Tālu, nesasniedzami tālu augšā, debesu maliņa lēnām pārvērtās no pelēkas par sārtu, un iemirdzējās pēdējā zvaigzne. Rena pastiepa kaklu, lai to labāk saskatītu, un viņai gar celi, glābiņu meklēdams, aizskrēja zirneklis. Viņa vēlējās, kaut tas atgrieztos. Viņa negribēja būt viena.
Rēnas sirds sāpēja par loku. Tik daudz vasaru un ziemu tas bijis daļa no viņas kluss draugs, kas nekad nepievīla. Viņa atcerējās briesmīgo krakšķi.
Tagad viņai vairs nebija nekā. Ne naža, ne cirvja, ne zāļu raga. Ne stabulītes, lai pasauktu Vilku, nedz arī iespējas uzaicināt Ripu un Reku. Drīz viņai šeit bija jāmirst. Vienai. Neatriebtai.
Rena atspiedās pret īvi, un kaut kas viņai iedūrās apakšdelmā. Tas bija viņas delma sargs. "Vismaz kaut kas man ir palicis," viņa nodomāja.
Tas bija pulēts slāņakmens ļoti gluds un skaists. Finkedīns to Rēnai pagatavoja, kad mācīja viņu šaut ar loku. Doma par tēvoci bija kā gaismas stars tumsā. Viņa nemirs neatriebta. Finkedīns visu uzzinās, un tad Tiazi labāk būtu uzmanīties. Kad Kraukļu vadonis noskaitās, viņš bija briesmīgāks par jebkuru dvēseļēdāju. Rena iedomājās, kā grumbas tēvoča sejā kļūst līdzīgas grebtam smilšakmenim, iztēlojās viņa dzīvīgo, zilo un stindzinošo skatienu. Meitene apsēdās staltāk.
Finkedīns bija teicis, ka mednieka lolotākais īpašums nav vis šķiltavas vai ieroči, bet gan zināšanas, kuras tam glabājas galvā.
"Domā," Rena sev sacīja. "Domā!"
Dūmu smārds lika pulsēt viņas deniņiem. Sakopot domas nācās grūti.
Dūmi!
Tie nenāca no augšas; debess pleķītis virs galvas bija tīrs. Taču no kaut kurienes tie tomēr radās.
Pārvarēdama sāpes, viņa izpētīja īvi un stumbrā atrada dažas plaisas: ne platākas par pirkstu, taču vismaz bija iespējams saskatīt, kas notiek ārpusē.
Šī mazā prāta uzvara pār bailēm ļāva viņai justies mazliet labāk. Mēģinādama pēc iespējas balstīties uz nesavainotās kājas, Rena neveikli pieslējās, pielēca pie lielākās spraugas un skatījās laukā.
Viņa redzēja ugunskuru un tā šausmīgo upuri. Tieši aiz tā slējās milzīga ozola stumbrs. Uz meiteni vērās tā miza, taču zari bija apkaltuši un kaili.
Rēnai salēcās sirds. Pret ozolu bija atbalstītas priedes stumbra trepes. Tiazi tās nebija atstājis pie īves, kā viņa bija cerējusi. Pat tad, ja viņa spētu veikt apbrīnojamu varoņdarbu: atbrīvotu no valgiem rokas un kājas un uzrāptos līdz šim debesu pleķītim, cenzdamās tikt lejā, viņa droši vien lauztu sprandu.
Un pat ja ne… Aiz ozola bija ērkšķu siena: kadiķu zari, kas ielenca ugunskuru un Svētos kokus, slējās krūšu augstumā. Atstiepis Renu, Tiazi loku bija noslēdzis. Ja kāds ierastos palīgā, tas nespētu viņu sasniegt un arī viņa netiktu laukā.
Kamēr Rena glūnēja pa spraugu, tai garām paslīdēja kāda ēna. Viņa atsprāga atpakaļ, satrieca ceļgalu un sāpēs iespiedzās.
Tiazi smējās:
Nu jau vairs nav ilgi jāgaida.
Rena sadrūmusi rāpās atpakaļ pie plaisas.
Ozolu burvis, riņķodams ap ugunskuru, gan parādījās, gan pazuda no redzesloka. Tam mugurā joprojām bija lapu apmetnis, taču kapuce bija atmesta, lai varētu brīvi plandīties garie mati, un uz krūtīm viņš nēsāja ģints aizbildņa vītni no ozolzīlēm un āmuļiem. Ogas bija bālgani baltas kā neredzīgas acis. Starp tām Rena pamanīja mazu, melnu maciņu.
Uguns opāls.
Rena zināja, ka Tiazi jūt viņas pētošo skatienu un to izbauda, taču viņa nespēja novērst acu. Viņa redzēja, kā burvis piemet ugunskuram zarus. Viņa skatījās uz apsvilušo gaļu, kas karājās pie mieta.
Rena piespieda sevi palūkoties uz augšu. Zvaigzne bija nodzisusi. "Palīdzību tev nesagaidītsmējās tukšās debesis.
Meitenes prāts joņoja ka zirneklis. Kur ir Rips un Reka? Kur Vilks? Kur Toraks?
