Tas notika vēl tikai vakar.
Izeju uz Stāvās klints virsotni aizsedza pīlādžu un kadiķu mudžeklis, un tālāk pavērās liels, plakans izvirzījums pāri Jūrai. Senos laikos tā virsmā bija iecirstas sudrabotas līnijas, kas atveidoja medniekus un medījumu. Vidū pelēks granīta altāris zivs formā.
Toraks norija siekalas. Pirms divām vasarām Roņu burvis bija viņu piesējis pie šā altāra un gatavojās izgriezt viņam sirdi. Puisis joprojām spēja sajust, kā granīts spiež lāpstiņas, joprojām dzirdēja, kā skrapst tokorotu nagi.
No Klints pakājes atskanēja kliedziens it kā kādu radību tur plēstu uz pusēm. Toraks aizturēja elpu. Beila tēvs bija atradis savu dēlu.
"Nedomā par to! Domā par uzdevumu. Izdari to Beila dēļ!"
Stāvā klints mirguļoja rasā. Kails akmens, ja neskaita atsevišķus ķērpju un zaķkāpostu pudurus. Pēdu meklēšana būs grūta, taču, ja slepkava atstājis jebkādas pēdas, Toraks tās atradīs.
Zēns sāka no pašas izejas uz virsotni. Kaut kas nebija kārtībā, taču viņš nevarēja saprast kas. Pietaupījis šīs pārdomas vēlākam laikam, viņš virzījās uz priekšu. Tēvs mēdza teikt, ka, izsekojot medījumu, jāiejūtas tā ādā. Tagad šis padoms šķita briesmīgs. Torakam vajadzēja Beilu uz klints iedomāties dzīvu. Viņam vajadzēja iztēloties tā nezināmo slepkavu.
Tas bijis spēcīgs, ja reiz varējis pievārēt Beilu, taču tas arī bija viss, ko Toraks zināja. Viņam vajadzēja piespiest Stāvo klinti izstāstīt pārējo.
Nebija pagājis ilgs laiks, kad Toraks atrada pirmo zīmi. Viņš, blāvajā rīta gaismā ar acs kaktiņu kaut ko pamanījis, pieplaka pie zemes. Ļoti neskaidrs zābaka nospiedums. Un tur norāde par otru. Vecāks vīrs staigā uz papēžiem, bet jauneklis uz pirkstgaliem. Beils augšup pa taku bija gājis vieglā gaitā.
Toraks viņam sekoja soli pa solim. Viņš aizmirsa par Jūras balsi un sāļo vēju sejā. Viņš bija pilnīgi pārņemts ar meklējumiem.
Puisi atgrieza īstenībā sajūta, ka viņš tiek novērots. Viņš apstājās. Sirds sāka dauzīties. Ja nu Beila slepkava joprojām slēpjas pīlādžos?
Vilkdams laukā nazi, viņš spēji apcirtās.
- Torak, tā esmu es! iesaucās Rena.
Ar troksni izelpojis, viņš nolaida nazi.
- Nekad tā vairs nedari!
- Es domāju: tu dzirdi, ka esmu tuvumā!
- Ko tu šeit dari?
- To pašu, ko tu! Rena bija dusmīga, jo Toraks viņu bija sabiedējis, taču dusmas ātri mitējās. Beils nenokrita. Aiz viņa nagiem…
Abi lūkojās viens uz otru. Toraks prātoja, vai arī viņš izskatās tikpat drūms un saspringts.
- Kā tas notika? Rena jautāja. Man šķita, ka tu biji kopā ar viņu.
- Nē.
Viņa ieskatījās Torakam acīs. Viņš novērsās.
- Ej pa priekšu, meitene sacīja jau laipnākā balsī. Tu esi labāks pēddzinis.
Galvu noliecis, Toraks atsāka meklējumus, un Rena sekoja. Kad Toraks dzina pēdas, viņa runāja reti; viņa teica, ka tad viņš nonākot tādā kā transā, kuru negribot pārtraukt. Toraks par to tagad bija pateicīgs. Dažreiz Rena ar savām tumšajām acīm redzēja pārāk daudz, un par strīdu ar Beilu viņš nevarēja stāstīt. Viņam bija kauns.
Toraks nebija pavirzījies pārāk daudz uz priekšu, kad atrada jaunas zīmes. Ķērpju druskas, kuras no akmens bija noskrāpējušas skrejošas kājas; aiz altāra zaļā masā saberztu zaķkāpostu kumšķi. Aiz akmens aizķērusies ziemeļbrieža vilnas šķipsna. Torakam uzmetās zosāda. Beils valkāja roņādas. Ziemeļbrieža ādās bija tērpies viņa slepkava. Gluži kā mednieks, kas parādās no miglas, notikušais iztēlē sāka izveidot aprises. Liels, pamatīgs vīrs ziemeļbrieža ādas apģērbā.
