Toraks bija gandrīz sasniedzis bebru mītni un strauji sāka pagurt. Uz viņa pusi vēlās melnu dūmu mutuļi. Viņš nespēja pelpot. Toraks bija iecerējis ierāpties mājiņā un patverties tur, līdz ugunsgrēks apliec ezeru, taču tagad viņš saprata, ka nosmaks. Vajadzēja tikt iekšā pašā bebru mītnē. Bebru mitekļos virs ūdens līmeņa ir guļamkambari, kurus dzīvnieki sasniedz pa zemūdens ejām. Toraks dziļi ievilka elpu un ienira.
Ķerdamies pie zariem, viņš meklēja alas ieeju. Krūtis sāpēja. Puisis nevarēja atrast eju, nevarēja neko redzēt: tas bija gluži tas pats, kas peldēt dubļu jūrā.
Beidzot Toraks atrada atveri. Viņš izspraucās caur to, izšāvās no ūdens un sadauzīja galvu pret jaunu kociņu.
Sarkanajā pustumsā nekas daudz nebija redzams, taču ugunsgrēka radītais troksnis vairs nebija tik apdullinošs. Dūmu smakā viņš saoda arī bebru muskusa smārdu, taču neviens dzīvnieks nebija manāms. Droši vien ugunsgrēks tos bija pārsteidzis krastā.
Mītni tie bija iekārtojuši gods godam. Guļvieta bija izklāta ar koka šķēpelēm, lai tā būtu mājīga un sausa, bet zari virs tās sakrauti skraji, tāpēc miteklis tika labi vēdināts. Guļvieta bija tikai bebra augumā, un, tā kā Toraks negribēja iesprūst, viņš nolēma palikt ūdenī un nogaidīt, līdz ugunsgrēks beigsies.
Smagi elpodams, viņš par šo patvērumu pateicās bebriem, Ripām un Rekai, un Mežam.
Lūdzu, viņš elsoja, lūdzu, pasargi Vilku un Renu!
Toraka vārdi pazuda ugunsgrēka rēkoņā, un sirdī viņš juta, ka lūgšana ir bezcerīga. Uguns apēda Mežu. Neviens nevarēja izdzīvot.
Ne Vilks. Ne Rena.
DIVDESMIT PIRMĀ NODALA
Rena maldījās pa melnu, izdegušu pasauli.
Mežs bija pagalam. Tā vienkārši vairs nebija. Viņa klaiņoja starp pārogļotām smailēm, kas reiz bija koki. Rena juta, kā to apjukušās dvēseles drūzmējas kvēpu pilnajā gaisā, taču bija pārāk izmisusi, lai justu pret tām žēlumu. Nebija redzama pat saule: to aizklāja pārdabiska, pelēka pustumsa. Vai tiešām ugunsgrēks iznīcinājis visu Mežu? Arī Skrajo mežu, tāpat kā Dziļo?
No smakas viņa sāka klepot, un skaņa dīvaini atbalsojās. Kad klepus mitējās, viss, ko Rena spēja sadzirdēt, bija tik tikko saklausāma ogļu sprakšķēšana un būkšķi, ar kādiem šur tur gāzās koki.
"Nāve," viņa nodomāja, "visapkārt nāve. Kur ir Toraks?
Vai viņš ir dzīvs? Vai arī…"
"Nē. Tā nedomā! Viņš ir kopā ar Vilku. Viņi abi ir dzīvi, tāpat kā Finkedīns un Rips, un Reka."
Paberzējusi seju, meitene sajuta raupjus sodrējus. Viņa bija ar tiem klāta caurcaurēm. Arī mutē bija kvēpu garša.
Acis bija uztūkušas un sūrstēja. Viņa bija sarijusies tik daudz dūmu, ka juta nelabumu.
Rena bija arī izslāpusi, taču viņai nebija dzeramtrauka. Vienīgi cirvis, nazis un Staltbriežu dotais pītais bultu maks, kurā bija atlikušas trīs bultas. Un, protams, viņas loks.
Lai sevi uzmundrinātu, meitene noņēma loku no pleca un noberza no tā sodrējus. Zeltainā koksne, kas bija izdrāzta no cietas koka serdes, spīdēja, un Rena, iedomājusies par Finkedīnu, kas ieroci bija izgatavojis pirms daudzām vasarām, vairs nejutās tik vientuļa.
Taču slāpes kļuva nomācošas, un ezeru viņa bija pametusi pirms ilga laika. Rēnai nebija ne jausmas, uz kuru pusi viņa gājusi. Kur viņa atradās?
Viņai nekad nebūtu izdevies aizbēgt no Staltbriežiem.
Duraina bija sajutusi ugunsgrēku jau gandrīz pirms medījuma, un visa ģints meklēja glābiņu smailītēs, kuras nostiprināja pie saliņas ezera vidū. Rena bija rīkojusies tāpat kā visi pārējie: viņa samērcēja savu apmetni un saritinājās zem tā.