"Nē! Nelūdzies, lai viņš ierodas: tieši to jau Tiazi vēlas. Tu esi ēsma. Ja Toraks ieradīsies, tu varēsi vērot, kā viņš iet bojā."
Un Tiazi uzvarēs, par to viņai nebija šaubu. Viņš bija stiprākais vīrs Mežā, un viņam piemita burvja viltība.
Pulsējošās sāpes Rēnas galvā kļuva stiprākas. Pēkšņi viņa saprata, ka vairs nespēj saskatīt savus zābakus. Dūmi ieplūda pa plaisām un vijās ap viņas potītēm.
Acis sāka sūrstēt. Viņa mēģināja klepot, taču ar vīkšķi mutē izdevās vienīgi apslāpēts gārdziens.
Nu jau vairs nav ilgi jāgaida, Tiazi atkārtoja.
Rena no jauna paskatījās pa spraugu stumbrā. Ozolu burvis stāvēja, saspiedis kopā kājas, un no plaukstas plaukstā pārlika jēlādas pātagu. Viņa raupjie vaibsti bija kļuvuši vēl skarbāki no gaidām. Ko viņš bija saklausījis tādu, ko nedzirdēja Rena?
Troksnis viņas galvā kļuva skaļāks.
Tas nebija galvā, tas skanēja kaut kur ārpusē aiz dzelkšņu apļa.
Zemi bradāja zirgu kājas.
Dunošie nagi tuvojās, un Rena ar seju piespiedās pie plaisas, cenzdamās kaut ko saskatīt.
Viņa ar acs kaktiņu pamanīja ēnu, un pēc tam pāri dzelkšņiem pārlidoja melns zirgs ar Toraku jā, Toraku mugurā. Vienā rokā viņš bija sagrābis zirga krēpes, bet otrā savu zilo slāņakmens nazi. Toraka tumšie mati plīvoja un seja bija skarba un pavērsta pret Tiazi.
Ķēves nagi iecirtās zemē un uzjundīja pelnu šalti, taču Toraks, nenovērsdams acu no Ozolu burvja, kas mierīgi stāvēja, ar pletni uzsizdams sev pa gurnu, noturējās tās mugurā.
Ķēve nosprauslājās un atmeta galvu. Toraks nolēca zemē un sagrīļojās, taču noturējās kājās. Ķēve savicināja asti, no jauna pārlēca ērkšķu krūmiem, un viņas kāju duna izgaisa tālumā.
trīsdesmit piektā nodala
Rena dzirdēja, kā sprakšķ ugunskurs, un redzēja, kā visapkārt sēžas pelnu plēksnes. Viņa piespieda vaigu
pie nepiekāpīgā koka. "Nē, Torak, viņš tevi nogalinās!" meitene vēlējās kliegt.
Tiazi viegli un nesteigdamies nometa apmetni. Zem tā viņš valkāja daudzu mednieku ādas: tur bija gan lapsas, gan lūši, gan āmrijas, gan lāči, kuru spēks bija kļuvis par viņa spēku, un pie jostas burvim karājās milzīgs nazis, kura asmens lāsmoja sarkans no daudzām slepkavībām. Viņš bija neievainojams: tas vairs nebija radījums, kas sastāvēja no lapām un mizas, tas vairs nebija mežainis, bet gan Meža valdnieks.
To raks stāvēja un nikni vēroja burvi.
Kur viņa ir!? viņš iekliedzās.
- Kur viņa ir? Toraks elsoja.
Zēns bija nomocījies. Viņam drebēja ceļgali. Viņš centās noturēties kājās.
Ozolu burvis skatījās uz Toraku cauri dūmiem; viņš bija milzīgs, rāms un savaldīgs. Toraks no Rēnas nemanīja ne vēsts. Tikai priedes stumbra kāpnes, kas bija atslietas pret nedzīvo ozolu, un šausmīgo upuri pie mieta.
- To jau tu vēlējies, vai ne? Toraks prasīja. Tu gribēji mani. Nu, te nu es esmu! Laid viņu vaļā!
- Un ko vēlies tu, garagājēj? Tiazi jautāja. Atriebties par savu nogalināto radagabalu? Redz, kur es esmu. Tev tikai jānāk un jāstājas pretim, un tavs zvērests būs izpildīts.
Atņirdzis dzeltenos zobus, viņš izpleta rokas un parādīja bijību iedvesošus plecus un krūtis.
Toraks vilcinājās.
- Ja vien tu uzdrīkstēsies man ieskrāpēt plaukstā, garagājēj, Kraukļu meiča mirs. Bet, ja pakļausies man, viņa varēs staigāt brīva.
Ugunskurs čukstēja. Akmeņozoli, Dižozols un Lielā īve visi gaidīja, ko darīs Toraks.
Nenovērsdams skatienu no Tiazi, viņš noņēma no pleca bultu maku un loku, atvēzējās un aizmeta to pāri ērkšķiem. Nākamajam bija kārta cirvim. Pēc tam viņš pasvārstīja saujā zilo slānekļa nazi, kas bija piederējis tēvam, un aizlingoja arī to.