- Jūs esat Staltbrieži, Rena teica.
- Un tu esi no Kraukļiem, sieviete sacīja, bez grūtībām saskatīdama to, kas slēpās aiz meitenes maskas. Un tu, viņa teica, pagriezusies pret Toraku, esi garagājējs.
Puisis noelsās.
- Kā jūs to zināt?
- Mēs jutām, kā klimst apkārt tavas dvēseles. Tu to vari noslēpt no citiem, taču no Staltbriežiem ne.
- Viņš to nemaz neslēpj, Rena iejaucās.
- Tad kāds to dara viņa vietā, sieviete atbildēja.
Rena vēlējās pajautāt, ko viņa ar to domājusi, taču To-
raks pasteidzās pirmais un kaismīgi sacīja:
- Mana māte bija no Staltbriežu ģints. Vai jūs viņu pazināt?
- Protams.
Puisis ievilka elpu tik skaļi, ka tā gandrīz izklausījās pēc elsošanas.
- Kāda viņa bija?
- Tagad par to nerunāsim, sieviete teica. Mēs jūs vedīsim uz savu nometni.
Kāds vīrs, kura mati bija paslēpti zem sarkanīgas mizas apsēja, gribēja iebilst.
- Duraina, šie ir svešinieki! Viņi nedrīkst redzēt mūsu nometni, īpaši jau meitene!
- Es neesmu svešinieks, Toraks iebilda. Es esmu jūsu asinsradinieks.
- Kas jums ir pret mani? Rena jautāja.
- Mēs iesim uz nometni, Duraina atkārtoja. Pēc tam viņa vērsās pie Toraka un Rēnas: Varat paturēt savus ieročus, taču jums tos nevajadzēs. Kamēr esat kopā ar Staltbriežiem, varat justies gluži droši.
Rena juta, ka tā ir taisnība, galu galā tos atrast bija ieteicis Finkedīns -, taču meitenei nepatika Duraina. Tās kalsnā seja bija tik neizteiksmīga kā akmens. Un sieviete pat nebija pajautājusi, kā viņus sauc.
Duraina viņus veda uz austrumiem pa briežu taku, kas līkumoja caur biežņu. Rena pamanīja, ka divreiz viņiem blakus parādījās Vilks. Viņa prātoja, ko tas domā par to, ka viņi novirzījušies no Tiazi pēdām, taču, kad meitene par to ieminējās Torakam, puisis viņas iebildumus aizmēza.
- Duraina apsolīja palīdzēt.
- Viņa teica, ka mūsu meklējumi ir galā. Tas varbūt nav viens un tas pats.
- Tie ir mani asinsradinieki. Viņiem jāpalīdz.
Lauzties caur biežņu nācās grūti, un glīts, jauns mednieks piedāvāja panest Rēnas guļammaisu. Viņa atteicās, taču pēc mirkļa nožēloja. Mednieks to uzminēja un paņēma neslavu.
Rena norādīja uz vīru ar mizas apsēju ap pieri, kas soļoja pa priekšu.
- Kāpēc es šim nepatīku?
Jauneklis nopūtās.
- Reiz mēs bijām pieņēmuši audzināšanā Kraukli. Tas palīdzēja dvēseļēdājam radīt dēmonisku lāci.
Rena saņēma sevi rokās.
- Tas bija mans brālis. Dvēseļēdājs piekrāpa arī viņu.
Cilvēks, kurš valkāja mizas apsēju, uz viņu nikni atskatījās.
- Tā tikai tu saki. Lācis saplosīja manu draudzeni. Tāpēc man nepatīk Kraukļi.
Kad viņš bija tik tālu, ka nevarēja dzirdēt, jaunais mednieks atvainojās.
- Viņš joprojām pēc tās skumst.
- Vai tāpēc viņš apsaitējis galvu? Rena jautāja.
- Jā, mēs savus mirušos novietojam viņu izvēlētajā kokā un tad apsaitējam galvu ar tā mizu, lai atcerētos.
- Taču jūs nevalkājat nekādus citus pieres apsējus. Kurā pusē jūs īsti karojat?
Mednieks pielika soli.
- Nevienā. Mēs nekad nekarojam.
Rena sarauca uzacis.
- Ko par to domā citas ģintis?
Tās mūs noniecina, taču atstāj mierā.
"Tikai pagaidām," Rena nodomāja. Viņa paskatījās uz Toraku, taču tas neko nebija saklausījis. Ar gaidpilnu seju zēns dedzīgi centās uztvert ikvienu sīkumu, kas attiecās uz viņa mātes ģinti. Rena sajuta uzplūstam bažas. Viņa cerēja, ka šie dīvainie, nepieejamie cilvēki Toraku nepievils.
Viņi gāja gandrīz visu dienu, un Rena beidzot saprata, ka vairs nezina, kur atrodas. Beidzot viņi sasniedza ezeru ar mežainu saliņu vidū. Meitene bija dzirdējusi, ka tas ir Melnezers, par kuru viņa neko nezināja.
