teikšu: labs ir, šādā gadījumā es dodos atpakaļ pie savas ģints?

-   Tev to vajadzētu darīt. Nudien.

-   Nedarīšu vis!

Toraks uz viņu dusmīgi paraudzījās. Rīta gaismā viņa seja izskatījās vecāka. Cietsirdīga.

-    Rena! Es tevi brīdinu. Es darīšu visu, kas manos spēkos, lai dabūtu ciet Tiazi.

-   Jauki, viņa bilda. Tad ķersimies pie darba. Mums vajadzēs nomaskēties. Mēs esam Sumbru apdzīvotajā upes pusē, tāpēc mums jāmēģina izskatīties līdzīgiem viņiem.

Toraks mazliet palocīja galvu.

-   Pareizi, viņš teica.

Tagad, Rena sacīja, es izdarīšu tā, ka pat Sum­bram tevi būs grūti pamanīt.

Viņa sāka ļoti lietpratīgi un mundri darboties, taču Toraks nebija piemuļķojams. Rena bija tikpat nobijusies kā viņš pats.

Pa ziemu Finkedīns viņiem bija iemācījis dažus trikus par slēpšanos. Lai tos liktu lietā, pagāja visa pēcpusdiena. Izrādījās, ka Rena šajā ziņā ir apbrīnojami talantīga, un Torakam tas atņēma drosmi. Laikam viņai ir burves dotī­bas lietām likt izskatīties citādām, nekā tās ir patiesībā.

Vispirms viņa no ķērpjiem un upes māla, kuru ieguva zem ūdens līmeņa, lai nepaliktu pēdas, pagatavoja zaļganbrūnu krāsvielu. To viņa sajauca ar pelnu un tauku pastu, lai nomāktu viņu smaržu un padarītu krāsu ūdensiztu­rīgu. Pēc tam Rena izraustīja sava ģints aizbildņa spalvas un aizbāza tās aiz kamzoļa; viņi izraibināja viens otra seju, kaklu, rokas un apģērbu ar pagatavoto ziedi, kuru šur tur iekrāsoja ar ogli, lai izveidotos tumšāki traipi.

Ģinšu saietos viņi bija redzējuši, ka Sumbri ieziež matus uz pakauša ar dzelteno mālu, lai tie līdzinātos koka mizai, tāpēc Toraks un Rena aizbāza savus matus aiz kamzoļiem un izdarīja to pašu. Nebija laika pīt tīklus sejas aizsegam, tāpēc viņi vienkārši nokrāsoja zaļu Toraka galvas apsēju un tādu pašu pagatavoja Rēnai. Tad viņi ieklāja bultu makos sūnas, lai negrabētu bultas, un vienojās par jaunu brīdinājuma signālu. Noslēgumā Toraks abiem nogrieza suņburkšķu elpojamās caurules gadījumam, ja nāktos slēp­ties zem ūdens.

Kad tas bija paveikts, Torakam piesardzīgi tuvojās Vilks, apdomīgi viņu paostīja un pārsteigts atsprāga atpakaļ.

"Tas esmu es," puisis sacīja vilku valodā.

Vilks pieglauda ausis un ieņurdējās.

"Tas esmu es. Nāc šurpu!"

Vilks uzmanīgi virzījās tuvāk.

Runādams gan vilku, gan cilvēku valodā, Toraks pūta viņam uz purna siltu elpu. Lai Vilku pārliecinātu, pagāja zināms laiks.

-    Viņš tevi nepazīst, Rena sacīja saspringtā balsī.

Toraks centās pasmaidīt, taču vaigi zem sakaltušās

ziedes neklausīja.

-   Vai es izskatos citāds?

-    Tu izskaties biedējošs.

Toraks ieskatījās Rēnai acīs.

-    Tu arī, viņš teica.

Rēnas gludenā, zaļā seja pārsteidzoši atgādināja viņas māti. Meitene pat bija sākusi citādi kustēties. Viņas augums un rokas šķita pildītas ar dīvainu spēku. Toraks iedomā­jās, ka, pieskardamies viņai, varētu apdedzināt pirkstus.

-     Kā tev šķiet, vai tam visam ir kāda jēga? Rena jautāja.

Toraks nokremšļojās.

-    Līdz neuzskriesim viņiem virsū varbūt. Labākā aizsardzība būtu…

-    Netikt noķertiem.

Viņa uzzibsnīja puisim ar saviem asajiem zobiem, un atkal bija Rena.

Iestājās krēsla, un virs koku galotnēm pacēlās pus­mēness. Starp žilbinoši baltām guntiņām lidinājās nakts­tauriņi. Toraks dzirdēja, kā augstu eglē izsalkuši čiepst dzeņu mazuļi.

-   Jāķeras pie burvestībām, Rena paziņoja. Gaupa auklā piesietā nocirstā plauksta blāvajā mēnes-

gaismā lēnām griezās. Uz tās vajadzēja mudžēt skudrām un mušām, taču neviena kukaiņa nebija. Lāsts bija tik spēcīgs, ka radības muka pa gabalu.

Toraks ar Vilku stāvēja sardzē, bet Rena, turēdamās ēnā un staigādama pa zirgskābeņu lapām, lai neatstātu pēdas, tuvojās lāstamietam. Viņa bija sažņaugusi plaukstā vērmeļu un pīlādža zariņu saišķi un, tupēdama blakus pīķim, murmināja buramvārdus un pēra to ar saišķi.

Upe sāka plūst rāmāk. Koki pieklusa, lai ieklausītos. Toraks juta, kā lāsts smagi karājas gaisā. Viņš bažījās, ka Rena ir pārāk tuvu, ka tas var iesūkties viņas ādā. Pēkšņi meitene noelsās un pārtrauca darboties.

-    Es nespēju, viņa teica.

-   Nē, tu to spēj! Toraks mudināja.

-   Man nav pietiekami daudz spēka. Viņš gaidīja.