Toraks gulēja slikti. Sapņos viņš dzirdēja pūci un Renu, kas viņam stāstīja kaut ko nesaprotamu.
Brīdi pēc pusnakts viņš pamodās. Mēness nebija redzams, jo šajā laikā to bija apēdis debesu lācis, un mierīgajā Jūrā šūpojās vienīgi zvaigžņu atspulgs. Vajadzēja braukt uz Roņu līci uzrāpties Stāvajā klintī un atrast Beilu.
Juzdamies neatpūties un ļengans, Toraks nojauca mitekli un uzlēja ugunskuram ūdeni. Rips un Reka negribīgi izvingrināja spārnus un uzbužināja cekulus, lai parādītu savu nepatiku pret tik agru došanos ceļā, taču, kad Toraks ielaida seklumā smailīti un airējās projām, viņš izdzirdēja skaļus un noteiktus kraukļu spārnu švīkstus.
Austrumos kā spilgti sarkana rēta starp Jūru un debesīm parādījās saules mala, taču Roņu līcis joprojām grima tumsā; zvaigžņu gaismā vīdēja Stāvā klints. Kaijas bija devušās pie miera, roņādas teltīs valdīja klusums. To traucēja vienīgi ūdenskritums, Jūras viltīgie šļaksti un mencas, kas sprakšķēdamas žuva uz zārdiem.
Toraks izkāpa krastā līča ziemeļu malā. Zem viņa zābakiem gurkstēja gliemežvāki, un viņš ieelpoja sīvo aromātu, kas cēlās no apdzēstajiem ugunskuriem. No zārdiem uz viņu ar nedzīvām, sāli piesātinātām acīm noraudzījās mencas.
Reka badīgi ieķērcās tā bija pamanījusi maitu un abi kraukļi traucās uz akmeņiem Stāvās klints pakājē.
Vēl bija pārāk tumšs, lai Toraks spētu saskatīt, ko tie atraduši, taču kaut kāda iemesla dēļ viņam pār skaustu sāka tekāt skudriņas.
Lai kas tas bija, Rips un Reka tuvojās piesardzīgi, kā jau kraukļi to mēdz darīt, tie pielēca tuvāk, bet tad palidoja gabaliņu atpakaļ.
Toraks centās sev iestāstīt, ka tas var būt jebkas. Taču viņš jau drāzās un klupa pār trūdošo jūraszāļu kaudzēm. Nokļuvis tuvāk, zēns saoda salkano smaku, kuru nav iespējams sajaukt ne ar ko citu. Viņš saļima uz ceļiem. Nē. Nē.
Toraks būtu varējis kliegt skaļā balsī, un kraukļi, brīdinoši ieķērkdamies, jau lidoja projām. Nē.
Toraks pierāpās tuvāk. Pirksti sajuta mitrumu un kļuva sarkani. Viņš redzēja baltas kaulu šķēpeles un stīgrus, pelēkus dubļus. Viņš redzēja, kā caur gariem, gaišiem matiem, kas izrotāti ar zilu slānekli un moivu asakām, sūcas tumsa. Viņš redzēja pazīstamās acis, kas nedzīvas lūkojās debesīs.
Dažkārt viss atgadās pēkšņi. Pārāk pēkšņi.
OTRĀ NODALA
"Tas nav tiesa," Toraks nodomāja.
Viņš taču neskatījās uz šiem pirkstiem, kas savilkušies atgādināja putna ķetnas, uz šīm asinīm zem nagiem. Tas nevarēja būt.
Uz klints iekliedzās kaija, un Toraks pacēla galvu. Augstu Stāvajā klintī no kraujas nokarājās kadiķis. Viņš iedomājās, kā Beils, nometies uz ceļgaliem, pārāk tālu pasniedzas uz priekšu. Kā viņš izmisīgi cenšas sagrābt krūmu un kā tas padodas. Kā viņam pretim drāžas akmeņi.
"Ak, Beil! Kāpēc tu gāji tik tuvu malai?"
Auksts vējš ielīda Torakam aiz apkakles, un viņš nodrebēja. Beila dvēseles atradās tuvu, un tās bija ļoti niknas. Niknas uz Toraku. Ja tu būtu palicis kopā ar mani, es nebūtu miris.
Toraks aizvēra acis.
Nāves zīmes. Jā. Dvēselēm jāturas kopā, citādi Beils kļūs par dēmonu vai spoku. 17
"Vismaz to es varu tavā labā paveikt," To raks nodomāja.
Viņš ar neveikliem pirkstiem atraisīja savu ārstniecības līdzekļu somiņu un to izkratīja. No tās izbira zāļu rags, kas bija piederējis viņa mātei, un neliela karote, kas bija darināta no gliemenes. Toraks pamirkšķināja plakstus. Viņš pat nebija Beilam par to pateicies. Viņi paēda klusēdami. Pēc tam viņi sastrīdējās. "Nē," Toraks sevi norāja. "Beils nevēlējās ķildoties. Tu sāki kašķi. Pēdējais, ko tu viņam sacīji, tika pateikts dusmās. Nāves zīmes."
