- Es jūs brīdināju, ka esmu burve, Rena aukstasinīgi sacīja. Nevienam no jums nenotika nekas ļauns. Un nenotiks arī turpmāk ja vien jūs mani aizvedīsiet pie Sumbru ģints burvja.
Gaiss sprakšķēja no bailēm un naida. Rena lūdzās, kaut bailes izrādītos stiprākas.
- Kāpēc mums tas būtu jādara? Meža Zirgu vadone gribēja zināt.
- Sumbru burvi ciena visi, Rena augstprātīgi atbildēja. Es runāšu vienīgi ar viņu.
- Tu neatrodies tādā stāvoklī, lai kaulētos, vadone
nošnāca.
»
Rena saspringti domāja.
- Vai tā Meža Zirgi ievēro salīgto mieru? viņa jautāja. Jūs noniecināt Sumbru burvi. Ko gan par to teiks Sumbri?
Bija pienākusi Meža Zirgu vadones kārta padomāt.
Sumbru burvja miteklis nokritušas egles aizsegā tupēja kā krupis.
Sumbri Rēnai bija aizsējuši acis un veduši viņu vispirms pa upi, bet vēlāk pa sauszemi, tāpēc meitenei nebija ne jausmas par to, kur viņa atrodas, kaut gan varēja saost, ka izdegušās zemes nav tālu.
Mūsu burvis ir vecs un vārgs, tie bija brīdinājuši, noņemdami viņai no acīm apsēju, tāpēc nenogurdini viņu. Un atceries: tu viņu redzēsi tikai tāpēc, ka tā vēlas viņš.
Pēc tam Sumbri pazuda mežā, atstādami Renu vienu būdas priekšā.
Rokas viņai bija sasietas uz muguras ar balto nātru grīstēm, kas joprojām bija mitras no rasas. Virs galvas Rēnai slējās izgāztās egles saknes, kas smaržoja pēc zemes un trūdoša koka. Starp tām mājvietas bija iekārtojuši sikspārņi un pūces, un tās bija apkarinātas ar sumbru ragiem, kuros iegrebtas spirāles. No šīm saknēm un apkārtējām priedēm būdas dūmu izplūdes atverē iesniedzās garas, no koku mizām vītas pīnes. Rena lēsa, ka tās ir kāpnes, kas burvim palīdz nonākt garu pasaulē.
Pati mītne izrādījās pārsteidzoši mājīga. No dūmu izplūdes atveres virmoja smaržīga dūmaka, un koku mizu pinums, kas sedza ieeju, bija rotāts ar rikšojošiem sumbriem.
- Nāc iekšā! uzaicināja nespēcīga balss.
Tā kā rokas bija sasietas, Rena nometās uz ceļiem, ar degunu pabīdīja malā pinumu un lempīgi iešļūca būdā.
Ugunskurs tajā bija mazs, taču aicinošs. Virs tā caur dūmu atveri nokarājās pīņu sarkanie gali, kas šūpojās karstumā. Viņpus ugunskura Rena ieraudzīja savu loku un nozagtās bultas, kas gulēja blakus lapu kaudzei.
Tā sakustējās.
- Es savus ļaudis aizsūtīju projām, atskanēja balss, kas bija tik klusa kā vasaras vēsma koka lapotnē. Kad satiekas divi burvji, ir labāk, ja tos neviens nenoklausās.
Rena, cieņas pilna, palocījās.
- Burvi, viņa teica.
Kad acis aprada ar pustumsu, viņa saprata, ka burvis ir viscaur aplipinājies ar lapām. Akmeņozolu, bērzu, vītolu lapas slāni pēc slāņa kā putna spalvas klāja viņa apģērbu visdažādākajos zaļajos toņos. Uz krūtīm viņam karājās dzintara gabali zāles krāsā, kas bija piesieti ar nātru stiebriem. Burvja acis Rena nespēja saskatīt, jo pār viņa seju bija pārvilkta kapuce, taču meitene juta pētošu skatienu.
- Kāpēc tu traucē manas lūgšanas? viņš nomurmināja, taču balss neskanēja pārmetoši.
Rena prātoja, ar ko sākt. Ja Sumbru burvis bija tik jauks, kā ļaudis par viņu runāja, un ja viņš nebija pilnīgi pakļāvies Tiazi burvestībām, viņai bija izredzes. Taču pretējā gadījumā…
- Dziļajā mežā ir dvēseļēdājs, viņa bilda.
- Dvēseļēdājs ?
- Tā vārds ir Tiazi. Viņš sarīdīja Sumbrus pret Meža Zirgiem, bet tagad liek tiem uzbrukt Skrajā meža ģintīm.
Viņa norija siekalas. Pateikusi šos vārdus, meitene jutās milzīgi atvieglota.
Kad burvis pasniedzās pēc mieta un pabikstīja ogles, viņa zaļais tērps nočaukstēja. Vītola lapas tā apakšmalā no karstuma sačokurojās, un Rena pamanīja, kā glābdamās aizbēg vabole.
