Rena nezināja, ko uzsākt. Viņas burvestības nebija tik stipras, lai atsauktu īstenībā Toraka dvēseles. Skaitīdama lūgsnu ģints aizbildnim, viņa izstiepa roku.
Toraks uz zara piecēlās un sāka staigāt.
Puisis pamodās no sāpēm: auss ļipiņu raustīja krauk-
lis.
Viņš bija apdullis. Sejā pūta vējš, galvā sarunājās koki.
- Torak! no tālienes atplūda Rēnas balss. Torak, paskaties uz mani! Skaties tikai uz mani! Nekusties!
Torakam uz pleca nolaidās krauklis, un viņš sagrīļojās. Apakšā sazvāļojās zeme. Tā nebija zeme. Zars. Viņš stāvēja zara galā un ar rokām tvēra tukšu gaisu.
- Skaties uz mani! Rena pavēlēja.
Viņa bija sarāvusies pie koka stumbra, ar vienu roku sagrābusi virvi, kas to aptvēra, bet otru izstiepusi pret Toraku.
- Neskaties lejup!
Viņš paskatījās. Reibums. Tālu lejā pie īves saknēm, kas bija izlocījušās kā čūskas, kaut kas bija sakņupis. Viņš redzēja pelnu pelēkus matus un uz augšu pavērstu seju. Toraks sagrīļojās.
Rēnas balss atsauca viņu īstenībā. Torak! Nāc… pie… manis… Meitenes tumšās acis viņu vilka tuvāk. Viņš nometās uz ceļiem un rāpoja pie Rēnas.
- Tu neko neatceries? Rena jautāja.
Toraks purināja galvu. Viņš izskatījās drebelīgs un slimīgs sliktākā stāvoklī Rena viņu nekad nebija redzējusi. Viņa bija krietni papūlējusies, lai dabūtu puisi lejā no koka.
- Ne to, kā atsaitēji virvi, ne to, kā uzrāpies uz zara? Nekā?
- Nekā, viņš nomurmināja.
Beidzot Rēnai izdevās atvērt dzeramtrauku.
- Lūk! Tu jutīsies labāk.
Toraks neatbildēja. Viņš sēdēja, atspiedies pret īvi, un skatījās tās lapotnē.
Vējš bija mitējies, un tuvojās ausma. Zemākajos koka zaros bija apmeties Rips ar Reku, kas miegā atbrīvojās no pārpilnā vēdera satura, jo Rena kā pateicību tiem bija piešķīrusi zirga gaļu. Meitene šaubījās, vai Toraks tos vispār ir pamanījis. Puiša acīs vīdēja dīvaina mirgojoša gaisma, un, kad Rena piegāja tuvāk, viņa pamanīja, ka tās vairs nav tīri gaišpelēkas. Kaut kur dzīlēs bija manāmi sīki, zaļgani lāsumiņi.
- Es viņu redzēju, Toraks teica. Es redzēju Tiazi.
Viņš ir netālu no Kalniem. Skaita buramvārdus. Viņš
> »
domā, ka spēj valdīt pār Mežu.
Toraks nometās rāpus un izvēmās.
Kad tas bija galā, viņš atkal atspiedās pret koku.
- Man šķita, ka nekad vairs netikšu atpakaļ, puisis teica.
- Ko tu ar to vēlies sacīt?
Viņš aizvēra acis.
- Kad tu iemiesojies krauklī vai lācī, vai alnī -, tu paliec šajā radījumā. Taču koki tie nedzīvo atsevišķi. Tiem domāšana, runāšana un pārmiesošanās ir viens un tas pats. No koka uz koku, no oša uz akmeņozolu un dižskābardi viss viens. Ātrāk un tālāk, nekā tu spēj iedomāties. Viņš saspieda deniņus. Tik daudz balsul
Rena spēja vienīgi bezpalīdzīgi nolūkoties. Visvairāk viņa uztraucās par to, ka šoreiz, kad Toraks pārmiesojās, no vietas bija izkustējies viņa ķermenis. Nekad agrāk tā nebija gadījies.
Viņa zināja, ka dažreiz, ja miegā noklīst paša dvēsele, cilvēki mēdz kļūt mēnessērdzīgi. Ķermenis klejo un meklē pazudušo dvēseli, taču parasti abi kopā atgriežas, pirms pametuši mītni. Taču viņai nebija ne jausmas, kas bija atgadījies ar Toraku.
- Kāpēc tu to darīji? Kāpēc tagad vajadzēja pārmiesoties?
Puisis atvēra acis.
- Lai atrastu Tiazi. Viņš brīdi vilcinājās. Es viņu redzēju, Rena. Dažreiz tā ir gaiša matu kodaļa, kas nozib man gar acīm. Citreiz viņš stāv man blakus. Caurcaurēm slapjš. Un viņš vaino mani.
