Viņa tam pamāja ciest klusu.
- Ko tu redzēji? viņa jautāja Seunai.
Burve aplaizīja smaganas ar mēli, kas bija pelēka kā pelējums.
- Tumšsarkans koks. Mednieks ar pelnu pelēkiem matiem, kuram iekšā deg liesma. Dēmoni. Rakņājas zem apsvilušiem akmeņiem.
- Vai redzēji, uz kurieni devies Tiazi? Toraks strupi noprasīja.
- Jā gan… Es redzēju.
Blakus Torakam ar drūmu seju nostājās Finkedīns.
- Viņš virzās uz Dziļo mežu.
- Uz Dziļo mežu, Seiuna piebalsoja. Jā…
- Tikko ieradās grupa ļaužu no Mežakuiļu ģints, Finkedīns teica. Tie braukuši lejup pa Platupi. Pie brasla tie redzējuši lielu vīru, kas vienkocī īries augšup pa Melnupi.
Toraks pamāja ar galvu.
- Viņš ir no Ozolu ģints, tātad no Dziļā meža. Skaidrs, ka viņš dodas turp.
- Mēs ņemsim divas smailītes, Finkedīns sacīja. Kamēr mēs irsimies augšup pa upi, es ģintij liku gaidīt šeit.
- Mēs? Toraks skarbi jautāja.
- Arī es braukšu kopā ar tevi, Finkedīns paskaidroja.
- Es arī, sacīja Rena, taču viņi neņēma meiteni vērā.
- Kāpēc? Toraks jautāja Finkedīnam.
Rēnai bija sāpīgi dzirdēt, ka Toraks negrib, lai viņi tam pievienotos. Viņš vēlējās tikt galā viens pats.
- Es pazīstu Dziļo mežu, Finkedīns atbildēja. Tu ne.
- Nē! Seiuna bija nikna. Finkedīn! Tu nedrīksti aizbraukt!
Viņi lūkojās burvē.
- Kauli atklāja vēl kaut ko, un tas ir droši. Finkedīn, tu nesasniegsi Dziļo mežu!
Rēnai sažņaudzās sirds.
- Tad… tad mēs brauksim bez viņa. Tikai Toraks un es.
Taču viņas tēvoča sejā bija izteiksme, no kuras Rena bijās, tā liecināja par to, ka strīdēties nav vērts.
- Nē, Rena, viņš sacīja satriecoši mierīgā balsī. Jūs to bez manis nepaveiksiet.
- Paveiksim gan, viņa tiepās. Finkedīns nopūtās.
- Tu taču zini, ka kopš pagājušās vasaras starp Sumbru un Meža Zirgu ģintīm valda nesaskaņas. Viņi pie sevis nelaidīs svešiniekus. Taču mani viņi pazīst…
- Nē! Rena iesaucās. Seiuna zina! Vina nekad nekļūdās.
Kraukļu burve papurināja galvu un čērkstoši nopūtās.
- Ak, Finkedīn…
- Torak, pasaki viņam! Rena lūdzās. Pasaki, ka mēs to varam paveikt bez viņa.
Bet Toraks paņēma kuli ar pārtikas krājumiem un vairījās viņai ielūkoties acīs.
- Nāc, viņš nomurmināja. Mēs zaudējam laiku. Finkedīns izņēma Rēnai no rokām otru somu.
- Iesim! viņš teica.
piektā nodala
Vilks skrēja pa smakas pēdām.
Viņam apkārt no ilgā miega modās Mežs, un medījums bija kārns, jo visu ziemu bija kašņājis nost Spožo-mīkstoaukstumu, lai tiktu pie barības. Vilks izbiedēja alni, kas skrubināja kalnu kļavas sulīgo mizu. Pulciņš ziemeļbriežu apjauta, ka Vilks tos nemedī, un, galvas pacēluši, noraudzījās, kā viņš aizsteidzas garām.
Vilks neieredzēja smaku, kas virmoja degungalā. Pirms daudzām gaismām un tumsām ļaunais bezastainis bija viņu iesprostojis šaurā akmens midzenī un apsaitējis viņa purnu, lai Vilks nevarētu pagaudot. Sliktais bezastainis viņu badināja un uzkāpa uz astes, un, kad Vilks sāpēs iekaucās, tas smējās. Pēc tam viņš uzbruka Vilka barabrālim. Vilks lēca sliktajam bezastainim virsū, sakampa žokļos vienu spalvaino priekšķepu un nokraukšķināja kaulus un garšīgo, sulīgo miesu.
Vilks pielika soli. Viņš nezināja, kāpēc meklē Sakosto, vilki nemedī pat sliktos bezastainus -, taču zināja, ka jāseko.
Smaka sabiezēja. Cauri vēja, bērzu un putnu balsīm Vilks dzirdēja, kā bezastainis ar nūju kulsta ūdeni. Viņš saoda, ka bezastainim nav suna.
Tad Vilks to ieraudzīja.
