- Tomēr viņas ūpis ir Dziļajā mežā, Toraks sacīja.
Rena klusēja. Meitene nolūkojās, kā puisis pieceļas un
skatās apkārt. Toraka izskats liecināja par to, ka Eostras klātbūtne Dziļajā mežā viņu neapturēs. Viņam vajadzēja atrast Tiazi.
- Torak, kas notika Sumbru nometnē? Rena jautāja. Ko tu tur darīji?
Viņš īsos vārdos izstāstīja, kā tika sarīdījis ģintis. Tas bija gudri darīts, taču Toraka cietsirdība Renu pārsteidza.
- Bet… varbūt tur tika nogalināti cilvēki, viņa teica.
- Tas, vienalga, būtu noticis.
- Iespējams. Bet varbūt Meža Zirgi vienīgi devās izlūkos tu to nevari zināt.
- Es tevi brīdināju. Es teicu, ka darīšu visu, lai noķertu Tiazi.
- Izraisīt kauju? Sūtīt nāvē cilvēkus?
Vilks domīgs skatījās te uz vienu, te uz otru.
Toraks neņēma viņu vērā.
- Pagājušajā pavasarī, Toraks sacīja, visi medīja mani. Šoreiz es esmu mednieks. Es zvērēju, Rena. Ak jā. Es esmu cietsirdīgs. Un, ja tu to nespēj pārdzīvot, nenāc man līdzi!
Viņi klusēdami turpināja ceļu. Rena bija nolēmusi, ka pirmā sarunu neuzsāks.
Nepārtraukti nācās iet pret kalnu, un tumšās egles deva vietu dižskābaržiem. Viņi brida pa nātrēm, kas sniedzās līdz jostasvietai, un rāpās pāri satrunējušiem stumbriem, kas bija klāti ar mušmirēm. Rena ievēroja, ka koki bija raženāki nekā Skrajajā mežā, tāpēc tajos grūtāk uzrāpties; skudras netaisīja pūžņus stumbru dienvidu pusē, bet gan tiem visapkārt, tāpēc bija vieglāk apmaldīties.
No cilvēkiem ne vēsts.
Un tomēr…
Viņai aiz muguras sašūpojās zars, it kā kāds tur censtos paslēpties.
Rena uzlika roku uz naža spala.
Zars vairs nekustējās. "Ja tie būtu Meža Zirgi," viņa nodomāja, "mēs to tagad jau zinātu."
Toraks bija aizgājis uz priekšu un nometies ceļos, lai aprunātos ar Vilku. Rena viņus panāca.
- Es kaut ko redzēju, viņa aizelsusies teica.
- Un Vilks kaut ko saoda, Toraks sacīja. Viņš saka: tas ožot pēc spožā zvēra.
- Tas nozīmē uguni?
- Tas nozīmē arī pelnus. Tas, kas saņēma manu roku… šķita karsts.
Viņu skatieni sastapās.
- Lai kas tas bija, Toraks teica, tas sekojis mums pāri upei.
Kad sāka satumst, viņi nolēma zem īves ierīkot apmetni. Abi bija sasnieguši ieleju, kur bebri aizdambējuši strautu un izveidojuši šauru ezeriņu. Tā vidū Rena redzēja
bebru mitekli: pamatīgu kaudzi zaru, no kuriem daži vietām bija dzelteni, tur bebri bija nograuzuši mizu. Viņa prātoja, ka mītne joprojām ir apdzīvota, jo ūdensmalā bija saglabājušies daži vītoli. Finkedīns bija stāstījis, ka pirms došanās projām bebriem patīk apēst visus vītolus.
Domāt par Finkedīnu bija sāpīgi. Rena centās iztēloties, ka viņš laimīgi nokļuvis atpakaļ pie Kraukļiem, kas šajā gadalaikā nodarbojās ar lašu zveju, jo zivīm bija nārsts, taču prātā nāca, kā audžutēvs ar pelēku seju sakņupis sēž smailītē. Varbūt slimības tārpi jau tikuši līdz viņa kaulu smadzenēm. Un Rēnas, kas tos varētu padzīt, nebija tuvumā.
Toraks kopā ar Vilku bija aizgājis izlūkot apkārtni, tāpēc, lai izmestu no prāta Finkedīnu, Rena atstāja savu mantību zem īves zariem un devās meklēt pārtiku. Vismaz augi šeit bija pazīstami. Viņa salasīja riekšām sulīgu akmeņlauzīšu un sūru skābeņu un, tā kā viņi nedrīkstēja kurināt ugunskuru, izraka vārpatu un retēju sakneņus, kurus varēja ēst svaigā veidā.
Plivinādami spārnus un badīgi ķērkdami, no debesīm parādījās Rips un Reka, un Rena pasvieda kraukļiem pāris sakneņu. Pa ziemu meitene tos bija iemācījusi ierasties uz viņas saucienu, taču tie joprojām nemetās viņai uz pleciem kā Torakam.
