Mežā atbalsojās spalgs ķērciens.
Visi skatieni pavērsās pret debesīm.
Pret zvaigznēm pazibēja ēna un Rips, pievērsis melnās acis Rēnai, piezemējās uz priedes zara.
Meitene noķērca sveicienu, un krauklis laidās lejā un ar būkšķi nosēdās viņai uz pleca. Nagi ieķērās virsjakā, cietas spalvas aizskāra Rēnas vaigu. Meitene iegrudzinājās, un Rips par atbildi pacēla knābi un paplēta spārnus.
Cilvēki kāpās atpakaļ un aizskāra ģints aizbildņa amuletus.
Nometnes malā parādījās vilks.
Renu pārņēma atvieglojums. Ja ugunsgrēku pārdzīvojis Vilks, varbūt dzīvs ir arī Toraks.
Vilka dzintardzeltenais skatiens pārslīdēja nometnei un atgriezās pie Rēnas. Spalva uz skausta sabozās. Cīpslas viņa garajās kājās saspringa. Rēnai vajadzēja tikai dot ziņu, un Vilks steigtos palīgā.
Bet viņš jau bija palīdzējis, vienkārši parādīdamies. Uzsākt kaut ko vairāk nozīmētu pakļaut Vilku briesmām.
- Uf! Rena brīdināja.
Vilks izbrīnā pielieca galvu uz vienu pusi.
- Uf! vina uzsauca vēlreiz.
Vilks pagriezās un izgaisa starp kokiem.
Ļaudis noelsās. Jaunais cilvēks stāvēja kā valodu zaudējis, un viņam rokā šūpojās cirvis.
Vecais vīrs nokremšļojās.
- Es domāju, viņš teica, būs labāk, ja mēs pagaidām viņu neaiztiksim.
Vilks bija izbijies un apjucis. Ķepas bija apdedzinājusi karstā zeme, un viņš nevarēja atrast Slaiko Bezastaini, jo Spožais zvērs bija apēdis visas smaržas. Un tagad baramāsa gaudodama bija viņu saukusi, bet pēc tam aizraidījusi projām.
Vilks negāja projām. Viņš palika bezastainu midzeņa tuvumā.
Bezastaini oda pēc bailēm un naida. Tie neieredzēja baramāsu, bet bija pārāk nobijušies, lai viņai nodarītu pāri. Arī baramāsa bija izbijusies, taču ārkārtīgi labi prata to slēpt. Baiļu slēpšana bija kaut kas tāds, kas bezastainiem padevās daudz labāk nekā parastiem vilkiem.
Netālu no midzeņa Vilks atrada nelielu mierīgo ūdeni un dubļos atvēsināja sūrstošos ķepu spilventiņus. Viņš iebrida dziļāk un nomazgāja no kažoka Spožā zvēra smaku.
Atgriezies pie midzeņa, Vilks saoda izmaiņas. Bezastaini gatavojās aiziet. Vilks nolēma sekot un turēt degunā baramāsas smaržu.
Tad varbūt atrastos arī Slaikais Bezastainis.
Aizelsušies un noplūduši ar sviedriem, nometnē iedrāzās divi Lūšu ģints mednieki un zīmju valodā kaut ko satraukti skaidroja vadoņiem. Rena centās saprast, kas notiek, taču viņai tas neizdevās.
Vilks bija projām, taču kraukļi rotaļājās priedē: ieķērušies ar nagiem, tie karājās sumbra ragos, tad nokrita gandrīz līdz zemei, atkal pacēlās gaisā un turpināja visu no sākuma.
Jaunais vīrietis veltīja tiem naidīgu skatienu, taču vecais raustīja plecus.
- Tie ir kraukļi, šiem patīk spēlēties. Un mānīties.
Rena prātoja, vai tikai šie vārdi neattiecas uz viņu.
- Lūk, viņš teica, vari paņemt šo, taču bultas es tev nedrīkstu dot.
Meitenei par pārsteigumu, večuks pasniedza viņai loku. Tas bija notīrīts un ietaukots, un stiegra bija svaigi ievaskota.
- Paldies! viņa teica.
- Labs stops, vecais noņurdēja, un tu par to esi kārtīgi rūpējusies. Ne tā kā dažs labs. Viņam pārskrēja drebuļi, iedomājoties par nevērīgo apiešanos ar lokiem. Taču stiegra ir apdegusi. Iedod man savu rezerves stiegru, un es šo nomainīšu.
Rena svārstījās.
- Šī ir rezerves stiegra, viņa meloja.
Vecais vēroja meiteni no uzacu biežņas.
Vai šis izlika viņai lamatas? Vai arī viņš gribēja teikt, lai viņa izmanto to, kas viņai ir? Rena gatavojās pajautāt, kāpēc viņš atdevis loku, kad pie abiem pieskrēja jaunais vīrietis.
- Tas ir izlemts, viņš teica vecajam. Mēs aizejam.
- Uz kurieni? Rena gribēja zināt.
Atbildi viņa nesaņēma, taču vecais veltīja viņai nožēlas pilnu skatienu.
