Guļot gultā, Eila vēroja pavasara lietu aizskalojam sniegus, un pirmais krokuss, ko viņa ieraudzīja, bija zieds, ko tai atnesa Uba. Iza nelaida jauno sievieti ārā no alas. Pūpolvītoli bija uzziedējuši un nokrāsojušies zaļgani, un pirmie pumpuri vēstīja par sulīgi zaļām lapotnēm šajā slapjajā pavasara dienā, Eilas vienpadsmitā gada sākumā, kad viņai sākās dzemdības.
Sākumā spazmas bija vieglas: Eila maziem malciņiem dzēra vītola mizu tēju, sarunājoties ar Izu un Ubu, sajūsmināta un priecīga, ka laiks beidzot ir pienācis. Viņa bija pārliecināta, ka nākamajā dienā jau pati turēs rokās savu mazuli. Iza bija atturīgāka, bet centās viņai to neizrādīt. Saruna pievērsās ārstniecībai, kā tas pēdējā laikā tik bieži bija noticis Izas un abu tās meitu starpā.
- Māt, kas tā bija par zālīti, kuru tu man pārnesi todien, kad biji aizgājusi un atgriezies tik slima? - Eila māja.
- Tā ir ķekarpapardes sakne. Tā netiek plaši lietota, jo tā ir jākošļā svaiga un jāvāc vēlā rudenī. Tā ļoti palīdz novērst priekšlaicīgas dzemdības, bet cik tad ir to sieviešu, kurām draud priekšlaicīgas dzemdības tikai rudenī? Izkaltēta tā zaudē savu iedarbību.
- Kā tā izskatās? - Uba vaicāja. Izas slimība bija saasinājusi Ubas interesi par ārstnieciskajiem augiem, kurus tā kādu dienu, iespējams, gatavos un izmantos. Abas - gan Iza, gan Eila - mācīja meiteni. Bet Ubas izglītošana atšķīrās no Eilas mācīšanas. Lai izmantotu pilnvērtīgi savas smadzenes, Ubai vajadzēja vienīgi atgādināt to, ko viņa jau zināja, un redzēt, kā to pielieto.
- Īstenībā tie ir divi augi - vīrišķais un sievišķais. Tam ir garš kāts, kas aug ārā no lapu čemura nedaudz virs zemes, un netālu no galotnes parādās nelieli ziediņi, apmēram ap kāta vidu. Vīrišķie ziediņi ir balti. Sakne ir no sievišķā auga; tā ziediņi ir mazāki un zaļi.
- Vai tu minēji, ka tie aug priežu mežos? - Eila pamāja.
- Tikai slapjos. Tiem patrīk mitrums, purvi, pļavu slapjās vietas, bieži vien kalnu meži.
- Tev nekādā ziņā nevajadzēja todien iet ārā, Iza. Es biju tā satraukusies… Ak, pagaidi, sākas atkal!
Zāļu sieva pētīja Eilu. Viņa centās izdibināt, cik ilgas būs sāpes. Vēl paies krietns laiks, viņa nosprieda.
- Kad devos ceļā, lietus nebija, - Iza teica. - Nodomāju, ka diena būs silta. Es kļūdījos. Rudens laiks vienmēr ir neparedzams. Es tev visu laiku gribu pavaicāt, Eila. Lielu daļu laika es pavadīju murgos un drudzī, bet man šķita, ka tu biji pagatavojusi krūšu kompresi no zālītēm, kuras Krebs izmantoja, lai mazinātu reimatisma sāpes.
-Jā, tā bija.
- Es tev to nemācīju.
- Es zinu. Tu tik stipri klepoji, spļāvi tik daudz asiņu, ka es gribēju kaut kā nomierināt tavas lēkmes, bet es iedomājos arī, ka gļotas var izvadīt ar mazāku piepūli. Hs zālītes Kreba reimatismam iesūcas dziļi un sasilda, veicinot asinsriti. Es domāju: tas varētu atvieglot gļotu izdalīšanos un tev nebūtu tik stipri jāklepo, lai tās izspļautu, tad vēl es varētu tev iedot novārījumu spazmu mazināšanai. Šķiet, ka tas iedarbojās.
-Jā, domāju, ka iedarbojās.
Kad Eila bija paskaidrojusi savu domu gājumu, tas šķita loģisks, un Iza prātoja, vai viņai pašai tas būtu ienācis prātā. "Man bija taisnība. Viņa ir laba zāļu sieva un kļūs vēl labāka. Viņa ir mana stāvokļa cienīga. Man jāaprunājas ar Krebu. Nevarētu būt palicis pārāk daudz laika, līdz pametīšu šo pasauli. Eila tagad ir sieviete, viņai jākļūst par zāļu sievu - ja viņa pārdzīvos šīs dzemdības."