Pēkšņi prātā iešāvās kāds vārds, taču Toraks to padzina. Nemini. Esi uzmanīgs. Atrodi liecības.
Zēns iedomājās, kā Beils pamet savu slēpni pīlādžos un metas klāt apveidam, kas sakņupis pie altāra. Slepkava pieceļas. Viņi riņķo viens ap otru un aizvien vairāk tuvojas klints malai.
Stāvās klints krauja šur tur bija ieplaisājusi, un vietā, kur vējš bija sapūtis augsni, pie dzīvības turējās kadiķis. Tas pa pusei bija izrauts no zemes, un no tā joprojām sūcās sveķi. Toraks iztēlojās, kā Beils, izmisīgi sagrābis krūmu, ar brīvo roku tveras dubļos. Par dzīvību viņš bija cīnījies grūti. Un slepkava bija viņam uzminis uz pirkstiem.
Toraka skatienu aizmigloja sarkans plīvurs. Nosvīda plaukstas. Kad noķers slepkavu, viņš…
- Lai kas tas bijis, drebošā balsī sacīja Rena, viņš bijis neiedomājami spēcīgs, ja reiz pieveicis B…
Viņa iekoda pirkstu kauliņos. Nākamās piecas vasaras izrunāt Beila vārdu bija aizliegts, citādi varēja atgriezties viņa gars un traucēt dzīvos.
- Paskaties, Toraks teica. Viņš pacēla mazu egļu sveķu gabaliņu. Un šeit. Viņš pameta malā zariņu, un skatienam pavērās plaukstas nospiedums.
Rena skaļi ievilka elpu.
Beila slepkava bija atspiedies uz vienas rokas un noraudzījies, kā krīt viņa upuris. Plaukstai bija tikai trīs pirksti.
Toraks aizvēra acis. Viņš atkal bija alās Tālajos Ziemeļos un stājās pretim dvēseļēdājam. Vilks nāca talkā un lēcienā uzbrucējam nokoda divus pirkstus.
- Tātad tagad mēs to zinām, Rena sacīja ledainā balsī.
Viņi lūkojās viens otrā, un abi atcerējās nežēlīgās zaļās acis sejā, kas bija tik neizteiksmīga kā sakaltusi zeme. Toraks plaukstā saspieda egļu sveķus.
- Tiazi, viņš teica.
TREŠA NODALA
Ozolu burvis pat nebija centies slēpt savas pēdas. Tas bija devies projām pa Stāvās klints kraujo ziemeļu nogāzi uz oļaino krastmalu, sadabūjis savu smailīti un aizīries projām.
Toraks un Rena sekoja pēdām līdz vietai, kur pie Jūras beidzās taka.
- No turienes, kur es biju, Toraks teica, es būtu varējis viņu ieraudzīt..
- Kāpēc tu biji apmeties tur? Rena jautāja.
- Man… man vajadzēja pabūt vienam.
Viņa veltīja Torakam caururbjošu skatienu, taču neko nejautāja. Tas bija vēl sliktāk. Droši vien Rena domāja, ka viņš pieļāvis kādu briesmīgu kļūdu, tik briesmīgu, ka nespēj sevi piespiest par to pastāstīt.
- Tagad viņš var būt jebkurā vietā, meitene teica, no jauna pagriezdamās pret viļņiem. Varbūt viņš aizbraucis uz Brūnaļģu salu vai arī uz kādu mazāku. Bet, iespējams, atpakaļ uz Mežu.
- Un viņš ir gabalā, To raks sacīja. Iesim!
Lai nokļūtu Roņu nometnē, viņiem atkal nācās rāpties Stāvajā klintī. Altāris joprojām izskatījās mazliet svešāds. Un Rena pēkšņi saprata, kas par vainu.
- Iekalumi, viņa teica. Altāra mala guļ uz aļņa galvas. Tas ir nepareizi.
- Tas ir pārbīdīts!
Toraks šķita izbijies, jo nebija to ievērojis agrāk. Švīkas bija redzamas tik skaidri kā krauklis uz peldoša ledus gabala. Viņš iedomājās, kā Ozolu burvis stiprākais vīrs Mežā ar plecu atspiežas pret altāri un izkustina to no vietas, tad pabīda to atpakaļ, taču tā, ka tas neatgriežas vecajā vietā.
Pie altāra malas Toraks uzgāja to, ko bija meklējis Tiazi: mazu iedobumu Stāvās klints virsmā. Tas bija tukšs.
- Viņš atradis to, ko meklējis, Toraks teica.
Neviens no viņiem skaļi nepauda savas bailes. Taču
starp pīlādžiem takas malā Toraks atrada pierādījumu: roņādas maciņa atliekas. Saplēstajā ādā joprojām bija tik tikko manāms kāda cieta priekšmeta iespiedums aptuveni dzeloņplūmes lielumā.
Torakam ausīs dunēja asinis. Rēnas balss līdz viņam atplūda kā no tālienes.