- Zibens sasperta, viņa murmināja, bet izdzīvojusi. Varbūt tā mums nesīs veiksmi.
"Veiksme mums būs vajadzīga," Toraks nodomāja. Viņa plāns bija vienkāršs, un, ja tas izdotos, māneklis aizvilinātu Sumbrus vairāk uz ziemeļiem tālāk no Melnupes -, ļaujot viņiem tikt pāri.
Ja izdotos. Toraks strauji zaudēja pārliecību.
Sakrampējis pirkstus, viņš palīdzēja Rēnai tikt kokā. Pēc tam viņš nometās ceļos un lika Vilkam palikt tuvumā un atgriezties ar gaismu un uzmanīties no lamatām.
Vilka elpa sildīja seju un ūsas kutināja plakstus. "Esi piesardzīgs, barabrāli," viņš pauda Torakam.
Vilks bija tik paļāvīgs. Un Toraks viņu veda lielās briesmās.
Pēkšņas dziņas pārņemts, Toraks ārstniecības līdzekļu kulē sadabūja zāļu ragu, izkratīja mazliet okera un uztriepa to Vilkam uz pieres, kur šis to nevarēja nolaizīt. "Esi piesardzīgs, barabrāli," puisis teica. Uzlicis plaukstu uz liepas raupjās mizas, viņš lūdza Mežu pasargāt Vilku.
Zibens radītais uzblīdums bija resnāks par Toraka plaukstas locītavu, un puisis pa to uzrāpās kā pa virvi. Toraks manīja, ka koks jūt viņu klātbūtni. Zēns lūdza, lai tas viņus nenodod. Lejā kvēloja Vilka sudrabainās acis. Tad tas pazuda tumsā.
Iekārtojušies trīs lielu zaru žāklē, Toraks un Rena atstāja guļammaisus neatritinātus un siltuma saglabāšanu uzticēja savam ziemeļbriežu ādas apģērbam.
Gaidīsim šeit līdz rītam, Toraks čukstēja. Tad mums būs lielāka iespēja palikt nepamanītiem.
Un mazāka iespēja aizbēgt, ja viņi tiks pamanīti, taču neviens no abiem to nepieminēja.
Rena norādīja uz garu egli ziemeļos no Sumbru nometnes. Starp tās augšējiem zariem spīdēja zvaigznes, šie zari varētu uztvert uzlecošās saules starus. No bultu maka viņa izņēma vienu no sagatavotajām bultām.
Kad Rena mērķēja, viņas seja saspringa no koncentrēšanās. "Maskēšanās dara vinu svešādu it kā Rena
pamazām kļūtu par Dziļā meža iemītnieci," Toraks nodomāja.
Loks nočīkstēja. Viņa to nolaida. Nakts bija pārāk klusa. Sumbri varēja izdzirdēt strinkšķi.
Beidzot kokus sašūpoja vēja brāzma. Rena nomērķēja un izšāva. Bulta trāpīja eglē, un tās nasta palika brīvi karājamies pie bultas piesietajā auklā. Rena uzlika uz stiegras nākamo bultu un iešāva vēl vienā kokā vairāk uz austrumiem, pēc tam vēl un vēl vienā, ik reizi nogaidīdama, kad uzpūtīs vējš un pārmāks skaņu.
Tagad viņiem vajadzēja gaidīt līdz saullēktam un cerēt, ka plāns izdosies.
Jo cita plāna nebija.
Tumsā iemirguļojās ugunskurs.
Rena sagrāba Toraka roku. Sumbru nometne izrādījās daudz tuvāk, nekā viņi bija domājuši.
Sēdēdami augstu liepā, abi redzēja garus, klusus apveidus, kas kustējās mērķtiecīgi kā skudras. Daži bija salasījušies ap koku apmetnes viducī un zieda kaut ko tumšu uz apakšējiem zariem. Divi citi, nometušies uz ceļiem, kūra vēl vienu ugunskuru.
Toraks bija izbrīnījies. Kāpēc tā jāniekojas, ja var paņemt degošu zaru no pirmā ugunskura? Turklāt viņi neizmantoja šķiltavas. Viens vīrs starp plaukstām grieza puļķi un spieda to pie koka gabala, kas ar kāju tika turēts pie zemes, bet puļķi taisni noturēt palīdzēja šķērsis, kura galu šis bija satvēris zobos. Viņam bija panākumi. Uzvirmoja dūmi. Otrs piebaroja liesmiņu ar usnejām, bet pēc tam ar smalkiem iekuriņiem. Kad ugunskurs bija iededzies, abi nometās ceļos un ar pieri pieskārās zemei.
No Meža iznira vēl vairāki Sumbri. Toraks skaitīja: pieci, seši, desmit. Katrs vīrs un tie visi bija vīrieši nesa cirvi, loku, divus nažus un vairogu šauru koka ķīli rokas garumā, kas ar smailo galu tika iesprausts zemē, pirms mednieks novilka savu tīkla kapuci un atklāja aprepējušu galvu un dīvaini izvagotu, grumbainu seju.
