Rena centās izskatīties paklausīga, un Toraks palocījās, kaut gan viņam nebija nodoma lūgties. Puisis nevēlējās, ka viņu arī turpmāk novērš no mērķa.
Šauras taciņas galā parādījās kāda sieviete, pamanīja Durainu un sarāvās, it kā meklētu patvērumu.
Duraina smagi nopūtās.
- Kur tu biji?
- Es… es aiznesu ziedojumu zirgiem, sieviete stomījās.
- Vispirms tev par to vajadzēja paziņot man.
- Jā, burve, sieviete pazemīgi teica.
Toraks notvēra Rēnas skatienu. Zirgi.
Lai dotu iespēju Torakam aprunāties ar sievieti, Rena Durainai jautāja, kā Staltbrieži nonāk transā. Tā uz viņu paskatījās un ieveda mītnē.
- Mums jāiet iekšā, sieviete vārgā balsī sacīja.
Viņai bija plēkšņaina āda, kas Torakam atgādināja kaltētu ziemeļbrieža gaļu, turklāt viņa blisināja acis, it kā baidīdamās saņemt sitienu. Viņas no mizām pītais galvas apsējs bija netīrs, un to nebūtu par sliktu nomainīt.
Lai uzsāktu sarunu, Toraks jautāja, ko viņa apraud.
- Savu… savu bērnu, tā nomurmināja. Mums vajadzētu iet iekšā.
- Un tu ziedoji zirgiem? Zirgu ielejā?
- Jā, pie Vējupes. Viņa pamāja ar roku atpakaļ un tad aizspieda ar plaukstu muti. Mums vajadzētu iet iekšā\
Tik tikko valdīdams pār sevi, Toraks atstāja cirvi un loku, kur tos varēja atrast, un sekoja. Tas nemaz nebija tik grūti.
Iekšpusē valdīja krēsla kā Mežā vasaras saulgriežu naktī. Pie spārēm žāvējās tūkstošiem nātru stiebru; tie skāra puiša seju kā gari, zaļi mati. Vīrieši un sievietes sēdēja pretējās pusēs, bet Duraina, kura plaukstās auklēja pāris grabuļu, kas bija darināti no briežu nagiem, viducī. Ugunskura nebija. Vienīgi no klātesošo elpām garoja mitrs siltums.
Toraks saskatīja Renu, kas viņam veltīja sazvērniecisku smaidu. Viņš jutās vainīgs, jo negatavojās draudzeni ņemt līdzi. Viņš nevarēja pateikt, kāpēc; Toraks zināja tikai to, ka tad, kad sastapsies ar Tiazi, viņai tas nav jāredz.
Aizsoļojis uz vīriešu galu, puisis atrada vietu kādas ieejas priekšā.
Ieradās pēdējais Staltbriedis, kas Durainas priekšā novietoja paplāti ar kausu. Viņa to pacēla un izdzēra.
- Lietus lāses no ragainā ģints aizbildņa pēdām, viņa dīca. Iedzer Meža gudrību!
Viņa pasniedza kausu nākamajam.
No paplātes viņa paņēma plāceņa gabalu.
- Visu redzošās priedes miza. Apēd Meža gudrību!
Kad pienāca Toraka kārta, zēns paslēpa plāceni piedurknē un tikai izlikās, ka ieņem malku no kausa. Viņš slepšus pastiepa roku un sajuta vēsu gaisu, kas virmoja zem ādas strēmelēm, kuras karājās pie ieejas.
Durainas skatiens pārslīdēja pūlim.
Toraks sastinga.
Viņa ar noteiktām kustībām ritmiski sāka kratīt grabuli. '
- Ak, Mežs! burve skandēja. Tu redzi visu. Tu zini visu. Ne bezdelīga nolaižas, ne sikspārnis bez tavas ziņas ievelk elpu. Uzklausi mūs!
- Uzklausi mūs! pārējie piebalsoja.
- Pārtrauc nesaskaņas starp ģintīm! Atved Garu, kuram galva kā briežu bullim, atpakaļ uz savām svētajām ielejām!
Monotonā lūgsna un grabuļu grabināšana nerimās, un Duraina nemitējās uzlūkot savu cilti. Pienāca un pagāja pusnakts. Toraks jau gandrīz bija zaudējis cerības, kad, nepārtraukti skandinādama lūgsnu, viņa pārvilka pār seju kapuci tāpat kā visi pārējie.
Kamēr Staltbrieži, skaitīdami pātarus, nonāca aizvien dziļākā transā, Toraks virzījās tuvāk izejai. Vīrieši, kas sēdēja blakus, bija ieslīguši savā no nātru stiebriem vītajā tumsībā. Tie nepamanīja, kā viņš aizbēg.
Paķēris ieročus, Toraks devās projām pa taku.
Toraks nebija tālu ticis, kad atlidoja Rips ar Reku, kas sveicinādami ieķērcās: "Kur tu biji?"
Kā pelēka ēna parādījās Vilks un sāka skriet viņam līdzās. "Sakostais. Nav tālu."
