- H jau ir darīts, - iebilda Dorvs. - Vienīgā sieviete, kuru vīrs nedrīkst ņemt, ir viņa ciltsmāsa.
- Tas nav aizliegts, bet netiek ari uzlūkots ar labvēlību. Un vairums vīru to negrib. Turklāt man nekad nav bijusi sieva; esmu par vecu, lai sāktu tagad. Iza rūpējas par mani, tas ir pietiekami. Viņa mani apmierina. Vīriem laiku pa laikam jāapmierina ar sievām savas vēlmes. Man jau ilgu laiku nav bijušas tādas vēlmes; es jau pirms krietna laika iemācījos tās apvaldīt. Es nederēšu par vīru jaunai sievietei. Bet var gadīties, ka viņai tāds nebūs vajadzīgs. Iza saka - viņai būšot grūtas dzemdības, viņai jau tagad ir problēmas, viņa var neizstaigāt pilnu laiku. Es zinu, ka Eila grib mazuli, tomēr visiem būtu labāk, ja viņa to pazaudētu.
Kā jau vīriem tika stāstīts, Eilas grūtniecība nenoritēja labi. Zāļu sieva baidījās, ka ar mazuli kaut kas nav kārtībā. Daudzu priekšlaicīgu dzemdību iemesls bija izkropļoti augļi, un Iza uzskatīja, ka labāk tos ir zaudēt nekā dzemdēt un labāk tikt vaļā no deformēta mazuļa. Eilas sliktā dūša nebeidzās vēl krietnu laiku pēc trešā grūtniecības mēneša, un pat jau vēlā rudenī, kad viņas piebrieduši jostasvieta bija apvēlusies apaļa, jaunā sieviete ar grūtībām spēja saturēt ēdienu. Kad parādījās smērējumi un izdalījumi, Iza lūdza Brūnam, lai tas atbrīvo meiteni no ikdienas darbiem, un neļāva tai celties no gultas.
Izas bailes par Eilas mazuli pieauga līdz ar sarežģījumiem tās grūtniecībā. Viņai bija stingra pārliecība, ka bērnam jāļauj aiziet. Viņa bija pārliecināta, ka nebūtu grūti no tā atbrīvoties, kaut arī Eilas vēders liecināja par mazuļa augšanu. Viņa baidījās par Eilu. Bērns pārāk daudz tai atņēma. Sievietes rokas un kājas kļuva aizvien plānākas - pretēji briestošajam viduklim. Viņai nebija ēstgribas, un tā ar piespiešanos mēģināja ēst īpašo barību, ko Iza tai bija pagatavojusi. Zem tās acīm veidojās tumši riņķi, un biezie, mirdzošie mati neglīti nokarājās. Viņai vienmēr bija auksti, vienkārši nepietika fizisko rezervju, kas to sasildītu, un lielāko daļu laika tā spiedās pie ugunskura, ievīstījusies ādās. Bet, kad Iza ieteica izdzert zāles, kas pārtrauktu grūtniecību, jaunā sieviete atteicās.
- Iza, es gribu savu mazuli. Palīdzi man! - Eila lūdzās. - Tu vari man palīdzēt, es zinu, ka vari. Es darīšu, ko vien tu vēlēsies, tikai palīdzi man tikt pie bērna.
Iza nespēja atteikt. Jau kādu laiku viņa bija atkarīga no Eilas, kas tai nesa nepieciešamās zālītes, sieviete pati reti izgāja ārā. Saspringts darbs izsauca klepus lēkmes. Iza jau ilgāku laiku uzturēja sevi, lietojot lielas zāļu devas, lai noslēptu diloni, kas ar katru ziemu kļuva aizvien smagāks. Taču Eilas dēļ viņa dosies sameklēt kādu saknīti, kas palīdzēs izvairīties no priekšlaicīgām dzemdībām.
Kādā agrā rītā zāļu sieva izgāja no alas, lai dotos uz augstkalnes mežiem un mitrajiem, neauglīgajiem laukiem sameklēt īpašo zālīti. Skaidrajās debesīs spīdēja saule. Iza nolēma, ka šī būs viena no siltajām vēlā rudens dienām, un negribēja apgrūtināt sevi ar liekām drēbēm. Turklāt viņa plānoja atgriezties, kad saule vēl būs augstu. Pa taku netālu no alas viņa iegāja mežā, tad nogriezās un, soļojot gar strautu, sāka kāpt augšup pa stāvo nogāzi. Iza jutās vājāka, nekā bija domājusi, elpa bija sekla, tai bieži bija jāatpūšas vai jāgaida, lai pāriet mokošās klepus lēkmes. Kad rīts jau bija gabalā, laiks mainījās. Stindzinošs vējš atpūta no austrumiem mākoņus, un, sasnieguši kalnu pakāji, tie izgāza spēcīgā slapjdraņķa smago, slapjo nesumu. Dažos mirkļos Iza bija izmirkuši.
