"Kas būtu varējis notikt?" Iza prātoja. "Eila nebija atļāvusies neklausīt Broudu jau gadiem ilgi. Kāpēc gan viņa būtu tam pretojusies tagad? Un kāpēc viņš man neteica, ka ir to redzējis? Viņš zināja, ka esmu uztraukusies. Viņš ir atgriezies jau kopš pusdienām, kāpēc Eila ir tik vēlu?" Iza pameta ātru skatienu uz Brouda pavarda pusi un ieraudzīja viņu pretēji labai uzvedībai cieši skatāmies pāri pavarda akmeņiem uz Eilu ar apmierinātu smīniņu sejā.
Krebs bija uztvēris visu ainu: Eilas saskrambāto un uztūkušo seju un bezcerīgo tukšumu sejā, Broudu, kad tas ar augstprātīgu vīpsnu vēroja sievieti kopš brīža, kad tā atgriezās. Viņš zināja, ka Brouda naids gadu gaitā bija pieaudzis - viņas rāmā paklausība šķita ietekmējam viņu vēl trakāk nekā meitenīgā dumpošanās -, tomēr kaut kas bija noticis, kas Broudam deva varas izjūtu pār sievieti. Lai cik vērīgs Krebs būtu bijis, viņš nebūtu varējis uzminēt iemeslu.
Nākamajā dienā Eila baidījās pamest pavardu, slaistoties pie brokastīm, cik vien ilgi varēja. Brouds jau gaidīja viņu. Domas par iepriekšējās dienas spēcīgo pārdzīvojumu jau mudināja to rīkoties. Kad viņš deva sievietei zīmi, viņa gandrīz aizbēga, tomēr piespieda sevi ieņemt gaidīto stāvokli. Viņa centās apspiest kliedzienus, tomēr sāpēs tie izlauzās pār lūpām, piesaistot ziņkārus skatienus no tuvumā esošo ļaužu puses. Tie bija tikpat lielā neizpratnē par to, kāpēc tā sāpēs raudāja, cik par Brouda pēkšņo interesi par jauno sievieti.
Brouds līksmoja savā jaunatklātajā varā pār Eilu un bieži izmantoja viņu, lai gan daudzi brīnījās, kāpēc viņš devis priekšroku neglītajai sievietei, kuru pats ienīda, salīdzinājumā ar savu piemīlīgo sievu. Pēc kāda laika sāpes izzuda, tomēr Eila izjuta riebumu. Bet tieši par viņas naidu Brouds priecājās. Viņš bija ierādījis sievietei tās vietu, kļuvis pārāks par to un, visbeidzot, bija atradis, kā piespiest viņu reaģēt uz tā pavēlēm. Nebija nozīmes tam, ka viņas atbilde bija noraidoša, viņš labāk izvēlējās tādu. Viņš gribēja redzēt, kā tā saraujas, redzēt viņas bailes, redzēt, kā tā piespiež sevi pakļauties. Jau domas vien par to vīrieti stimulēja. Brouds vienmēr bija aktīvs; nu viņš jutās seksuāli sparīgāks nekā jebkad agrāk. Katru ritu jaunais vīrietis gaidīja Eilu, ja nedevās medībās, vakarā parasti piespieda to vēlreiz un reizēm arī pusdienlaikā. Dažreiz viņš pat pusnakti sajuta uzbudinājumu un izmantoja sievu, lai atvieglotos. Brouds bija jauns un veselīgs, savas dzimumdziņas virsotnē, un, jo vairāk viņa to ienīda, jo vairāk prieka tas guva.
Eilas acis izzuda dzirkstelite. Viņa bija nomākta, nerunīga, ne uz ko nereaģēja. Vienīgās emocijas, ko tā izjuta, bija visaptverošs naids pret Broudu un tā ikdienas vajadzību apmierināšanu ar viņu. Kā masīvs šļūdonis, kas uzsūc visu mitrumu no tuvējās zemes, viņas naids un rūgtā bezcerība izkaltēja visas pārējās jūtas.
Eila vienmēr bija sevi uzturējusi tīru, mazgājās pati un mazgāja matus upē, lai izvairītos no utīm, pat ienesa alā lielas bļodas ar sniegu un novietoja tās blakus pastāvīgi degošajam pavardam, lai ziemā no kūstošā sniega iegūtu svaigu ūdeni. Tagad sievietes mati karājās taukainās šķipsnās, un viņa dienu dienā valkāja vienu un to pašu apmetni, necenšoties iztīrīt plankumus vai to izvēdināt. Garlaikoti viņa veica savus darbus, līdz viri, kuri nekad agrāk nebija bārušies, sāka to rāt. Viņu vairs neinteresēja Izas zālītes, tā nerunāja, vienīgi atbildēja uz tieši uzdotiem jautājumiem, reti medīja un, ja to darīja, bieži atgriezās ar tukšām rokām. Sievietes grūtsirdība pārklājās kā tumšs plīvurs pār visiem, kas mitinājās ap Kreba pavardu.