Zēns iebāza karoti atpakaļ somiņā. Iebēris plaukstā sarkano okeru, viņš centās tam uzspļaut, taču mute bija sausa. Toraks aizsteberēja līdz iedobei akmenī un samitrināja sarkanās zemes asinis ar Jūras ūdeni. Nākdams atpakaļ, viņš aptina ap rādītājpirkstu jūraszāles, lai nepieskartos līķim.
Beils gulēja uz muguras. Seja bija neskarta. Pret akmeņiem kā olas čaumala bija sašķīdis viņa galvaskauss. Toraks ar okeru neveikli uzvilka apļus uz viņa pieres, krūtīm un papēžiem. To pašu viņš kādreiz bija darījis savam tēvam. Visgrūtāk nācās uzvilkts zīmi uz tēta krūtīm, jo vietā, kur tēvs kādreiz bija izgriezis dvēseļēdāju tetovējumu, atradās rēta. Tāda pati rēta uz krūtīm bija arī Torakam, un, kad pienāks viņa laiks, arī uz tām kādam nenāksies viegli uzvilkt pareizu apli. Beila krūtis bija gludas. Neskartas.
Kad tas bija padarīts, Toraks notupās uz papēžiem. Viņš zināja, ka atrodas pārāk tuvu mirušajam, ka ir visbīstamākais laiks, kad dvēseles joprojām klejo tuvumā un var censties iegūt dzīvu ķermeni. Taču viņš palika, kur bijis.
Kāds gurkšķināja jūraszāles un sauca viņa vārdu.
Viņš pagriezās.
Rena ieraudzīja puiša seju un apstājās.
- Paliec, kur esi! Toraka balss bija skarba, it kā tā nepiederētu viņam.
Rena metās pie Toraka. Viņa redzēja, kas tam guļ aiz muguras. Meitenes vaigi nobālēja.
- Viņš nokrita, Toraks teica.
Rena purināja galvu, un viņas lūpas, pār kurām nenāca ne skaņa, veidoja vārdus: "Nē, nē!" Toraks redzēja, kā viņa noraugās uz tukšo skatienu, sašķaidītajām smadzenēm un asinīm zem Beila nagiem. Tas viss paliks viņas atmiņā uz mūžīgiem laikiem, un Toraks nevarēja darīt neko, lai draudzeni no tā pasargātu.
Asinis zem nagiem.
Šī atklāsme viņu apšļāca kā ledains vilnis. Tās nebija Beila asinis. Uz Klints kopā ar viņu atradies vēl kāds. Beils nenokrita. Viņš tika nogrūsts.
Rēnai aiz muguras parādījās Finkedīns. Viņa pirksti bija cieši satvēruši nūju un pleci sagumuši, taču seja kā vienmēr bija neizdibināma.
- Rena, viņš klusi sacīja. Ej un atved Roņu ģints vadoni.
Finkedīnam nācās atkārtot vēlreiz, līdz viņa to saklausīja, taču Rena pretim neturējās. Meitene kā mēnessērdzīgā steberēja nometnes virzienā.
Finkedīns pagriezās pret Toraku.
- Kā tas notika?
- Es nezinu.
- Kā tā? Vai tad tu nebiji ar viņu kopā?
Toraks sarāvās.
- Nē, man… man vajadzēja būt. Taču es nebiju.
"Ja mēs būtu palikuši kopā, ar Beilu nekas neatgadītos. Tā ir mana vaina. Mana vaina," viņš nodomāja.
Viņu skatieni sastapās, un Finkedīna skadrajās, zilajās acīs Toraks redzēja sapratni un skumjas skumjas par viņu.
Pēc tam Kraukļu ģints vadonis pacēla galvu un nopētīja Stāvo klinti.
Rāpies augšā, viņš teica. Noskaidro, kas to izdarījis!
Kamēr Toraks rāpās augšup pa stāvo taku uz Klints virsotni, kadiķu galotnes apmirdzēja rīta saule. Beila zābaku nospiedumi nebija ne ar ko sajaucami tos viņš pazina tikpat labi, cik Rēnas vai Finkedīna, vai pats savējos -, turklāt tie uz takas bija vienīgie. Tātad, lai kas viņu ir nogalinājis, tas nebija nācis pa šo ceļu, kas veda uz Roņu nometni.
Lai kas viņu bija nogalinājis. Tas joprojām nebija aptverams. Vēl tikai vakar viņi kopā ūdensmalā ķidāja mencas. Rips un Reka lavījās tuvāk kūpošajām iekšām, un Beils laiku pa laikam šiem pasvieda pa lēverim. Beidzot pēdējā menca aiz astes karājās pie zārda un abi puiši varēja doties smaiļot. Asrifs Torakam bija aizdevis laivu, un pavadīt ceļā viņus bija atnācis Detlans ar mazo māsu; Detlans, kas balstījās uz ķeģiem, māja tik sparīgi, ka gandrīz nogāzās zemē.