Viņa turpināja ceļu.
Kad Rena paskatījās atpakaļ, koki bija izkustējušies. Pirms tam tie atradās daudz tuvāk kādam lielam akmens bluķim, viņa par to bija pārliecināta. Tagad koki bija vairāk izretojušies.
Rena sāka skriet.
Vina aizķērās aiz saknes un nokrita un atradās aci
» »
pret aci ar vēl vienu koka masku, kas bija cieši aizmiegusi acis ar ķērpjiem apaugušajā sejā.
Meitene elsodama piecēlās.
Acis atvērās. No stumbra atdalījās ar mizu klāti locekļi. Koka rokas pastiepās, lai Renu satvertu.
Viņa iebrēcās un bēga.
Kreisajā pusē no stumbra atdalījās vēl viens mizas veidojums. Tad vēl un vēl viens. Koka cilvēki ar grumbainām rokām un trulām, saplaisājušām sejām centās viņu ielenkt.
Skrienot Rēnai pret gurnu dauzījās aiz jostas aizbāztais cirvis. Viņa to izvilka, kaut gan zināja, ka nekādā gadījumā neuzdrīkstēsies ieroci izmantot.
Elpa skrāpēja rīkli. Viņa brida caur čaukstošu lapu kaudzēm tik lēni kā murgā. Meitene paklupa un noripoja pa nogāzi līdz vēl vienam koku kapulaukam un līkumoja starp kritušajiem stumbriem, bet ar mizu klātie cilvēki tika tiem garām tik ātri kā liesmas un medīja Renu pārdabiskā klusumā.
Kāds sagrāba viņu aiz pleca un parāva atpakaļ. Aiz zara bija aizķēries loks. Viņa centās to noāķēt.
Ar mizu klātas rokas viņu satvēra un nogāza zemē.
-Kurp jūs mani vedat? Rena sauca.
Mizās tērptie viri neatbildēja.
Lūdzu! Kāpēc jūs nerunājat? Ko es esmu nodarījusi?
Viens no tiem iebikstīja viņai ar pīķi. Rena apklusa, lai tas vairs neatkārtotos.
Viņa visu dienu bija gājusi klusējošo mednieku pulkā. Tie viņai bija atņēmuši ieročus, taču pašu vairs nebija aizskāruši. Šķita, ka viņi Renu uzskata par aptraipītu.
Meitene veltīgi centās izlūgties ūdeni. Tie viņu neņēma vērā. Viņa streipuļoja caur slāpju dūmaku un saindētu pīķu mežu.
Rēnai nebija ne jausmas, kur viņa atrodas. Šo Meža daļu lielais ugunsgrēks nebija skāris, taču gaisā jautās deguma smaka, tāpēc viņa lēsa, ka izdegusi zeme atrodas netālu.
divdesmit otrā nodala
Pēc savaņģotāju zaļajiem galvas apsējiem un raga amuletiem varēja spriest, ka tie ir no Sumbru ģints, taču
Rēnas iztēlē tie bija cilvēki, kas darināti no koku mizām. Viņu apģērbs bija pīts no dzeltenbrūniem lūkiem un caur ausu ļipiņām bija izdurti mizas veltnīši. Mednieku skūtās galvas bija klātas ar sakaltušu, dzeltenu mālu, kas atgādināja mizu, un bārdas bija ar mālu saķepētas tā, ka izskatījās pēc spurainām koku saknēm. Taču atšķirībā no Sumbriem, kurus Rena tika redzējusi ģinšu saietos, šie cilvēki ar to vien nebija apmierinājušies. Tie savu miesu bija padarījuši līdzīgu koka mizai, izkropļodami rokas un sejas ar grubuļainām rētām, kas pacēlās virs ādas.
Rena par tamlīdzīgām rētām šo to zināja. Arī viņas ģintī dažiem vīriem, ieskaitot Finkedīnu, uz abām rokām bija šādas rētas, kas domātas dēmonu atbaidīšanai. Tādas izveidot bija ļoti sāpīgi. Pēc tam kad āda bija iešķelta ar krama šķēpeli, tajā tika ieberzta ziede, kas sastāvēja no pelniem un ķērpjiem, un pēc tam brūci vajadzēja cieši nosaitēt. Iedomājoties, ka viņai šādi tiek sagraizīta seja, Rēnai kļuva nelabi.
Viņi sasniedza vēl vienu strautu, un meitene atkal lūdza atļauju padzerties. Mednieki viņā skatījās ar neatsaucīgām acīm. Nekādas dzeršanas.
Kad beidzot viņi sasniedza nometni, sāka jau tumst. Tobrīd viņa no slāpēm jau bija apreibusi.
Sumbru nometne atradās ieplakā, kuru sargāja modras egles. Kvēlojoši priežu zari izplatīja blāvu, oranžu gaismu un sveķu tvanu, kas koda acīs. Ap priedi apmetnes vidū bija uzslieti no bērzu tāsīm pagatavoti mitekļi. Pie visām mītnēm kā milzīgu vaboļu ligzdas vīdēja koka vairogu kaudzes un ar akmeņiem apliktas ugunskuru vietas. Pie priedes stumbra karājās sumbra galvaskauss ar ragiem.