Iza satraukumā nekur nespēja rast mieru; viņa nesaprata pēkšņās izmaiņas Eilā. Viņa zināja, ka cēlonis ir Brouda neizskaidrojamā interese par viņu, bet, kāpēc tam vajadzēja izraisīt tādas sekas, sieviete nenojauta. Viņa grozījās Eilas tuvumā, nepārtraukti to vērojot, un, kad jauno sievieti no rīta sāka mocīt nelabums, Iza nobijās, ka ļaunais gars, kas bija Eilā iemājojis, lai kas tas būtu, kļūst aizvien spēcīgāks.
Tomēr Iza bija pieredzējusi zāļu sieva. Viņa pirmā pamanīja, ka Eila neuzturas noteiktajā atšķirtībā, kā tika prasīts no sievietēm, kad to totēmi cīnījās, un sāka vērot savu pieņemto meitu vēl ciešāk. Iza nespēja noticēt aizdomām, kas tai bija radušās. Bet, kad bija pagājis vēl viens mēnesis un vasara bija pilnā karstumā, Iza bija pārliecināta. Kādā agrā rītā, kad Krebs neatradās pie pavarda, viņa pamāja Eilai ar galvu.
- Es gribu ar tevi runāt.
-Jā, Iza, - Eila piespieda sevi piecelties un smagi iesēdās gružos blakus sievietei.
- Kad tavs totēms pēdējo reizi cīnījās, Eila?
- Es nezinu.
- Eila, es gribu, lai tu par to padomā. Vai gari ir tevi cīnījušies, kopš nobira ziedlapiņas?
Jaunā sieviete centās domāt. - Es droši nezinu. Varbūt vienu reizi.
- Tā jau es domāju, - Iza teica. - Tev no rītiem ir slikta dūša, vai ne?
- Jā, - viņa pamāja. Eila domāja, ka nelabums viņai uznāk tāpēc, ka katru ritu, kad Brouds negāja medīt, tas viņu gaidīja, un viņai tas tik ļoti riebās, ka izpalika brokastis un dažreiz ari vakara maltīte.
- Vai tavas krūtis nav palikušas sāpīgākas?
- Mazliet.
- Un tās ir kļuvušas lielākas, vai ne?
- Es domāju, ka jā. Kāpēc tu prasi? Kāpēc visa tā izjautāšana?
Sieviete nopietni viņā raudzījās. - Eila, nezinu, kā tas noticis, es
nespēju tam noticēt, bet esmu pārliecināta, ka tas tā ir.
- Kas tā ir?
- Tavs totēms ir uzvarēts; tev būs bērns.
- Bērns? Man? Man nevar būt bērna, - Eila iebilda. - Mans totēms ir pārāk spēcīgs.
- Es zinu, Eila, es nespēju to saprast, bet tev būs bērns, - Iza atkārtoja.
Izbrīns iezagās Eilas vienaldzīgajās acīs. - Vai tā var būt taisnība? Vai tā patiesi var būt taisnība! Man būs bērniņš? Ak, māt, cik brīnišķīgi!
- Eila, tev nav vira. Es nedomāju, ka klanā ir kāds virs, kurš tevi ņemtu, pat par otro sievu. Tev nedrīkst būt bērns, ja nav vira, tas var būt nelaimīgs, - Iza dedzīgi māja. - Būtu labāk kaut ko iedzert, lai to pazaudētu. Man šķiet, āmulis būtu vislabākais. Tu zini to augu ar
mazām, baltām ogām, kas aug augstu ozolā. Tas ir ļoti efektīvs un, pareizi lietots, nav pārāk bīstams. Es tev pagatavošu tā lapu tēju tikai ar dažām odziņām. Tas palīdzēs tavam totēmam atbrīvoties no jaunās dzīvības. Tev no tā būs drusciņ slikti, bet…
- Nē! Nē! - Eila sparīgi purināja galvu. - Iza, nē! Es negribu dzert āmuli. Es negribu dzert neko, lai to zaudētu. Es gribu bērniņu, māt. Esmu to gribējusi vienmēr, kopš piedzima Uba. Es nekad nedomāju, ka tas būs iespējams.
- Bet, Eila, ko tad, ja bērns būs nelaimīgs? Tas pat var piedzimt kropls.
- Tas nebūs nelaimīgs, es neļaušu. Es apsolu, es ļoti rūpēšos par sevi, lai tas būtu vesels. Vai tu neteici, ka stiprs totēms, ja reiz padevies, palīdz gādāt, lai bērns būtu vesels? Un es par to ļoti rūpēšos, kad tas būs piedzimis, es nepieļaušu, ka kaut kas notiek. Iza, man ir vajadzīgs tas bērns. Vai tu nesaproti? Manu totēmu otrreiz var neuzvarēt. Tā var būt mana vienīgā iespēja.
Iza palūkojās jaunās sievietes lūdzošajās acīs. Tā bija pirmā dzirkstelite, ko Iza ieraudzīja kopš dienas, kad tā bija devusies medībās un kad Brouds to bija piekāvis. Viņa saprata, ka vajadzēs uzstāt, lai Eila dzer zāles; nebija pareizi ļaut neprecētai sievietei dzemdēt bērnu, ja no tā varēja izvairīties. Bet Eila tik izmisīgi gribēja bērnu, ka varēja ieslīgt vēl lielākā depresijā, ja viņai liks no tā atteikties. Un varbūt viņai bija taisnība - šī varēja būt viņas vienīgā iespēja.