DŽĪNA M.OUELA
ALU LĀČA KLANS
Kails bērns izskrēja no nojumes, pārklātas ar ādu, un joza uz klinšaino krastmalu nelielas upes līkumā. Nekas meitenes pieredzē nedeva iemeslu šaubām, ka nojume un visi, kas tajā mita, viņai atgriežoties, atradīsies turpat.
Viņa ar troksni metās upē un, krastam strauji attālinoties, sajuta zem pēdām pazūdam klintis un smilti. Meitene ienira aukstajā ūdenī un sprauslodama iznira ārā, pēc tam ar drošiem vēzieniem peldēja uz stāvo pretējo krastu. Viņa bija iemācījusies peldēt, pirms vēl prata staigāt, un piecu gadu vecumā jutās kā zivs ūdenī. Peldēšana bieži vien bija vienīgais veids, kā tikt pāri upei.
Meitene kādu brīdi draiskojās, peldot uz priekšu un atpakaļ, pēc tam ļāva, lai straume viņu nes. Vietā, kur upe kļuva platāka un mutuļoja pāri akmeņiem, viņa piecēlās un brida uz malu, tad izkāpa atpakaļ krastā un sāka šķirot oļus. Viņa tikko bija uzlikusi akmeni īpaši skaistu oļu kaudzītes virsotnē, kad sāka drebēt zeme.
Bērns pārsteigts skatījās, kā akmens ne no šā, ne no tā noripo, un brīnījās par mazo oļu piramīdu, kas drebēja un juka. Tikai pēc tam viņa attapās, ka trīc arī pati, tomēr vēl aizvien bija drīzāk apmulsusi nekā saprata, kas notiek. Meitene palūkojās apkārt, cenšoties apjaust, kāpēc tik neizskaidrojamā veidā ir izmainījusies viņas pasaule. Zemei nevajadzētu kustēties.
Nelielā upe, kura pirms dažiem mirkļiem bija rāmi tecējusi, mutuļoja nemierīgos viļņos, kas sitās pret krastiem; akmeņainā gultne pacēlās un aizšķērsoja straumi, uzvandot dūņas. Krastmalas brikšņi no neparastās zemes šūpošanās drebēja, it kā būtu dzīvi, un straume šūpoja laukakmeņus neierastā satraukumā. Nedaudz tālāk varenie meža skujkoki, starp kuriem plūda upe, groteski zvārojās. Netālu no krasta milzīga priede, kuras saknes bija atkailinātas un kuras sasaiste ar zemi pēc pavasara žūšanas - novājināta, bija atspiedusies pretējā krastā. Ar brikšķi tā pārlūza, nogāzās, izveidojot tiltu pār mutuļojošo upi, un drebēdama gulēja virs ūdeņiem un nemierīgās zemes.
Meitene satrūkās no krītošā koka radītā trokšņa. Viņu sagrāba bailes, vēderā viss sagriezās, un tas savilkās kamolā. Bērns mēģināja piecelties, bet atkrita atpakaļ, jo zaudēja līdzsvaru no nelabumu raisošās šūpošanas. Meitene mēģināja vēlreiz, viņai izdevās piecelties un nedroši nostāties uz kājām, tomēr viņa baidījās paspert kaut soli.
Dodoties uz nojumes pusi, kas atradās atstatu no upes, viņa sajuta klusinātu dunoņu, kas pārauga biedējošā rēkoņā. Skāba mitruma un puvuma smirdoņa izplūda no plaisas zemē kā nejauka rīta dvaša, zemei žāvājoties. Neizpratnē viņa lūkojās uz dubļiem, klinšu atlūzām un nelieliem kokiem, kas gāzās aizvien platāk augošajā plaisā, izkusušajai planētas garozai konvulsijās šķeļoties.
Nojume, uztupināta tālākajā bezdibeņa malā, sasvērās, kad puse no cietās zemes zem tās sāka slīdēt lejup. Slaidā kārts, kas balstīja jumta kori, nedroši izkustējās, tad salūza un pazuda dziļajā caurumā, aizraujot sev līdzi ādas jumtu un visu nojumes saturu. Meitene ar šausmās plati ieplestām acīm trīcēja, redzot, kā nejauki smirdošā, plati atplestā rīkle norij visu, kas bija piešķīris jēgu un drošību pieciem īsajiem viņas dzīves gadiem.
- Māt! Māāāt\ - meitene kliedza, beidzot aptvērusi notiekošo. Viņa nesaprata, vai baisais kliedziens, kas atbalsojās ausīs, piederēja viņai vai tā bija brūkošās klints pērkonam līdzīgā dārdoņa. Meitene rāpoja dziļās aizas virzienā, taču zeme pacēlās un atsvieda viņu atpakaļ. Mēģinot atrast kādu drošu balstu, viņa iekrampējās zemē, kas nepārtraukti cilājās un pārvietojās.
Beidzot plaisa aizvērās, rēkoņa noklusa un drebošā zeme nomierinājās, bet to nevarēja teikt par bērnu. Gulēdama ar seju pret mīksto, slapjo augsni, kas pēc krampjveida lēkmes šķita slābana, meitene bailēs trīcēja. Viņai bija iemesls bailēm.
