Izsalkums darīja savu un, atgriezusies nometnē, viņa abu ģinšu modro acu priekšā dabūja lejā mazliet sautējuma. Rētainās delnas zibēja nedzirdamā saziņā, un jauns vīrietis, kuram lūpas bija šauras kā krama šķēpele, asināja cirvi un laiku pa laikam uzmeta skatienu Rēnas plaukstu locītavām.
Pinkainais vecis sēdēja ar sakrustotām kājām, ņēma no kaudzes bultu sagataves un tās taisnoja. Rena vēroja,
kā viņš velk tās caur rievotu briežraga gabalu. Arī viņas ģintī tika darīts tāpat. Šad tad vecais vīrs uzšāva pa savu spalvaino ķetnu ar nātru bunti, lai padzītu stīvumu. Vecākie Kraukļi bija darījuši to pašu.
Rena pievirzījās viņam tuvāk.
- Ko šie ar mani darīs? viņa klusā balsī jautāja.
Vecais drūmi uz viņu paskatījās un pārliecās pār bultām.
Meitene vaicāja, vai viņš ir ģints vadonis.
Tas papurināja galvu un ar bultu norādīja uz cilvēku, kas bija licis viņai iedot ūdeni.
- Vai tu esi burvis?
Viņš no jauna papurināja galvu.
- Es taisu labākos lokus Dziļajā mežā, vecūksnis norūca.
- Nerunā ar viņu! aizrādīja jaunais vīrietis, kas trina cirvi.
Vecais ar plaukstu aizspieda muti.
- Viņa ievilināja mani sarunā! Viņa ir Meža Zirgu spiedze!
- Es nekad neesmu nevienu Meža Zirgu pat satikusi! meitene iebilda.
- Mēs viņus ienīstam, jauneklis nomurmināja.
- Bet kāpēc? Rena jautāja. Jūs visi taču sekojat Ceļam.
- Mēs tam sekojam labāk, viņš atcirta. Lai iegūtu uguni, viņi izmanto loku. Mēs lietojam puļķus. Lūk, pierādījums.
- Vienīgi mēs sekojam Patiesajam Ceļam, teica sieviete, kurai uz galvas bija sakaltuši māli. Tāpēc arī mums šīs rētas. Lai sodītu sevi par to, ka reiz to bijām atstājuši.
- Visas pārējās ģintis ir netikumīgas, jaunais cilvēks paziņoja, apkaisīdams slīpakmeni ar smiltīm.
Rena iedomājās, ka, iesaistīdama tos sarunā, varbūt paglābsies no nepatikšanām. Viņa pavaicāja, kas vainas citām ģintīm.
Vīrietis uz viņu nikni paskatījās.
- Kalnu ģintis ir netikumīgas tāpēc, ka atmodina uguni ar akmeņiem un pielūdz uguns garu. Taču nekāda uguns gara nav, jo ir vienīgi koku gars! Ledus un Jūras ģintis grēko tādējādi, ka dzīvo briesmīgās zemēs, kur nav koku, un kurina nepareizu uguni no zivju eļļas. Jūs Skrajajā mežā esat vissliktākie, jo zināt Ceļu, taču esat tam pagriezuši' muguru.
Sieviete uzmeta viņam pārmetošu skatienu.
- Nerunā ar viņu viņa ir ļauna. Viņa nozaga manu bērnu!
- Nē! Rena iesaucās.
- Vairs nekādas pļāpāšanas! pavēlēja Sumbru ģints vadonis.
Pēc tam viņi lika Rēnai notupties starp priedes saknēm. Vīrieši uz viņu drūmi skatījās. Kāda meitene iespļāva sejā. Rēnas roka pastiepās pēc rubeņa kaula svilpītes, taču viņa pamanīja, ka jauneklis skatās, un aizbāza to atpakaļ aiz kamzoļa.
Nometnē no jauna iestājās klusums, un pirksti ņirbēja, pauzdami nesaprotamas zīmes. Rena atcerējās Kraukļu ģints apmetni ar ķildīgajiem bērniem un suņiem, kuri okšķerējās pēc pārpalikumiem, un Finkedīnu, kas pie ugunskura stāstīja stāstus. Viņas sirds no ilgām plīsa vai pušu. "Finkedīn, palīdzi man! Ko lai es daru?"
Rena skaidri un spilgti atcerējās aukstu rītu pirms daudzām ziemām, kad tēvocis viņu bija ievedis Mežā, lai izmēģinātu jauno loku. Viņa negribēja iet. Tikko bija gājis bojā tētis, un pārējie bērni pulcējās ap Renu; viņa vēlējās palikt savā guļammaisā un nekad nelīst laukā. Taču tēvocis pie ugunskura sildīja plaukstas un gaidīja Renu.