Zem tā pulciņš klusu bērnu no saplacinātām egļu saknēm pina virves. Tie skatījās uz Renu ar neizteiksmīgām sejām. Viņu sejas, tāpat kā pieaugušajiem, bija izķēmotas ar rētām, kas dažiem vēl bija klātas ar krevelēm.
Rena nemanīja nevienu, kas līdzinātos vadonim vai burvim, taču ievēroja, ka ne visi bija Sumbri. Tur atradās vēl kāda ģints. Tumšie mati cieši sapīti sievietēm divas bizes, bet vīriešiem viena un sejas tiem bija bez rētām, taču iekrāsotas sarkanas ar staipekņu sulu. Patiesībā sarkans viņiem bija viss: lūpas, celiņi matos, pat nagi. Sievietes bija tērpušās vienkāršās briežādās, taču vīrieši valkāja krāšņas melnas un zeltainas zvērādu jostas. Lūšu ģints.
Gan Sumbri, gan Lūši viņai veltīja vienlīdz neiejūtīgus skatienus. Tie nezināja, kas ir žēlums.
Sagūstītāji piegāja pie ugunskura, notupās un apvēdīja sevi ar dūmiem. Arī Rena tika iegrūsta dūmos droši vien, lai tiktu attīrīta, bet pēc tam viņu aizvilka pie priedes un nospieda uz ceļiem.
No mitekļiem iznira sievietes. Tāpat kā vīriešiem, to sejas bija klātas rētām; sakaltušie māli uz viņu galvas bija nosēti ar sīkajiem alkšņu čiekuriņiem, un viņas valkāja tunikas, bet stulpiņu sievietēm nebija.
Viena no viņām nesa dzeramtrauku.
- Lūdzu, Rena nomurmināja. Man tik ļoti gribas dzert.
Sieviete uz viņu nikni palūkojās.
Rena bezspēkā sāka dauzīt pret zemi dūres.
- Lūdzu!
Aplūkodams Renu, pieliecās kāds vecis. Tas bija pretīgākais un pinkainākais cilvēks, kādu viņa jebkad bija redzējusi. Kaut gan tas bija no Sumbru ģints, šis nebija noskuvis matus, bet vienīgi ieziedis savu bārdu un krēpes ar mālu, tāpēc tās karājās lēkšķēs. No nāsīm un ausīm spraucās laukā sari, un viņa uzacis, kas liecās pāri iedubušajām acīm, bija kā samudžinājies ložņaugs.
Viņš ar kaulainu pirkstu pabikstīja Rēnas pulētā slāņakmens apakšdelma sargu.
Meitene parāvās atpakaļ.
Vecis riebumā nospļāvās un aizsteberēja projām.
No mītnes iznāca pajauns cilvēks. Viņa seja bija klāta ar rētu tīklu.
Rena norādīja uz ūdenstrauku.
- Lūdzu! viņa sacīja.
Vīrs zīmju valodā deva pavēli, un sieviete nolika Rēnas priekšā trauku.
Viņa tam uzklupa un badīgi dzēra. Gandrīz tajā pašā mirklī mitējās pulsēšana galvā un locekļos atgriezās spēks.
- Paldies! viņa teica.
Cita sieviete atnesa lielu tāss trauku, kuru nolika priekšā medniekiem. Rena juta uzplūstam cerības. Ēdiens smaržoja labi. Tas lika Sumbriem mazliet vairāk līdzināties cilvēkiem.
Sieviete mazliet iesmēla mazākā cibiņā un ielika to priedes zaru žāklē kā ziedojumu. Pēc tam viņa piepildīja vēl vienu trauku un nolika to priekšā Rēnai.
Tas bija ēstgribu rosinošs nātru un droši vien vāveres gaļas lēveru sautējums, un Rēnai ierūcās vēders.
Sieviete tuvināja mutei kopā saliktus pirkstus un pamāja Rēnai ar galvu. Ēd.
Vīrs, kas bija Rēnai atļāvis padzerties, nokremšļojās.
- Tev, viņš teica no ilgas klusēšanas aizsmakušā balsī, jāatpūšas. Un jāpaēd.
Rena pavērsa skatienu no vīrieša uz cibu un tad atkal atpakaļ.
"Viņi ļāva man atpūsties," Gaups bija stāstījis. "Deva man ēst. Pēc tam viņi man nocirta plaukstu."
DIVDESMIT TREŠĀ NODALA
Bailes rada vientulības izjūtu. Tu vari atrasties ļaužu pūlī, taču, ja baidies, tad esi viens ar savām bailēm.
Rena jutās kā velte, kas tiek gatavota upurēšanai. Kad viņa atteicās ēst, meitene tika aizvesta uz dīķi mazgāties, bet sievietes pa to laiku ar sūnām slaucīja no viņas apģērba kvēpus. Noslēpusies niedrēs, viņa iemanījās paglābt pie kājas liela piesloksnēto bebra zoba nazi un rubeņa kaula svilpīti, kas karājās viņai kaklā; taču, kad Rena saņēma atpakaļ ietērpu, ģints aizbildņa spalvas no tā bija pazudušas.