Piespiedis sevi sakopot uzmanību, viņš noskaidroja, ka vīri pēc neilga laika atgriezušies un aizīrušies projām. Vai Renu viņi bija paņēmuši līdzi? Tā neizskatījās.
Dziļāk Mežā Toraks atrada vēl vienu matu šķipsnu, kas bija aptīta ap zariņu. Pēc tam vēl vienu. Puiša uztraukums nedaudz mazinājās. Ja Rena to spēja paveikt, tad ar viņu droši vien nemaz nebija tik slikti. Un viņa vēlējās, lai Toraks seko.
Izvilcis nazi, viņš devās iekšā Mežā.
Kad Toraks sasniedza mazu būdiņu vēja izgāztas egles aizsegā, sāka jau krēslot. Viņš redzēja garas, sarkanas pīnes, kas stiepās no kokiem, un ar svētajām spirālēm izrotātus sumbru ragus. Viņš lēsa, ka tā ir Sumbru burvja lūgšanu mītne. Taču tajā valdīja savāds klusums kā pamestā nometnē.
Ieeju aizšķērsoja divi sakrustoti zari: viens ozola, otrs īves. Ļaunu nojautu pārņemts, Toraks pārkāpa tiem pāri un gāja iekšā. Ugunskura vietā uz baltām, izdegušām oglēm, kas bija drupanas kā kauli, kaut kas mētājās. Torakam sagriezās vēderā. Tās bija Rēnas loka atliekas.
Neticēdams savām acīm, viņš pacēla gabalos salauzto melno īves koku, kuram Rena mēdza dāvāt tik daudz uzmanības. Toraks atcerējās kādu dienu pagājušajā vasarā, kad bija atradis Renu beržam lazdu riekstus, lai to ieeļļotu. Saule spulgoja viņas rudajos matos, un Toraks iedomājās, kāda būtu sajūta, ja tos aptītu ap roku. Meitene pagriezās un ieskatījās viņam acīs, un Torakam svila seja. Vilks pabāza viņam garām degunu, lai tiktu pie riekstiem, un Rena pagrūda viņa purnu nost.
Nē, Vilk, tie nav domāti tev!
Taču drīz vien viņa atmaiga un iedeva riekšu arī Vilkam.
Nometies uz ceļiem oglēs, Toraks satvēra loka atliekas. Viņš saoda pelnu un egļu smaržu. Blakus ceļgalam viņš pamanīja sīku dzintara zirnīti. Viņš to pacēla. Jā, egles sveķi. Tiem blakus plaukstas nospiedums. Liela vīra plauksta. Tai trūka divu pirkstu.
Viss nostājās vietā, un Toraks krita lejup lejup no liela augstuma. Sumbru burvis bija Tiazi. Tiazi bija arī Meža Zirgu burvis. Abi bija viens un tas pats cilvēks.
Un pie Tiazi bija Rena.
Grīļodamies piesvempies kājās, Toraks iztenterēja no būdas. Mēness pildīja klajumu ar ledus zilu gaismu. Viņš iedomājās, ka Rena bijusi spiesta noskatīties, kā Tiazi salauž viņas loku. Kā gan tas patika dvēseļēdājam! Un viņš gribēja, lai Toraks to zinātu. Viņš bija atstājis loka atliekas kopā ar plaukstas nospiedumu, kurā trūka divu pirkstu. To bija izdarījis Tiazi.
Tas bija Tiazi, nevis Rena, kas takas malās atstāja šīs matu šķipsnas: viņš atveda Toraku uz šejieni un gribēja būt pārliecināts, ka viņš norīs ēsmu. Un šie sakrustotie zari… Tie stāstīja par to, uz kurieni Tiazi Renu bija aizvedis.
Uz Svēto birzi, kur pie ozola zariem šūpojās līķi.
Toraks aizstreipuļoja līdz kokam un izvēmās.
Tā bija viņa vaina. Savā atriebības kārē viņš bija nodevis Renu Ozolu burvja varā.
Slaikais Bezastainis atradās tikai lēciena attālumā, taču Vilks nedrīkstēja pie viņa iet. Kaut kas lika turēties tālāk it kā starp viņiem brāztos ātrais ūdens.
Slaikais Bezastainis bija priekšķepās paturējis baramāsas Garo-nagu-kas-lido-tālu, un tagad viņš to rūpīgi pakarināja kokā. Vilks juta viņa bailes, bet zem tām briesmīgu asinskāri.
Vilks negāja pie Slaikā Bezastaina šīs asinskāres dēļ. "Man jānogalina Sakostais," barabrālis reiz bija teicis Vilkam. "Nevis tāpēc, ka viņš ir medījums vai arī medību lauku dēļ, bet gan tāpēc, ka viņš nogalināja bezastaini ar gaišo kažoku."
Bet kāpēc? Vilki tā nedara. Tas… tas bija nepareizi.
Slaikais Bezastainis bija Vilku izdzirdējis. Viņš zemojās un gaudoja. "Nāc pie manis, barabrāli! Tu esi man vajadzīgs!"
Vilks iesmilkstējās. Un atkāpās Mežā.