- Man žēl, viņš nomurmināja un aizsteberēja projām.
Rēnai tik tikko pietika laika, lai uzmestu plecā loku, kad viņai tika sasaistītas rokas un aizsietas acis.
Pēc bebru mītnes tumsības dienasgaisma Toraku apžilbināja.
Mirkšķinādams acis un spļaudams ezera ūdeni, viņš pieķērās pie zara. Tas bija klāts ar sodrējiem, un viņa plauksta kļuva melna. Gaisā karājās kodīgi, brūni dūmi.
Uzrāpies uz zaru kaudzes, kas veidoja bebru mītni, Toraks paskatījās apkārt. Viņš neskaidri saskatīja ogļu kalnus, virs kuriem slējās apdeguši koki. Nekā vairāk.
Zēns noslīga uz ceļiem. Rena. Vilks. Kā gan viņi būtu varējuši palikt dzīvi?
Ja debesīs būtu kaut viens putns, viņš lauztu solījumu vējam un pārmiesotos, lai abus atrastu. Ja uz nogāzēm būtu palicis dzīvs kaut viens koks…
Viņam aiz muguras kāds nosprauslājās.
DIVDESMIT CETURTĀ NODALA
Izpletis uz visām pusēm izstīdzējušās kājas, tur gulēja kumeļš. Tas izskatījās tikpat pārsteigts kā Toraks no šīs sprauslāšanas.
Puisis maigi paglāstīja tam krēpes, un kumeļš pamirkšķināja viņam ar garajām skropstām. Torakam atmirdzēja cerību stariņš. Ja ugunsgrēku pārdzīvojis kumeļš, varbūt tas bijis pa spēkam arī Vilkam un Rēnai.
Pusbalsī runādamies, Toraks noraisīja jostu un apmeta to dzīvniekam ap kaklu. Tas pieslējās kājās un sagrīļojās. Pēc tam kumeļš nolieca galvu un noklepojās.
Pēc īsa cīniņa puisis to dabūja ūdenī, un abi kopā peldēja uz krastu.
Kolīdz viņi bija sasnieguši seklumu, no krasta atskanēja uzstājīga bubināšana. Kumeļš pārsteidzoši skaļi atbildēja un nostiepa jēlādu. Toraks palaida vaļā siksnu, un tas grīļodamies devās pie melna apveida, kas vīdēja starp kokiem. Māte un dēls viens otram piebikstīja ar purnu, un kumeļš palīda tai zem vēdera zīst pupu.
Toraks saskatīja vēl vairākus zirgus. Galvenā ķēve pagriezās un apveltīja viņu ar caururbjošu skatienu un tajā brīdī Toraks saprata, kas darāms.
Viņš ārstniecības augu dozē drudžaini sagramstīja Seiunas dotās saknes atliekas un iebāza tās mutē. Ja šajā postažā kaut kur bija Vilks vai Rena, kas gan to zinātu labāk nekā medījums?
Pārējie zirgi, neapmierināti ar Toraka klātbūtni, kāpās sānis, taču bara vadone palika, kur bijusi. Klausīdamās puiša vaidos, kad sākās krampji, tā grozīja ausis. Ķēve nolieca galvu un vēroja, kā viņš, saķēris vēderu, nogāžas zemē un saceļ pelnu mākoni…
…un ar savām zirga acīm Toraks skatījās uz ķermeni, kas raustīdamies gulēja zemē ar putām uz lūpām.
Pirmo reizi mūžā viņš izjuta, kāda ir medījuma nemitīgā modrība. Vienu ausi viņš bija pagriezis pret cilvēku, kas kārpījās kvēpos, bet otru bija pieliecis, lai dzirdētu, kā zviedz ķēve, kas dzinās pakaļ savam kumeļam. Viena acs pētīja krastmalu, lai pārliecinātos, vai tur nav mednieku, bet otra nogāzi, kamēr ķēves deguns darīja zināmu katru bara locekļu kustību.
Ķēves dvēseles izrādījās pārsteidzoši stipras, taču ļoti bailīgas, un, kaut gan Toraks gribēja, lai tā uzrikšo kalnā, viņa atteicās to darīt. Viņa bija gudra ķēve un zināja, ka jāizvairās no visa neparastā, un, tā kā neparasts bija uiss, viņa nekustējās no vietas. Viņas bars bija pārdzīvojis ugunsgrēka šausmas, un tagad zirgi atradās melnā Mežā, kur nebija ganību, un tikai ūdens smaržoja tāpat kā agrāk, tāpēc viņa palika tā tuvumā.
Taču svešās dvēseles, kas bija ieperinājušās kaulu smadzenēs, darīja viņu nemierīgu. Ķēve sprauslāja un bolīja acis, un satrauktais bars darīja to pašu.
Dvēseļu cīniņā Toraks guva virsroku. Pametis gaisā pakaļkājas, viņš laidās riksī. Viņa četras kājas bez piepūles dārdināja zemi. Kas par spēku, kas par ātrumu! Dimdinādams augšup pa nogāzi, viņš juta mežonīga prieka pieplūdumu, un bars viņam sekoja.