Lielais gāziens bija pārstājis tikai tad, kad viņa bija atradusi vajadzīgo priežu mežu un augus, kurus meklēja. Trīcot aukstajā lietū, kas tagad sīki smidzināja, viņa izraka saknes no dubļainās zemes. Atpakaļceļā klepus pastiprinājās, ik pa brīdim liekot tās ķermenim konvulsīvi sarauties un uzsitot uz lūpām asiņainas putas. Iza nepazina teritoriju ap šo alu tik labi kā iepriekšējās klana alas apkārtni. Sieviete apmaldījās, sāka iet lejup gar nepareizo strautu, un viņai vajadzēja griezties atpakaļ, lai atrastu īsto taku. Sāka jau tumst, kad, pamatīgi izlijusi un nosalusi, zāļu sieva atrada ceļu atpakaļ uz alu.
- Māt, kur tu biji? - Eila žestikulēja. - Tu esi izmirkuši un trīci. Nāc pie uguns. Es atnesīšu kādas sausas drēbes.
- Es atradu ķekarpapardes sakni, Eila. Nomazgā to un košļā… - Izai bija jāapklust, jo tai uznāca vēl viena lēkme. Viņas acis drudžaini spīdēja, seja bija piesarkusi. - …košļā to zaļā veidā. Tā palīdzēs tev saglabāt bērniņu.
- Tu taču negāji laukā tādā lietū, lai sameklētu man sakni? Vai tu nesaproti, ka es labāk pazaudēšu mazuli nekā zaudēšu tevi? Tu esi pārāk slima, lai tāda dotos ārā, tu to zini.
Eila zināja, ka Iza jau gadiem ilgi nejutās vesela, tomēr līdz šim nebija pamanījusi, cik slima sieviete ir patiesībā. Jaunā sieviete aizmirsa par savu grūtniecību; neievēroja asiņošanu, kas reizēm parādījās, bieži aizmirsa paēst un spītīgi turējās Izas tuvumā. Kad viņa gulēja, Eila atradās uz ādas blakus tās guļvietai. Arī Uba nepārtraukti uzmanīja Izu. Tā bija jaunās meitenes pirmā pieredze, kad kāds, kuru tā mīlēja, ir smagi saslimis un sekas var būt traumējošas. Viņa vēroja visu, ko darīja Eila, palīdzēja un tādēļ sāka saprast pašas mantojumu un likteni. Uba nebija vienīgā, kas vēroja Eilu darbojamies. Viss klans bija norūpējies par zāļu sievu un nejutās visai drošs par jaunās dziednieces prasmi. Eila neievēroja to bažas; visa tās uzmanība bija veltīta sievietei, kuru tā sauca par māti.
Eila pārcilāja atmiņā visas zālītes, par kurām Iza kādreiz bija stāstījusi, viņa izprašņāja Ubu par informāciju, kuru, kā Eila zināja, glabā bērna atmiņa, un izmantoja arī pati savu loģiku. īpašais talants, ko Iza bija ievērojusi, spēja atklāt un ārstēt īsto kaiti, un tā bija Eilas stiprā puse. Viņa prata noteikt diagnozi. No maziem sīkumiem viņa mācēja salikt kopā zīmējumu - kā mozaīkas gabaliņus - un tukšās vietas aizpildīt ar pārdomām un intuīciju. Hs bija spējas, kam vienīgi viņas smadzenes, no visiem, kas dzīvoja alā, bija piemērotas. Izas slimības krīze bija stimuls, kas saasināja sievietes talantu.
Eila izmantoja ārstniecības augus, par kuriem bija mācījusies no zāļu sievas, tad izmēģināja jaunas metodes, kuras tā aizguva no izmantošanas citos gadījumos, reizēm ļoti atšķirīgos. Lai kas tas bija - zāles, mīlošas rūpes vai pašas zāļu sievas vēlme dzīvot - visdrīzāk viss kopā -, bet, kad ziema bija sanesusi augstas kupenas pie vēja aizsargiem blakus alas ieejai, Iza bija pietiekami atveseļojusies, lai atkal varētu rūpēties par Eilu. Un dzemdības nemaz nebūs vēl tik drīz.
Sasprindzinājums, kopjot Izu, kamēr tā atguva veselību, bija atstājis uz jauno sievieti savu iespaidu. Visu atlikušo ziemas daļu Eilai bija asiņaini izdalījumi un nepārtraukti sāpēja mugura. Viņa modās nakts vidū no krampjiem kājās un vēl aizvien bieži vēma. Iza sagaidīja, ka kuru katru bridi tā bērnu zaudēs. Viņa apbrīnoja, kā Eila vēl pie tā turējās, un nesaprata, kā bērns spēj attīstīties, Eilai esot tik novārgušai. Tomēr tas attīstījās. Jaunās sievietes vēders piebrieda neticami liels, un mazulis spārdījās tik sparīgi un tik bieži, ka viņa gandrīz nespēja gulēt. Iza nekad nevienu sievieti nebija redzējusi ciešam no tik smagas grūtniecības.
Eila nekad nesūdzējās. Sieviete baidījās: Iza nospriedis, ka viņa ir gatava atteikties no bērna, kaut ari grūtniecības laiks jau bija pārāk liels, lai zāļu sieva vēl tā domātu. Arī Eila par to nedomāja. Ciešanas vienīgi vēl vairāk pārliecināja viņu, ka, pazaudējot šo, viņai nekad vairs nebūs cita bērna.