Meitenes augumu pārņēma aukstums. No Toraka sejas bija noprotams, ka viņš runā par Beilu.
Meitene atcerējās bēru ritus, kad Toraks stāvēja krastā un sauca pret debesīm Beila vārdu. It kā būtu gribējis, lai gars viņu vajā.
- Kā gan viņš var vainot tevi? Rena jautāja.
Puisis ar pakausi iebelza pa īvi pietiekami spēcīgi,
lai būtu sāpīgi.
- Mēs saķildojāmies. Es toreiz aizbraucu.
Ak, Torak!
- Par ko… par ko jūs ķīvējāties?
Viņš vairījās no Rēnas skatiena.
- Beils gribēja lūgt, lai tu paliec kopā ar viņu.
Meitene juta, kā viņai svilst seja.
- Viņš negribēja strīdēties, Toraks turpināja. Tas biju es. Es. Es viņu atstāju vienu sardzē. Tāpēc viņš tika nogalināts.
Viņiem apkārt modās putni. Rena vēroja, kā uz leknajiem un vijīgajiem ērgļpaparžu dzinumiem mirdz rasa. Starp vizbulītēm dūca kamene.
"Visas šīs ciešanas," viņa nodomāja. "Beils pagalam. Viņa ģints sēro. Finkedīns ievainots. Toraks mokās vainas apziņā. Un viss Tiazi dēļ." Līdz šim viņa nebija sapratusi, ka dvēseļēdāju ļaunums izplatās kā plaisas uz aizsaluša ezera ledus.
- Torak, meitene beidzot teica, tā nav tava vaina. Slepkava ir Tiazi. Nevis tu.
Torakam uz ceļgala nolaidās bite, un viņš vēroja, kā tā nesteidzīgi rāpo.
- Kāpēc tad viņš man spokojas? Man jāizdara tas, ko esmu zvērējis, Rena. Citādi viņš paliks kopā ar mani uz mūžiem.
Meitene apdomājās.
- Varbūt tev ir taisnība. Taču arī es palikšu kopā ar tevi. Un Vilks. Un Rips ar Reku. Viņa brīdi klusēja un tad turpināja: Tikai no šā brīža vairs nesaki, ka man jāatgriežas pie ģints.
Toraks savieba lūpas. Pēc tam nosprauslājās. Paņēmis biti plaukstā, viņš to uzlika uz dadža lapas.
Klāt bija rītausma, un jaunieši sēdēja plecu pie pleca un vēroja, kā saule sāk apspīdēt Meža kokus.
Pēc brīža Toraks jautāja:
- Ja viņš būtu tevi lūdzis palikt kopā ar viņu, vai tu būtu atbildējusi "jā"?
Rena uz viņu palūkojās.
- Kā tu drīksti tā jautāt? viņa aizkaitināta vaicāja.
Puisis bija apmulsis.
- Piedod, es… Vai tas nozīmē "nē"?
Rena atvēra muti, lai atbildētu, taču tieši tobrīd atgriezās Vilks, kuram purns bija notriepts ar asinīm. Veltījis abiem sveicienu, kas smirdēja pēc maitas, viņš nolaizīja Torakam zodu, un abi apmainījās ar vienu no daudznozīmīgajiem skatieniem.
Rena apjautājās, ko teicis Vilks.
- Spožais zvērs, Toraks atbildēja. Un neesmu pārliecināts kaut kas sašķobījies. Domas? Prāts? Sašķobījies prāts?
- Plānprātīgs! abi kopā iesaucās.
Viņiem nebija laika prātot, ko tas nozīmē.
Vilks dīvaini un satraukti iesmilkstējās un pazuda paaugā. Toraks sagrāba Rēnas roku un vilka meiteni sev pakaļ. Starp kokiem parādījās pieci klusi mednieki. Pa to laiku, kas Rēnai bija vajadzīgs, lai izvilktu nazi, abi bija ielenkti. Mednieki bija tērpušies vienkāršās briežādās, un tiem nebija ieroču. Nezināmu iemeslu dēļ tie viņiem nebija vajadzīgi. Rena pamanīja, ka tiem nav arī galvas apsēju. Kurā pusē viņi karoja?
- Jūs nāksiet mums līdzi, sacīja klusa balss, kas bija radusi pie pakļaušanās. Jūsu meklējumi ir galā.
ČETRPADSMITĀ NODALA
Sievietei kaklā bija krelles no dižskābarža augļiem un tāda sejas izteiksme, it kā viņa domātu domas, kuras neviens cits nespēj saprast.
Rena lēsa, ka tā ir burve vai ģints vadone, bet varbūt gan viens, gan otrs. Viņas garie, brūnie mati bija izlaisti izklaidus, izņemot cirtu pie deniņiem, kas bija saķepināta ar okeru; pie viņas jostas karājās briežraga ciba. Ģints piederības tetovējums uz sievietes pieres bija mazs, melns izliekts brieža rags.