Rietēja pusmēness, nebija tālu rītausma. Toraks pielika soli. Pakaļdzīšanās uzjundīja asinis. Viņš jutās ātrs un neuzvarams mednieks, kas tuvojas medījumam. Tam bija jānotiek.
Zēns aizbēg. Tam bija jānotiek.
Trīs dienas un trīs naktis Izredzētā ir vērojusi neticīgos, kā vēlēja Saimnieks. Meitene iztukšo lāstamieta spēku tik viegli, it kā izlietu ūdeni no dzeramtrauka. Zēns no debesīm ataicina kraukļus un runā ar lielu, pelēku vilku un viņa gars pārmiesojas.
Zēns tic, ka viņš ir viltīgs un spēs izsekot Saimnieku līdz svētajai birzij. Neviens nespēj izsekot Saimnieku. Saimnieks sauc, un citi pakļaujas. Pat uguns pakļaujas Saimniekam.
Saimnieka griba ir jāpilda.
SEŠPADSMITĀ NODALA
Saule jau bija uzlēkusi, un ne Staltbrieži, ne Rena viņam nesekoja. Toraks gandrīz vai vēlējās, lai tie viņu panāktu. Drīz vien nekas viņu vairs nešķirs no atriebības.
Kad iestājās diena, viņš pa taku bija nonācis līdz Vējupei, taču šis ātrais, brūnganais strauts nebūt nelīdzinājās tai varenajai upei, par kādu tā bija kļuvusi Skrajajā mežā.
Vilks rikšoja blakus ar nolaistu asti un pieliektu galvu. Pat kraukļi vairs nemetās virsū tauriņiem. Medību trīsas bija guvušas virsroku pār bažām.
Ieleja sašaurinājās, un upe kļuva par trauksmainu straumi. Visu dienu bija pūtis sauss dienvidvējš, taču tagad tas bija pierimis līdz čukstiem. Torakam notirpa skausts. Viņi tuvojās Augsto kalnu piekājei.
Vilks apostīja zemes pikuci, kuru bija uzjundījusi zirga kāja. Toraks pieliecās, lai apskatītu garu, melnu astru. Viņam virs galvas spoži zaļas mirdzēja dižskābaržu un
bērzu jaunās lapiņas. Dzeloņplūmju ziedi laistījās kā sniegs. Gaiss bija pilns egļu smaržas un dzīvs no putnu dziesmām: žubītes, ķauķi, strazdi, paceplīši. Pat veronikas uz takas bija pārdabiski zilas kā sapnī. Viņš bija sasniedzis Zirgu ieleju.
Vilks pacēla galvu. "Vai turpināsim?"
"Man jāturpina," Toraks viņam atbildēja. "Tev ne. Bīstami."
"Ja tev jāturpina, tad arī man."
Plandošu ēnu apņemti, viņi turpināja ceļu.
Toraks ievēroja, ka taku bija minuši daudzi nagi un ķepas, taču neviens zābaks. Medījums no viņa nebaidījās, un puisis iedomājās, ka Zirgu ielejā cilvēkiem aizliegts medīt. Pa zaru, meklēdama skudras, atmuguriski rāpās dzilna. Tā bija tik tuvu, ka Toraks pamanīja garo, pelēko mēli. Pērnās nātres košļāja stirnu buks. Viņš būtu varējis aizskart tā raupjo, brūno kažoku. Puisis uzdūrās meža cūkai, kas centās uziet saknītes; tā, šņukuru nepacēlusi, noskatījās, kā Toraks paiet garām.
Ieplaka sašaurinājās par aizu, un bērzi deva vietu apsūnojušām eglēm. Vēsma norima. Putni apklusa. To raka soļu troksnis kļuva skaļš. Viņš aizskāra plecu, pie kura parasti mēdza būt ģints aizbildņa ādas gabals. Zem sirds sažņaudzās baiļu kamols.
Kopš Beila nāves Toraka vienīgais mērķis bija atrast Tiazi. Puisis nebija domājis par to, kas notiks pēc tam. Viņš to zināja. Viņam vajadzēja nogalināt stiprāko cilvēku Mežā.
Viņam vajadzēja nogalināt cilvēku.
Varbūt tāpēc viņš bija pametis Renu: tāpēc, ka negribēja, lai viņa to redzētu. Taču viņam Rēnas pietrūka.
Aiz muguras atskanēja spārnu vēdas, un Toraks, cerēdams, ka tas ir Rips ar Reku, pagriezās. Tas izrādījās zvirbuļu vanags, kas nolaidās uz celma un plucināja krūtis bezgalvainam strazdam.
"Varbūt," puisis iedomājās, "kraukļi ir aizlidojuši tāpēc, ka tie zina, ko es gatavojos darīt?"
Taču kopā ar viņu joprojām bija Vilks. Tas palūkojās Torakā, un viņa dzintardzeltenās acis bija pilnas ar tīru, noteiktu ceļveža gaismu. "Neej."
"Man jāiet," Toraks atbildēja.