Pēc rīta maltītes pienāca Oga ar Grevu, savu mazāko dēlēnu, un, barodama to, apsēdās blakus Eilai. Drīz vien tām pievienojās Ovra. Trīs jaunās sievietes draudzīgi pļāpāja Eilas spazmu starplaikos, lai gan tuvīnās dzemdības netika pieminētas. Visu rītu, kamēr Eilai turpinājās pirmā dzemdību fāze, klana sievietes apciemoja Kreba pavardu. Dažas vienkārši piestāja, lai ar savu klātbūtni piedāvātu morālu atbalstu, citas sēdēja pie grūtnieces gandrīz nepārtraukti. Ap tās gultu visu laiku atradās vairākas sievietes, bet Krebs turējās atstatus. Viņš satraukti soļoja iekšā un ārā no alas, apstājoties, lai apmainītos pāris žestiem ar vīriem, kuri bija sapulcējušies pie Bruņa pavarda, tomēr nebija spējīgs uzkavēties vienā vietā ilgāku laiku. Todien plānotās medības bija atceltas. Brūns atrunājās, ka vēl ir pārāk slapjš, tomēr visi zināja patieso iemeslu.
Vēlā pēcpusdienā Eilas sāpes pieņēmās spēkā. Iza deva tai dzert kādu īpašu jamsa novārījumu, kas mazināja dzemdību sāpes. Tuvojoties vakaram, sievietes spazmas kļuva spēcīgākas un biežākas. Mirkstot sviedros, Eila gulēja gultā, saķērusi Izas roku. Viņa mēģināja apslāpēt kliedzienus, tomēr, kad saule pazuda aiz apvāršņa, Eila locījās sāpēs, kliedzot pie katras konvulsijas, kas mocīja tās ķermeni. Lielākā daļa sieviešu nespēja vairs sēdēt tuvumā; visas, izņemot Ebru, devās atpakaļ pie saviem pavardiem. Tās sameklēja kādu darbu, lai būtu ar kaut ko aizņemtas, un pacēla skatienus, kad Eila palaida kārtējo mokošo kliedzienu. Sarunas bija apsīkušas arī pie Bruņa ugunskura. Vīri sēdēja apātiski, ar nolaistiem skatieniem. Visus mēģinājumus uzsākt nelielu sarunu pārtrauca Eilas sāpju izsaucieni.
- Viņas gurni ir pārāk šauri, Ebra, - Iza žestikulēja. - Tie neļaus dzemdību kanālam pietiekami atvērties.
- Varbūt līdzētu, ja pārdurtu ūdens maisiņu? Reizēm tas palīdz, - Ebra ieteica.
- Es jau par to domāju. Negribēju to darīt pārāk ātri; viņa var neizturēt sausas dzemdības. Cerēju, ka tas pārplīsis pats, bet viņa kļūst vārgāka un nekas daudz neiet uz priekšu. Varbūt es labāk to tagad izdarīšu. Vai tu nevari man padot to gludo gobas nūju? Viņai atkal sākas spazmas, es to izdarīšu, kad tās beigsies.
Eila izlieca muguru un sagrāba abu sieviešu rokas, kad konvulsīvās agonijas kulminējošais kliedziens izlauzās tai pār lūpām.
- Eila, es mēģināšu tev palīdzēt, - Iza pamāja, kad kontrakcijas bija norimušas. - Vai tu mani saproti?
Eila klusējot pamāja.
- Es noplūdināšu ūdeni un tad gribu, lai tu ieņemtu tupus stāvokli. Uz leju bērnu ir vieglāk grūst. Vai tu to vari izdarīt?
- Es mēģināšu, - Eila vārgi pamāja.
Iza ievietoja gludo gobas nūju, un Eilai izgāzās augļūdens, izraisot nākamās spazmas.
- Tagad piecelies, Eila, - zāļu sieva pamāja. Viņas ar Ebru izvilka novājināto sievieti no gultas un atbalstīja to, kamēr tā notupās uz tās pašas ādas, kas tika palikta apakšā visām sievietēm, kuras dzemdēja.
- Tagad spied! Spied no visa spēka! - Eila saspringa lidz ar kārtējām sāpēm.
- Viņa ir pārāk vāja, - Ebra rādija. - Viņa nespēj pietiekami stipri spiest.
- Eila, tev jāspiež stiprāk, - Iza pavēlēja.
- Nevaru, - Eila rādija.
- Tev jāvar, Eila. Tev jāvar, citādi tavs bērniņš nomirs, - Iza teica. Viņa neminēja, ka arī Eila var nomirt. Iza pamanīja, ka sievietes muskuli savilkās nākamajām spazmām.
- Tagad, Eila! Tagad! Spied, cik vien tev spēka, - Iza neatlaidās.
"Es nedrīkstu ļaut savam bērniņam nomirt," Eila domāja. "Es nedrīkstu. Man nekad vairs nebūs bērna, ja šis nomirs." No kādiem nezināmiem krājumiem Eila savāca pēdējās spēka paliekas. Sāpēm pieaugot, viņa dziļi ievilka elpu un, atbalstu meklēdama, sagrāba Izas roku. Viņa spieda ar tādu piepūli, ka sviedru pilītes parādījās tai uz pieres. Sievietei reiba galva. Bija tāda sajūta, it kā viņai lūztu kauli, it kā viņa censtos izgrūst ārā iekšas.