- Tās ir drūmas ziņas, burvis nočukstēja. Kas ir šis Tiazi?
No viņa apģērba ieloces izbira maza dzintara krellīte, kas aizripoja pie ugunskura. Rena prātoja, vai nevajadzētu to pacelt.
- Tas ir Ozolu ģints burvis, meitene paskaidroja. Viņš nogalinājis Meža Zirgu burvi. Viņš arī ieņēmis to jaunā burvja vietu. Burvis, ar kuru tu runāji… viņš nav tas, ko tu domā.
- Nē? Sumbru burvis izklausījās apjucis. Un… tu pati to visu noskaidroji?
- Jā, Rena sameloja.
- Kas tu esi?
- Es esmu Rena. Kraukļu ģints burve. Es centos visus brīdināt, taču viņi manī neklausījās.
- Un tu šeit esi ieradusies, lai satriektu dvēseļēdājus.
- Ar tavu palīdzību, burvi.
- Ak, viņš nopūtās, un viņa krūtis ar katru elpas vilcienu viegli cilājās.
No karstuma nočurkstēja un uzliesmoja dzintara krellīte. Rena saoda pazīstamu smaržu. "Tas nav dzintars," viņa nodomāja. "Tie ir egļu sveķi."
- Lai satriektu dvēseļēdājus, sacīja burvis, kas izskatījās augam lielāks un aizpildām visu būdu. Viņa krūtis cilājās smieklos, kad viņš atmeta kapuci un papurināja rudās krēpes. Un kā, Tiazi jautāja, tu esi iecerējusi to paveikt?
divdesmit astotā nodala
Ozolu burvis Renu nogalināt nesteidzās.
Parakņājies piedurknē, viņš sadabūju sauju egļu sveķu lodīšu un dažas iemeta mutē. Rena redzēja, kā viņa dzeltenie zobi tās samaļ miltos. Viņa redzēja, ka Tiazi bārdas biežņā ieķērusies zeltaina drupata. Pēkšņi viņa saprata. Tiazi bija Sumbru un vienlaikus arī Meža Zirgu burvis. Viņš bija nogalinājis tos abus un tagad izmantoja savā labā Meža Zirgu burvja masku un Sumbru burvja vientuļnieka dzīvesveidu. Drīz viens no tiem pazudīs, bet otrs valdīs pār abām ģintīm.
Vienīgi Rena zināja šo noslēpumu. Un Tiazi bija sapratis, ka viņa to zina.
Dzeltenie zobi turpināja malt. Zaļās acis slinki skatījās uz Renu.
Stāvēdama viņa priekšā uz ceļiem aiz muguras sasietām rokām, Rena bija pilnīgi viņa varā. Burvis iespļāva ugunskurā sveķu drumslu un, redzēdams viņas pazemojumu, smaidīja.
- Laikam jau tu tagad man zvērēsi, ka nevienam neteiksi.
Rena centās netrīcēt.
- Nav jēgas, viņa teica.
Tiazi acis iegailējās.
- Un nav jēgas izlikties, ka neesi pārbijusies.
Viņa neatbildēja.
Milzīgais vīrs apbrīnojamā ātrumā, kas izraisīja izbrīnu, pārvietojās pretējā ugunskura pusē pie Rēnas un ietvēra viņu čabošās lapās un smacējošā egļu tvanā. Viņa roka sagrāba meitenes kaklu: tā bija plauksta ar trim pirkstiem. Raupji stumbeņi taustīja viņas miesu, līdz atrada artēriju. Sajutis, kā zem viņas ādas pulsē bailes, Tiazi plati pasmaidīja. Viņš būtu varējis salauzt Rēnas kaklu kā skalu. Viens krakšķis un beigas.
Meitenes domas šaudījās kā mailītes. "Saki kaut ko. Vienalga, ko."
- Uguns… uguns opāls, viņa izdvesa.
Ar acs kaktiņu Rena pamanīja, ka Tiazi ar brīvo roku aptausta savas krūtis. Vai viņai tā tikai likās, vai arī burvja sejai patiešām pārlaidās ēna? Bet no kā gan Ozolu burvim būtu jābaidās?
Rena uz labu laimi teica:
- Tu neesi izstāstījis viņai.
- Kam? Tiazi mazliet sasteigti jautāja.
- Eostrai, meitene nočukstēja, un šis vārds viņas balsi darīja saltu kā dvesmu no kapukalna. Tu neesi viņai izstāstījis to, ka tas ir pie tevis. Taču viņa to zina. Ak jā. Upju burve zina visu. Viņa jau tuvojas.
Tiazi izbāza sarkanu mēli un aplaizīja lūpas.
- Tu to nemaz nevari zināt.
- Zinu gan. Man piemīt manas mātes spējas.
- Tavas… mātes?