Viņš atcerējās, kā toreiz lielajā aukstumā bija atradis baltos vilkus un centies to vadonim pastāstīt par Slaiko Bezastaini. "Viņam nav astes," Vilks bija sacījis, "un viņš staigā uz pakaļkājām, taču viņš…"
"Tad tas nav vilks," vadonis bija viņu skarbi pārtraucis.
Vilks zināja, ka vadonim nav taisnība, taču viņš neuzdrošinājās iebilst.
Bet tagad…
Slaikais Bezastainis pieslējās uz pakaļkājām un ar apjukušu sejas izteiksmi nāca uz Vilka pusi. "Kāpēc tu pie manis nenāc?"
Viņa seja…
Sākumā Vilkam patika barabrāļa plakanā seja, uz kuras neauga vilna, taču, stāvēdams tumsā un lūkodamies tajā, viņš saprata, cik ļoti tā atšķiras no vilka purna. Un Slaikā Bezastaina acis neatstaroja Lielās-baltās-acs gaismu kā vilka acis.
Tās nebija tādas kā vilkam.
Doma, kas Vilku vajāja daudz gaismu un tumsu, uzgāzās viņam kā krītošs koks. Slaikais Bezastainis nebija vilks.
Vilkam pašā sirdī iedūra tādas sāpes, kādas viņš nekad nebija piedzīvojis. Pat tad ne, kad viņš Kalnos bija kucēns un briesmīgi ilgojās pēc Slaikā Bezastaina, pat tad viņš nejuta tādas sāpes.
Slaikais Bezastainis nebija vilks.
Nebija vilks.
Slaikais Bezastainis nebija vilks.
trīsdesmit pirmā nodala
Es domāju, ka tu zini," Toraks sacīja vilku valodā. Vilks kāpās atpakaļ, un viņa dzintardzeltenās acis bija aizmiglojušas bēdas.
"Ak, Vilk! Es domāju, ka tu zini." Vilks smilkstēdams iežmiedza asti starp kājām un bēga. Toraks, lauzdamies caur kokiem, skrēja viņam pakaļ. Tas bija bezcerīgi. Puisis apstājās, saliecās un centās atgūt elpu. Visapkārt, kāri tverdami pilnmēness gaismu, sudrabotās lapas bija izpletuši pīlādži. Viņš iegaudojās. Vilks neatsaucās. Toraka kauciens noklusa līdz šņukstam. Vilks bija aizgājis. Vai uz visiem laikiem?
Koki sakustējās vējā un čukstēja: "Pasteidzies, pasteidzies!" Tiazi jau varēja būt sasniedzis Svēto birzi. Tas varēja paspēt sakurt vēl vienu ugunskuru un tā vidū iedurt mietu. Varbūt viņš jau vilka tam tuvāk Renu… Toraks aizskrēja garām būdai uz vietu, kur bija atstājis
vienkoci. Viņš ielēca laivā un iecirta airi ūdenī ar tādu sparu, it kā tas būtu Tiazi. Viņš atradās tumšu koku un
bezcerīgu domu bezgalīgā tunelī. Viņa dēļ cieta Vilks. Viņa dēļ Rena bija Ozolu burvja varā.
Melnupe bija nepielūdzama. Muskuļi smeldza. Toraks to bija pelnījis.
Caur kokiem viņš pamanīja Dziļā meža ģinšu apmetnes blāzmu. Taču upe bija aizšķērsota. No krasta līdz krastam sniedzās no koku mizām pīts tīkls.
Iegrūdis ūdenī irkli, Toraks vadīja vienkoci atpakaļ. Kad viņš no apmetnes vairs nebija redzams, zēns iegriezās alkšņu pudurī un izrausās krastā. Pa upi tālāk vairs nevarēja tikt nācās iet kājām. Šādā veidā Svēto birzi laikā nekādi nevarēja sasniegt.
Pēkšņi Toraks sastinga. Caur zābaku zolēm viņš sajuta zemes drebēšanu.
Viņš nometās ceļos un piespieda zemei abas plaukstas. Vai tiešām viņš to juta? Vai tie tuvojās?
Varbūt tomēr bija kāda izejai
Vilks juta, kā zem ķepām dārd zeme, taču turpināja joņot. Viņš saoda, ka tuvojas Spožā zvēra apēstajām zemēm. Viņam bija vienalga.
Beidzot rīkli sāka skrāpēt slāpes un nācās apstāties. Vilks atrada mazu rāmo ūdeni un mazliet palakās. Pēc tam viņš pacēla purnu un izgaudoja savas skumjas Mežam. Slaikais Bezastainis nebija vilks. Slaikais Bezastainis nebija Vilka barabrālis. Vilkam vairs nebija barabrāļa! Vilks bija viens.
Drebēšana zem viņa ķepu spilventiņiem pieņēmās spēkā. Vilks gurdens saprata, ka to izraisa daudzi zirgu nagi.
Manīdamies nost no to ceļa, viņš uzrikšoja augšup pa nogāzi un no kalna kores vēroja, kā dzīvnieki aizauļo garām. To bagātīgā smarža virmoja Vilkam degunā, taču viņš bija pārāk skumjš, lai tā kārdinātu vai liktu brīnīties, kas tiem liek tā skriet.