Brienot pa sniegu, mutuļoja viņu elpa. Finkedīns bija atradis pēdas un mācīja viņai tās lasīt.
- Kad staltbrieži jūt, ka viņus gatavojas medīt vilki, tie lepni rikšo ar augstu paceltām kājām. "Skat, cik es esmu spēcīgs!" brieži dara zināmu vilkiem. "Labāk neuzbrūciet, es turēšos pretim!"
Viņa zilās acis sastapās ar Rēnas skatienu. Finkedīns toreiz nerunāja vienīgi par briežiem.
Meitene ar abām rokām ieķērās priedes saknēs. Finkedīnam bija taisnība. Viņa nedrīkstēja lēnprātīgi sēdēt un gaidīt, kamēr pārējie lēma viņas likteni.
- Ko jūs tur par mani spriežat? Rena iesaucās balsī, kas bija dzirdama visā nometnē.
Pagriezās galvas. Beidza kustēties pirksti.
- Ja lemjat, ko ar mani darīt, tad sakiet. Slēpt to no manis nav godīgi.
Sumbru ģints vadonis piecēlās.
- Sumbri vienmēr ir godīgi.
- Tad runājiet ar mani!
Pirmo reizi kādu vārdu bilda Lūšu vadonis:
- Kas tu esi?
Viņa piecēlās.
- Es esmu Rena no Kraukļu ģints. Es esmu burve.
Kolīdz viņa to bija pateikusi, tā saprata, ka tas ir tiesa.
- Sievietes nevar būt burves, smīkņādams sacīja jauneklis, kuram bija cirvis. Tas nav pareizais Ceļš. Es jums parādīšu, kāda viņa ir burve!
Viņš pieskrēja, lai pakamptu Rēnas rubeņa kaula svilpīti.
- Turies tālāk! viņa brīdināja. Šis ir burvju kauls, kas domāts garu izsaukšanai! Neviens, izņemot mani, nedrīkst tam pieskarties!
Viņš apstājās kā apsvilinājies.
Pielikusi stabulīti pie lūpām, Rena tajā iepūta.
- Neviens no jums nespēj sadzirdēt tās balsi, meitene teica, bet es varu. Šis kauls runā vienīgi ar burvjiem un ar gariem.
Tagad viņai piederēja visu klātesošo uzmanība. Pacēlusi galvu, Rena pret zvaigznēm noķērca aicinājumu kraukļiem. Pēc tam viņa pacēla rokas un parādīja zigzagveida tetovējumus uz plaukstu locītavu iekšpusēm.
- Skatieties, kādas man zīmes! Tas ir zibens: Pasaules Gara žebērkļi, ar kuriem tas dzen dēmonus klintīs un atmodina uguni kokos. Nelaime piemeklēs ikvienu, kas centīsies man kaitēt!
Šajos vārdos bija kaut kas no Rēnas mātes viltības, taču meitenei bija vienalga; par spīti visam, Sešru bija varena burve.
Virs kokiem Rena redzēja augstu debesīs slīdam mēness sirpi. Kad tika nogalināts Beils, mēness bija miris, taču tagad tas bija atguvis spēku. Tāpat kā viņa.
- Ja arī viņa ir burve, teica Lūšu vadonis, viņa ir Skrajā meža burve. Pasaules Gars nevēlas, ka viņa šeit uzturas. Tāpēc viņš nerādās.
Cilvēki māja ar galvu un vēcināja rokas.
- Viņa nozaga manu bērnu, Sumbru sieviete atkārtoja. Viņa no tā grib pagatavot tokorotu!
- Nē, Rena iebilda. Es dzenu pēdas tam, kas to izdarīja.
- Un kas tas būtu? Sumbru vadonis jautāja aizdomu pilnā balsī.
- Tiazi, Rena atbildēja. Ozolu burvis Tiazi.
Cilvēki neticīgi rauca uzacis, un vecais vīrs izskatījās
vīlies, it kā būtu pieķēris Renu melos.
- No Ozolu ģints nekas vairs nav palicis pāri, viņš teica. Viņi visi ir izmiruši.
- Izņemot dvēseļēdāju, Rena sacīja. Aizvediet mani pie sava burvja, un es to pierādīšu.
- Mūsu burvis atrodas lūgšanu miteklī, Sumbru vadonis teica, un netiekas ar svešiniekiem.
- Ja tu būtu īsta burve, jaunais vīrietis noņurdēja, tu to zinātu.
Cilvēki māja ar galvu. Renu ielenca pūlis. No rētainām sejām glūnēja niknas acis. Sarkanas rokas tvēra saindētus pīķus. Rēnai trīcēja ceļgali, taču viņa turējās braši. Tagad izrādīt vājumu nozīmētu izgāšanos.