- Labi, Eila, - Iza piekāpās. - Ja jau tu tik ļoti gribi. Labāk gan pagaidām par to nevienam nestāsti; drīz vien viņi to uzzinās tik un tā.
- Ak, Iza! - viņa apkampa sievieti. Jaunā sieviete bija neiespējamās grūtniecības brīnuma pārņemta, smaids rotājās tās sejā. Pilna enerģijas viņa pielēca kājās. Tā nespēja nosēdēt mierā, kaut kas vienkārši bija jādara.
- Māt, ko tu šovakar gatavosi? Ļauj man tev palīdzēt!
- Bizona sautējumu, - sieviete atbildēja, brīnīdamās par pēkšņajām izmaiņām jaunajā sievietē. - Tu vari sagriezt gaļu, ja vēlies.
Abām sievietēm tā strādājot, Iza saprata, ka bija pavisam aizmirsusi, kādu prieku Eila spēj sagādāt. Sieviešu rokas veikli kustējās, viņām sarunājoties un strādājot, un Eilas interese par zālītēm pēkšņi atgriezās.
- Es nezināju par āmuli, māt, - Eila aizrādīja. - Es zinu par melnajiem graudiem un saldajiem doņiem, bet nezināju, ka, lietojot āmuli, sieviete var pazaudēt bērnu.
- Vienmēr būs kaut kas, par ko es tev nebūšu stāstījusi, Eila, bet tu zināsi pietiekami. Un atceries, kā jāpārbauda; tu vienmēr varēsi mācīties. Biškrēsliņš arī der, bet tas var būt bīstamāks par āmuli. Ņem visu augu - ziedus, lapas, saknes - un novāri to. Pielej ūdeni tik daudz, - Iza parādīja atzīmi uz kādas no savu zālīšu bļodu malām,
- tad izvāri to, līdz pietiks šādai krūzītei, - Iza pastiepa kaula krūzi.
- Tā apmēram vajadzētu būt. Parasti ar vienu krūzi pietiek. Dažreiz palīdz krizantēmu ziedi. Tie nav tik bīstami kā āmulis vai biškrēsliņš, bet arī ne vienmēr palīdz.
- Tie derētu sievietēm, kurām ir tendence viegli pazaudēt bērnus. Labāk lietot kaut ko vieglāku, ja tas iedarbojas, ir mazāk bīstami.
- Pareizi. Un, Eila, ir vēl kaut kas, par ko tev jāzina. - Iza palūkojās apkārt, lai pārliecinātos, ka Krebs vēl nav atgriezies. - Neviens vīrietis nekad par to nedrīkst uzzināt; tas ir noslēpums, ko zina tikai zāļu sievas, un visas arī par to nezina. Vislabāk to pat nestāstīt nevienai sievai. Ja vīrs tai par to prasītu, viņai būtu jāatzīstas. Neviens neprasīs zāļu sievai. Ja kāds vīrs par to uzzinātu, viņš to aizliegtu. Vai saproti?
-Jā, māt, - Eila pamāja, ziņkāres pārņemta un pārsteigta par Izas noslēpumainību.
- Es nedomāju, ka tev jelkad to ievajadzēsies pašai, bet tomēr vajadzētu to zināt kā zāļu sievai. Dažreiz, ja sievietei bijušas ļoti smagas dzemdības, ir labāk, ka viņai bērnu vairs nav. Zāļu sieva var iedot tai zāles, vispār nepasakot, kas tas ir. Ir vēl citi iemesli, kāpēc sieviete var nevēlēties bērnu. Dažiem augiem piemīt īpašas spējas, Eila. Tie padara sievietes totēmu ļoti spēcīgu, tik stipru, ka tas neļauj jaunai dzīvībai uzsākt dzīvi.
- Vai tu zini burvestību, kā aizkavēt grūtniecību, Iza? Vai vājas sievietes totēms var kļūt tik stiprs? Jebkurš totēms? Pat tad, ja mogurs buras, lai piešķirtu spēku vīrieša totēmam?
-Jā, Eila. Tāpēc vīrietis nekad to nedrīkst uzzināt. Es to lietoju pati pēc tam, kad izgāju pie vīra. Es nemīlēju savu vīru; es gribēju, lai viņš mani atdod citam vīram. Es domāju: ja man nekad nebūs bērnu, viņš negribēs mani paturēt, - Iza atzinās.
- Bet tev bija bērns. Tev bija Uba.
- Varbūt pēc ilgāka laika burvestība zaudē savu spēku. Varbūt mans totēms vairs nevēlējās cīnīties, varbūt tas gribēja, lai man piedzimtu bērns. Es nezinu. Nekas nedarbojas visu laiku. Pastāv stiprāki spēki par jebkādu burvestību, tomēr tie darbojas ilgus gadus. Neviens līdz galam nespēj saprast garus, pat Mogurs. Kurš varēja iedomāties, ka tavu totēmu varētu sakaut? - Zāļu sieva pameta apkārt ātru skatienu. - Tagad, pirms Krebs ir atgriezies, vai tu pazīsti mazo, dzelteno vīteņaugu ar sīkām lapiņām un ziediņiem?
- Viju?