Bērns bija pavisam viens izkaisīto mežu un zālaino stepju mežo- nīgumā. Pāri kontinenta ziemeļiem pletās šļūdoņi, grūžot sev pa priekšu aukstumu. Nenosakāma daudzuma zālēdāji dzīvnieki un plēsīgie zvēri, kas uzglūnēja pirmajiem, klīda pa plašo stepi, bet cilvēku bija maz. Viņai nebija, kurp iet, un nebija neviena, kas nāktu un meklētu viņu. Viņa bija pavisam viena.
Zeme atkal sakustējās, tad vēlreiz nomierinājās, un meitene kaut kur dziļumos izdzirdēja rūkoņu, it kā zeme gremotu vienā kampienā noritu barību. Panikā viņa pielēca kājās, pārbijusies, ka tā atkal varētu
spļaut. Viņa palūkojās uz to vietu, kur bija stāvējusi nojume. Jēla zeme un krūmi ar saknēm uz augšu bija viss, kas palicis pāri. Asarām plūstot, viņa metās atpakaļ uz upi un iekrampējās drebošajā kaudzē blakus saduļķotajam ūdenim.
Taču slapjie upes krasti nesniedza patvērumu uz nemierīgās planētas. Vēl viens grūdiens, šoreiz daudz spēcīgāks, satricināja zemi. Meitene pārsteigumā noelsās, aukstai ūdens šaltij apšļācot kailo ķermeni. Panika atgriezās; mazā pielēca kājās. Viņai bija jātiek projām no šīs atbaidošās vietas ar drebošo un rijīgo zemi, bet kurp lai dodas?
Klintis nebija nevienas vietas, kur uzdīgt sēklām, un uz tām neredzēja ne krūma, bet tālāk straumes krasti bija kā nosēti ar krūmiem, kuriem tikko plauka jaunās lapiņas. Kāds dziļi slēpts instinkts viņai teica priekšā turēties ūdens tuvumā, taču savijušies dzelkšņainie brikšņi izskatījās necaurejami. Asaru pilnām acīm, kas aizmigloja skatienu, viņa palūkojās citā virzienā - uz slaido skujkoku mežu.
Vārgi saules stari lauzās cauri mūžzaļo augu biezoknim, kas lielā dažādībā bija sakuplojuši netālu no upes. Ēnainajā mežā tikpat kā nebija pameža un liela daļa koku vairs neatradās vertikālā stāvokli. Daži bija nogāzušies zemē; daudzi - nosvērušies neveiklā leņķi; tos balstīja blakus stāvošie koki, kuri vēl turējās stingri. Aiz koku jucekļa senatnīgais mežs bija tumšs un nebūt nelikās vairāk aicinošs kā krastmalas krūmājs. Meitene nezināja, kuru ceļu izvēlēties, un neizlēmīgi palūkojās vispirms vienā, tad pretējā virzienā.
Viņai raugoties upes tecējuma virzienā, drebēšana zem kājām atkal sašūpoja meiteni. Uzmetusi pēdējo ilgu pilno skatienu tukšajai vietai bērnišķīgā cerībā, ka kaut kādā veidā nojume vēl varētu būt tur, viņa ieskrēja mežā.
Dārdoņa, zemei sēžoties, ik pa brīdim atkārtojās; tās mudināts, bērns sekoja upes plūdumam un, steidzoties aizbēgt pēc iespējas tālāk, apstājās, vienīgi lai padzertos. Skujkoki, padevušies stihijai, gulēja notriekti pie zemes, un meitene meta līkumu krāteriem, kurus bija izrāvuši seklo sakņu apaļie mudžekļi; slapjā zeme kopā ar klinšu atlauzām vēl turējās pie atsegtajiem sakņu galiem.
Uz vakarpusi viņa vairs nemanīja tik daudz traucēkļu: mazāk bija izrautu koku, izkustinātu laukakmeņu un ūdens kļuvis skaidrāks. Viņa apstājās, kad vairs nespēja saskatīt ceļu, un, galīgi nogurusi, noslīga uz meža grīdas. Meitenei bija silti, kamēr viņa kustējās, bet, iegrimusi nobirušo priežu adatu biezajā paklājā un saritinājusies kā
maza, atsperīga bumbiņa, sabērusi apsegam sev pāri pilnas saujas skuju, viņa trīcēja dzestrajā nakts gaisā.
Tomēr, lai cik liels bija nogurums, miegs tik viegli nenāca pie mazās, nobiedētās meitenes. Kamēr viņa lauza ceļu cauri šķēršļiem upes tuvumā, bailes izdevās aizbīdīt prāta dziļumā. Nu tās viņu atkal pārņēma savā varā. Bērns gulēja pavisam nekustīgi, ar plati ieplestām acīm, vērojot, kā tumsa sabiezē un aptver viņu stindzinošām rokām. Bija bail pakustēties, gandrīz bail pat elpot.
Meitene nekad agrāk nebija naktis pavadījusi viena, un telpā vienmēr bija uguns, kas nelaida klāt tumsu no līča. Beidzot viņa vairs nespēja izturēt. Konvulsīvi elsojot, viņa izkliedza savas ciešanas. Mazais ķermenītis raustījās šņukstot un žagojoties, un atbrīvojusies meitene ieslīga miegā. Mazs nakts dzīvnieciņš neuzbāzīgā ziņkārē apostīja viņu, taču meitene to nejuta.