Sakostais slīdēja pa ūdeni ozola stumbrā. Vilks pamanīja iemirgojamies lielo akmens nagu, kas karājās tam pie sāniem. Viņš saoda egles asinis, ziemeļbriežu ādu un savādu, biedējošu Spožo-zvēru-kas-karsti-kož.
Vilku sagrāba bailes. Sakostais sēdēja bez baiļu un izbaudīja savu spēku. Viņš bija ļoti, ļoti stiprs. Viņam neuzdrīkstējās uzbrukt pat Spožais-zvērs-kas-karsti-kož. Vilks to zināja, jo bija redzējis, kā bezastainis iebāž priekšķepu Spožajam-zvēram tieši zobos un nesakostu to izvelk atkal laukā.
Daudzu skrējienu attālumā smalki un klusi iegaudojās putna kauls, ar kuru Slaikais Bezastainis un baramāsa mēdza saukt Vilku.
Viņš nezināja, ko darīt. Vilks ilgojās doties pie viņiem, taču tas nozīmētu griezties atpakaļ.
Putna kauls turpināja aicināt.
Sakostais turpināja slīdēt pret straumi pa ātro ūdeni.
Vilks nezināja, ko darīt.
Tu ļāvi viņam aizbēgt! Toraks kliedza, būdams tik nikns, ka aizmirsa runāt vilku valodā. Viņš tev bija tieši degungalā, bet tu ļāvi viņam aiziet!
Vilks iežmiedza asti kājstarpē un pašāvās aiz muguras Finkedīnam, kas, nometies uz ceļgaliem, kurināja ugunskuru.
- Torak, pārtrauc! Rena iesaucās.
- Bet viņš bija tik tuvu!
- Es zinu, bet tā nav Vilka vaina. Es esmu vainīga!
Toraks pagriezās pret Renu.
- Es pasaucu Vilku, viņa teica. Tā ir mana vaina, ka viņš ļāva Tiazi aiziet.
Viņa atlieca pirkstus, un Toraks ieraudzīja mazo rubeņa kaula stabulīti, kuru viņš draudzenei bija iedevis pirms divām vasarām.
- Kāpēc? viņš prasīja.
- Es par viņu uztraucos. Bet tev… izskatās, ka tev ir vienalga.
Puisis saniknojās vēl vairāk.
- Protams, arī es par viņu raizējos! Kā lai es neuztrauktos par Vilku?
Vilks Finkedīnam aiz muguras pieglauda ausis un nedroši paluncināja asti.
Toraku pārņēma nožēla. Kas ar viņu bija noticis?
Vilks tik priecīgs bija iejoņojis nometnē un lepni pastāstījis, ka pametis Sakostā pēdas, kolīdz izdzirdējis Toraka saucienu. Viņš bija apmulsis, kad Toraks zaudēja savaldīšanos. Vilkam nebija ne jausmas, ko viņš izdarījis nepareizi.
Toraks noslīga ceļos un pa pusei ieņurdējās, pa pusei iesmilkstējās. Vilks metās viņam klāt. Toraks iegremdēja seju viņa skaustā. "Piedod!" Vilks nolaizīja viņam ausi. "Nekas."
- Kas ar mani ir noticis? Toraks nomurmināja.
Finkedīns, kas šo jūtu uzplūdu neņēma vērā, lika viņam
atnest ūdeni. Rena vienīgi nikni nolūkojās.
Puisis paķēra dzeramtrauku un skrēja uz upmalu.
Visu vakara cēlienu un nākamo rītu viņi bija pavadījuši, airēdamies pret straumi pa Aļņupi un apstādamies atpūsties vien dažu īsu brīdi, un tagad ceļinieki atradās netālu no krācēm, kur kopā saplūst Platupe un Melnupe. Divreiz viņi bija satikuši medniekus, kas redzējuši lielu vīru iramies augšup pret straumi.
"Viņš izslīd no rokām," Toraks domāja. Atkritis uz bluķa, puisis nikni raudzījās uz upi.
Diena bija brāzmaina, un Mežs šķita esam ar sevi nemierā. Zēli bauroja pamests alnēns. Pretējā krastā pērnajos meldros ar priekšķepām viens otru iekaustīja divi zaķi.
Toraks saoda malkas dūmus un dzirdēja kārdinošu plāceņu čurkstēšanu. Viņš bija izsalcis, taču nespēja piebiedroties citiem. Viņš jutās no tiem šķirts, it kā atrastos aiz sienas: tā bija neredzama, taču nesalaužama kā ledus ziemas vidū. Viņu vajāja Seiunas pravietojums par audžutēvu. Ko tad, ja Rēnai taisnība un Tiazi izlicis slazdus? Ko tad, ja viņš, Toraks, ved Finkedīnu nāvē?
Un tomēr viņam nebija izvēles vajadzēja turpināt iesākto.
Pa krastmalu attecēja Vilks un kā dāvanu nometa Torakam pie kājām žagariņu.
Puisis to pacēla un pagrozīja pirkstos.