Juzdamās mazliet labāk, viņa devās piepildīt dzeramtraukus. Ezeriņa virsmu klāja dzelteni putekšņi, un tam pāri liecās koki, kas lūkojās ūdenī uz savām pašu dvēselēm [2] . Rena dziļi iegremdēja traukus, lai tās neiesmeltu. Agrāk viņa nekam tādam nebija pievērsusi uzmanību, taču šeit…
Kamēr pildījās dzeramtrauki, Rena vēroja, kā norimst vilnīši, un vēlējās, kaut atgrieztos Toraks un atkal būtu viņš pats lai viņš spēlētu vilkšanos ar Vilku un lai ķircinātu Renu par vasarraibumu mutes kaktiņā. Meitenei pirmo reizi iešāvās prātā, ka viņas vectēvs no mātes puses bija no Ozolu ģints, un tas nozīmēja, ka viņi bija asinsradinieki ar Tiazi. Rena vēlējās, kaut nebūtu to atcerējusies.
Dzeramtrauki bija pilni. Celdama tos laukā no ūdens, viņa redzēja savas pašas dvēseles atspulgu: svešāda Sumbru meičas seja, kas notriepta ar māliem.
Tai blakus parādījās kāds apveids.
Vienā murgainā acumirklī Rena pamanīja sažņaugtas dūres un garu, gaišu matu ērkuli.
Viņa iekliegdamās apcirtās.
Nekā. Vienīgi vītoli, kas ļoti tuvu šūpojās vējā.
Rena izvilka nazi.
Nokrakšķēja zars. Pret mizu skrapstēja nagi. Viņa iedomājās, ka veikli kā zirnekļi lejā no kokiem steidzas tokoroti. Meitene pameta ūdenstraukus un skrēja atpakaļ uz apmetni.
Toraks vēl nebija atgriezies, taču īves augstākajos zaros, bažīgi ķērkdami, tupēja kraukļi. Kāds bija neganti uzbrucis viņas mantām. Bultu maks saplēsts, sūnas, kuras viņa tajā bija sabāzusi, izmētātas pa zemi, turklāt vairākums bultu bija salauztas. Par laimi, loku Rena bija pakārusi īves zarā un ļaundaris to nebija pamanījis, taču guļammaiss bija iemīdīts putekļos, posa maciņš saraustīts gabalos un šķiltavas sadauzītas pret akmeni. Ļaunprātība un niknums pulsēja gaisā kā sērga. Un visam pāri klājās svaigi, pelēki pelni.
Izvilkusi cirvi, Rena ar muguru atspiedās pret īvi.
- Es no tevis nebaidos! viņa uzsauca ēnām.
Balss bija spalga un skanēja nepārliecinoši.
Pēc neilga brīža atgriezās Toraks ar Vilku. Vilks dusmīgs metās ostīt Rēnas mantas. Torakam pavērās mute.
- Es kādu redzēju pie ezera, Rena viņam teica. Un pēc tam, lūk, šis.
- Ko tu redzēji?
- Tam bija gaiši mati. Un tas izskatījās nikns.
Puisis sarāvās.
- Vai tu zini, kas tas varētu būt? viņa jautāja.
- Nē, es… nē. Toraks sāka meklēt pēdas, taču bija jau gandrīz pavisam tumšs un viņš nenieka neatrada. Vai nu tas zina, kā slēpt pēdas, puisis teica, vai arī tas tās nemaz neatstāj.
- Ko tu ar to gribi sacīt? Torak, kas tas ir?
Puisis iekoda lūpā. Pēc tam viņš piecēlās.
- Lai kas tas būtu, uz zemes mēs negulēsim.
īvei nepatika, ka kāds tajā rāpjas. Tā viņus smacēja putekšņu mākoņos un centās izvairīties no tvērieniem, nomezdama mizu. Mēģinādami kāpējus nopurināt, divreiz noliecās zari. Kad beidzot izdevās iekārtoties žāklē, viņi bija saskrāpējušies un pārguruši.
- Ceļas vējš, Toraks teica. Labāk būtu piesaitēties pie stumbra.
Rena izkarināja žāvēties savu slapjo un smilšaino guļammaisu un paskatījās lejup tumsā. Meitene redzēja tur mierīgi pastaigājamies Vilku.
Vina teica:
- Cerēsim, ka Vilks un kraukļi mūs brīdinās par briesmām.
Sabozies un neapmierināts Vilks cilpoja ap īvi. Viņš nevarēja ciest, ka bezastaini rāpjas kokos. Kāpēc viņi tā darīja?
Normāli vilki nerāpjas kokos. Un parastiem vilkiem patīk tumsa, jo tas ir labākais laiks, kad skraidīt apkārt un spēlēties. Viņi nesaritinās un neguļ veselu mūžību.
Vilkam te nekas nepatika. Mežs šķita citāds. Koki bija pārāk modri, un visas smaržas bija sajaukušās kopā. Daži koki smaržoja pēc zemes, bet bezastaini, kas te dzīvoja, smaržoja pēc kokiem. Viņi bija dusmīgi un nobijušies, un, kaut gan katram baram bija gluži lieli medību lauki, viņi plēsās; Vilks nevarēja saprast kāpēc. Taču sliktākais, ka Slaikais Bezastainis un baramāsa bija nomainījuši virskažokus un pat smaržas, tā ka Vilks viņus tik tikko spēja pazīt.