Staltbriežu nometne bija ierīkota pie ezera un tik labi noslēpta, ka viņa tai būtu pagājusi garām, ja vien nedegtu ugunskurs. Izrādījās, ka kadiķu kaudze ir lielākais miteklis, kādu viņa jebkad redzējusi: meitene saskaitīja septiņas ieejas, kuras klāja zaļā krāsā notrieptas ziemeļbriežu ādas strēmeles. Pieskrēja pāris suņu pirmie, kurus Rena sastapa Dziļajā mežā; tie saoda Vilku un aizbēga. Pa durvju ailām palūkojās bērni un nozuda atpakaļ.
Valdīja dīvains klusums, taču pirmo reizi pa vairākām dienām Rena jutās drošībā. Neviens viņai šeit nevarēja kaitēt: ne tokoroti, ne mednieki no Meža Zirgu ģints, ne ļaundaris ar pelnu pelēkajiem matiem. Izslavētās Staltbriežu burvju spējas turēja tos pa gabalu. Tomēr viss, ko Rena no burvestībām spēja saskatīt, bija dažas mazas cibiņas, kas bija piesietas pie kokiem.
Jaunais mednieks aizveda Toraku uz ezeru mazgāties, bet Rēnai kāda sieviete deva zīmi iet uz nomaļu līcīti. Pēc neilgas pārliecināšanas viņa izģērbās, un sieviete ar cietu, pelēku dubļu pikuci ņēmās berzt nost viņas maskēšanās paliekas, bet Rena stāvēja trīcēdama. Bija patīkami atkal justies savā ādā, taču miesa niezēja. Viņa pajautāja, kas tie par dubļiem.
Sieviete par šādu neziņu bija pārsteigta.
- Pelni. Mēs sadedzinām brūnās ērgļpapardes, tad pelnus sajaucam ar ūdeni un izkaltējam.
"Pelni," Rena nodomāja. "Vienmēr tikai pelni."
- Tos Dziļajā mežā lieto visi, sieviete klāstīja. Tie ir kā ziepjusakne, tikai labāki.
Kāda cita sieviete atnesa apģērbu: stulpiņus un kamzoli, kas bija šūdināts no briežādas un apdarināts ar zaķādu, glītus aļņādas zābaciņus un piekļāvīgu apmetni ar kapuci, kas Rēnai sākumā šķita pagatavots no mizām, bet izrādījās pīts no nātru stiebriem. Viss derēja kā uzliets, taču Renu uztrauca tas, ka bija sadedzināts viņas vecais apģērbs ar visām aizbildņa spalvām.
- Mūsējais taču ir krietni labāks, sieviete iebilda.
"Labāks apģērbs, labāks mazgāšanās līdzeklis viss
labāks," Rena īgni nodomāja. "Varbūt mums jāatsakās no visa un jālīdzinās viņiem?"
Lai uzlabotu garastāvokli, Rena izlikās, ka dodas uz atkritumu kaudzi un, palikusi viena, uzrotīja stulpiņu, sadabūja no bebra zoba darinātu nazi, kuru bija saņēmusi kā dāvanu no Ūdru ģints, un piesēja to ar loka rezerves stiegru pie liela. Visādam gadījumam.
Kad viņa atgriezās, Toraks, arī ieģērbts jaunā tērpā, sēdēja pie ugunskura un skrubināja no sejas atlikušo krāsvielu. No jauna izskatīties pēc sevis bija jauki, taču Staltbrieži bija pievākuši puiša pieres apsēju un viņš nepārtraukti aiztika izraidītā tetovējuma vietu.
Visa ģints bija salasījusies ap ugunskuru, un Toraks pavirzījās sānis, lai blakus varētu apsēsties Rena.
- Beidz pukoties, viņš nočukstēja, viņi mums palīdz. Un pasmaržo šo ēdmaņu!
Rena nosprauslājās.
- Laikam jau tā ir daudz labāka par mūsējo.
Taču viņai nācās atzīt, ka smaržo labi. Tieši virs kvēlošajām oglēm karājās pīts grozs. Tas bija pilns ar aromātisku kapātas sumbra gaļas, sēņu un ērgļpaparžu dzinumu sautējumu, kas bija gatavs, kad grozs gandrīz bija izsvilis caurs. Tur bija arī maigi plācenīši, saberzti lazdu rieksti un priežu putekšņi, kuriem klājās pāri biezs slānis medus; to visu varēja noskalot lejā ar kūpošu egļu skuju tēju.
Jauki bija pēc ilgiem laikiem atkal pagozēties pie ugunskura, taču, ja neņem vērā īsu lūgsnu Mežam, Staltbrieži ieturējās klusēdami. Rena ar sirdssāpēm atcerējās Kraukļu trokšņainās vakariņas, kad visi dalījās medniekstāstos.