Viņa nebija nobijusies vismaz tad vēl ne. Meitene dusmojās uz Toraku par to, ka tas viņu pametis. Visu dienu viņa tika pacietīgi pratināta. "Uz kurieni viņš aizgāja?" "Nezinu." "Kurp viņš devās?" Rena bija pārsteigta, ka Staltbrieži to nenojauš, un izskatījās tie uzskata par neiespējamu, ka kāds varētu būt tik drosmīgs un vienatnē doties uz Svēto birztalu. "Torakam būtu laba mācība," meitene dusmīga nodomāja, "ja es būtu šiem pastāstijusi."
Taču, gulēdama viļņojošaja pustumsā, kad visapkart trakoja uguns, viņa par dusmām aizmirsa. Iešņukstējās bērns. Kāda sieviete čukstēja buramvārdus. Rena aizvēra acis un lūdzās par Toraku un par Vilku. "Lūdzu, lūdzu, ļauj viņiem dzīvot!"
Tad liesmas brāzās viņiem pāri un laiva draudīgi sašūpojās, un cilvēki izkliedza lūgsnas.
Pēc laika Rena saprata, ka ugunsgrēks atstājis ezeru neskartu un aizbrāzies tālāk, atstādams viņus dzīvus. Tad Pasaules Gars sapulcināja mākoņus un palaida brīvībā lietusgāzi, un Rena juceklī pārslīdēja pāri smailītes malai un aizpeldēja.
Meitenei šķita, ka viņa dodas uz dienvidiem, taču dūmos un lietū bija grūti to saprast. Tagad, kad vēja brāzma izklīdināja dūmaku, viņa redzēja, ka stāv šaurā ieplakā, pa kuru kādreiz tecējis strauts. Droši vien tā veda uz upi.
Viņa nebija tālu tikusi, kad aiz muguras nobrīkšķēja krūmi. Rena pagriezās. Mirušie koki izskatījās pēc medniekiem, kas viņu vajāja.
Viens no tiem sakustējās.
Rena klupdama krizdama metās bēgt pa ieplaku. Viņa skrēja, līdz nācās apstāties un, atspiežot plaukstas pret ceļgaliem, atvilkt elpu.
Ieplakā valdīja klusums. Lai kas tur bija kustējies, tas nesekoja. Galu galā varbūt tas bija tikai koks.
Viņa steberēja starp kūpošām koku smailēm. Aiz atradzes Rena pamanīja zaļumu. Viņa samirkšķināja plakstus. "Jā, zaļšl"
Meitene iekunkstējās un sāka skriet tam tuvāk un Meža zaļums viņu apžilbināja. Rēnas priekšā ar mazliet apsūbējušiem, taču dzīviem zariem slējās pīlādži, dižskābarži un akmeņozoli.
No atvieglojuma elsodama, viņa noslīga ceļos starp papardēm un strutenēm. Blakus viņas plaukstai gulēja strazda debeszilās olas lauska, kuru no ligzdas bija izgrūdis izšķīlies putnēns. Uz satrunējuša bluķa Rena redzēja jaunu eglīti, tik garu kā viņas īkšķis; tā drosmīgi spraucās caur sūnām. Viņa nodomāja, ka Mežs ir mūžīgs. Nekas to nespēj uzveikt.
Taču no upes nebija ne miņas. Cenzdamās saklausīt ūdens burzguļošanu, viņa klejoja starp kokiem.
Beidzot Rena nonāca pie vējgāzes: kādreiz šeit bijusi raženu priežu audze. Ceļu aizšķērsoja krustām šķērsām sakrituši nokaltuši stumbri un ar zemi aplipušu sakņu kamoli. Viņai būtu vajadzējis griezties atpakaļ, kā cilvēki parasti rīkojas, kad ir apmaldījušies. Taču Rena nespēja iedomāties, ka būs jāatgriežas tukšainē.
Priedes nevēlējās viņu laist savā kapulaukā. Apsūnojušie stumbri centās Renu noslidināt zemē, un zari durstīja kā pīķi. Nonākt otrā pusē starp dzīviem ozoliem un liepām bija liels atvieglojums.
Taču arī šie koki Renu negribēja. Uz viņu nikni skatījās grumbainas mizas sejas, un zaru pirksti raustīja aiz matiem. Daži stumbri bija dobi. Viņa iedomājās, kāda būtu sajūta, ja viņa tiktu vienā no tiem ieslodzīta, un steidzās tālāk.
Vējš pieņēmās spēkā un pūta viņai sejā sodrējus. Rena iekāsējās un, saliekusies un atbalstījusies pret koku, klepoja ilgi.
Skatīdamās starp pirkstiem, viņa pamanīja kādas acis.
Meitene iekliedzās un atrāva no sejas plaukstu.
Patiešām acis. Koka stumbrā bija izcirstas niknas, sarkanas acis un kantaina mute pilna ar īstiem cilvēka zobiem.
Kaut ko tādu Rena nekad nebija redzējusi. Viņa minēja, ka tas izdarīts tāpēc, lai koka garam piešķirtu balsi. Bet kāpēc gan vajadzīgi zobi?
Meitene nemierpilna pētīja apkārtni. Liepas, nātres, izmētāti laukakmeņi.