- Jā, to pašu. Dažreiz to sauc par raganu matiem, jo tā nogalina augu, uz kura uzmetusies. Izžāvē to, saberz plaukstā apmēram tik daudz, vāri to pietiekamā ūdens daudzumā, lai piepildītu kaula krūzi, kamēr novārījums iegūst izžāvēta siena krāsu. Izdzer katru dienu divus malkus, ja tava totēma gars necīnās.
- Vai tas nav labs ari kompresēm pret dzēlieniem un kodieniem?
-Jā, un tas ir labs iemesls, lai turētu to pa ķērienam, bet kompresi
lieto uz ādas, uz ķermeņa. Lai piešķirtu savam totēmam spēku, tev tas jādzer. Ir vēl kaut kas, kas tev jādzer, kamēr tavs totēms cīnās. Antilopes salvijas sakne, kaltēta vai svaiga. Uzvāri to un dzer novārījumu vienu bļodiņu katru dienu, kad dzīvo nošķirti, - Iza turpināja.
- Vai tas nav tas augs ar izrobotajām lapām, kas noder pret Kreba artrītu?
- Tas pats. Es zinu vēl kādu, bet nekad neesmu to lietojusi. Tā ir citas zāļu sievas burvestība; mēs apmainījāmies ar zināšanām. Ir kāds jamsa paveids - tas neaug te tuvumā, bet es tev parādīšu, ar ko tas atšķiras no šeit augošajiem. Sagriez to gabaliņos, vāri to un maisi, līdz iegūsi biezu masu, tad ļauj tai sažūt un saberz pulveri. Jāņem daudz pulvera, puse bļodiņas jāatjauc ar ūdeni, lai atkal iegūtu biezu masu; jālieto katru dienu, kad tu neesi nošķirta, kad gari necīnās.
Alā ienāca Krebs un ieraudzīja abas sievietes dziļi iegrimušas sarunā. Viņš tūliņ pamanīja atšķirību Eilā. Viņa bija dzīvīga, uzmanīga, domīga un smaidoša. "Viņa būs tikusi no apmātības vaļā," viņš nodomāja, klibojot uz pavarda pusi.
- Iza, - viņš runāja skaļi, lai pievērstu sev uzmanību. - Vai vīrietim te jāmirst badā?
Sieviete pielēca kājās, izskatoties nedaudz vainīga, bet Krebs to neievēroja. Viņš bija tik priecīgs, redzot Eilu čakli strādājam un sarunājamies, ka neredzēja Izu.
- Drīz būs gatavs, Kreb, - Eila pamāja un smaidīdama pieskrēja klāt un apkampa to. Tas lika Krebam justies tik labi, kā ilgi nebija juties. Kad vīrs bija iekārtojies zemē uz sava matrača, alā ieskrēja Uba.
- Es gribu ēst! - mazā meitene žestikulēja.
- Tu vienmēr gribi ēst, Uba. - Eila smejoties pacēla meiteni un grieza sev apkārt. Uba bija sajūsmā. Pirmo reizi pa visu vasaru Eila gribēja ar viņu spēlēties.
Vēlāk, kad tie bija paēduši, Uba ierausās Krebam klēpi. Eila pie sevis dungoja, palīdzot visu uzkopt. Krebs apmierināts nopūtās; nu pavards vairāk līdzinājās mājām. "Zēni ir ļoti svarīgi," viņš nodomāja, "bet man laikam meitenes patīk vairāk. Viņām nav visu laiku jābūt lielām un drosmīgām, un tām nav nekas pretim, ja tās pirms gulētiešanas paauklē. Es gandrīz vai vēlētos, kaut Eila vēl būtu maza meitene."
Nākamajā rītā Eila pamodās, tinusies siltā gaidīšanas mirdzumā. "Man būs bērniņš," viņa domāja. Meitene apķēra sevi, guļot zvērādās. Pēkšņi viņa ļoti vēlējās piecelties. "Man šķiet, ka šorīt es noiešu lejā līdz upei. Man jāizmazgā mati." Viņa izrausās no gultas, taču viņai uznāca nelabums. "Es labāk ieēdīšu kaut ko stingrāku, redzēsim, vai tas turēsies iekšā. Man ir jāēd, ja es gribu, lai mans bērniņš būtu veselīgs." Ilgi tas neturējās iekšā, tomēr pēc kāda brīža viņa ieēda atkal un tad jutās jau labāk. Izgājusi no alas un dodoties uz upi, viņa vēl aizvien prātoja par savas grūtniecības brīnumu.
- Eila! - Brouds nicinoši pasmīnēja, dižodamies nākot klāt un rādot zīmi.
Eila satrūkās. Viņa bija pavisam aizmirsusi par Broudu. Viņai bija svarīgākas lietas, par ko domāt, - kā auklējami mīlīgi saritinājušies bērniņi, kā, mīlīgi saritinājies, guļ viņas auklējamais bērniņš. "Gan jau pārdzīvošu," viņa nodomāja un ieņēma gaidīto pozu, lai Brouds atvieglotu savu vajadzību. "Ceru, ka viņš pasteigsies, gribu aiziet uz upi un izmazgāt matus."