Toraks pārklājās ar aukstiem sviedriem. Gaupam taisnība. Šie ļaudis bija citādi.
Tomēr arī viņi pāri ugunskuriem bija pārlikuši iesmus, un drīz vien Toraks ieelpoja maigo un pazīstamo cepta rubeņa smaržu, kas nezin kāpēc neiederējās nometnes klusumā.
- Kāpēc viņi nesarunājas? puisis čukstus jautāja Rēnai.
- Man šķiet viņi tādējādi cer kļūt līdzīgāki kokiem, meitene dvesa. To Dziļā meža ļaudis vēlas visvairāk: līdzināties kokiem.
- Es redzu, ka tur lejā ir vairāk vairogu nekā vīru.
Viņa pamāja ar galvu un pacēla trīs pirkstus. Trīs mednieki joprojām bija kaut kur tepat Mežā. Uzrāpdamies liepā, Toraks un Rena bija rīkojušies pareizi.
Viņi gulēja uz maiņām. Toraka sapņos sijāja smalks lietutiņš, un Mežs bija kļuvis par tumšu, šalcošu jūru, virs kuras naktsputni laidelējās kā zivis. Tālumā ūjināja ūpis.
Rena purināja viņa plecu.
- Drīz būs rīts.
Toraks mirkšķināja plakstus un masēja krampī sarauto lielu. Diena solījās būt vētraina; pūta sauss dienvidu vējš. Žubītes un ķauķi jau dziedāja pilnā sparā, bet meža baloži vēl tikai sāka.
- Ceru, ka Rips un Reka vēl guļ, Rena nomurmināja. Kraukļu sveicieni mums tagad ir vajadzīgi vismazāk.
Toraks centās pasmaidīt. Viņš gandrīz nespēja noticēt, ka iecere izdosies. Un, pat ja paveiktos, viņiem būtu ļoti maz laika pārpeldēt pāri Melnupei, lai nonāktu Meža Zirgu teritorijā. Bet Tiazi nepārtraukti attālinājās.
Nometnē izplatījās pelēcīga gaisma, un Toraks ap dižskābardi, kas auga apmetnes vidū, spēja saskatīt sakumpušus mitekļus.
Puisis pētīja koku. Tas nevarēja būt. Zemākie zari bija sarkani. Tas nebija rīta saules dēļ; paši zari miza, sānzari un lapas bija viscaur notriepti ar okeru. "Kāpēc," viņš prātoja, "kādam viss zars būtu jānokrāso sarkans?"
Ilgi brīnīties nebija laika. Saule kāpa augstāk. Drīz šiem jāsāk kustēties.
Ziemeļu pusē varenajā eglē kaut kas ievizuļojās. Un arī tur tālāk uz austrumiem. Rena uzzibsnīja viņam smaidu. Tiktāl plāns bija izdevies. Krama plēksnes, kuras viņi bija piesējuši bultām, vējā mirgoja un šķindēja.
Sumbri tās bija pamanījuši. Vīri rādīja uz tām ar pirkstiem un skrēja pēc ieročiem un vairogiem.
Toraks un Rena žigli norāpās no koka. Parādījās Vilks ar rasā izmirkušu kažoku. Viņi skrēja uz upi.
Pāri Melnupei liecās vītoli, kas nelaida projām nakti. No Sumbriem nebija ne miņas. Toraks lūdzās, kaut tos visus būtu piesaistījuši mānekļi. Novilkuši zābakus un piesējuši tos pie saritinātajiem guļammaisiem, viņi nokāpa lejup līdz krastam un piesardzīgi virzījās caur meldriem, lai neizbiedētu ūdensputnus, kas varētu viņus nodot. Pie krasta seklumā peldēja lapoti, jauni kociņi, kurus no upes augšteces bija atnesuši plūdi.
Labs aizsegs, Rena nomurmināja.
Toraks atļāvās saspringti pasmaidīt. Varbūt tomēr izdosies.
Sasparojušies pret aukstumu, viņi iebrida ūdenī. Toraka kāja iegrima stindzinošā pērno lapu zampā, un viņš redzēja, kā nepatikā saviebjas Rēnas lūpas. Viņš aizsegam pagrāba vienu no kociņiem. Rena rīkojās tāpat. Abi peldēja pakaļ Vilkam, kas jau bija ticis upei līdz pusei.
Melnupe nebija tik miegaina, kā izskatījās. Lai pretotos tās viltīgajām zemūdens straumēm, nācās krietni pacīnīties.
Pēkšņi Vilks pagriezās un, ausis pieglaudis trauksmes signālā, peldēja atpakaļ viņiem pretim.
Kas tad tas? Rena izdvesa.
Torakam sagriezās vēderā. Šie bluķi upes vidū: tie peldēja pret straumi. Un dažiem no tiem bija acis.
Viens pacēla galvu. Toraks redzēja niknu, zaļu, ar lapām notetovētu seju. Brūnu galvas apsēju. Garus, ar zirga astriem saņemtus matus.
Meža Zirgu patruļa. Tā devās viņiem tieši virsū.