- Labi, Eila, labi, - Iza uzmundrināja. - Galviņa jau parādījās. Vēl vienu reizi tāpat.
Eila iekampa vēl vienu malku gaisa un sasprindzinājās vēlreiz. Viņa jutās tā, it kā āda un muskuļi plīstu pušu, un tomēr spieda. Ar biezu, sarkanu asiņu šalti mazuļa galviņa izspraucās cauri šaurajam dzemdes kanālam. Iza satvēra to un pavilka, un nu ļaunākais jau bija aiz muguras.
- Vēl tikai mazliet, Eila, tikai vēl pēdējo reizi. - Eila vēlreiz sasprindzinājās, tad noreiba, visapkārt satumsa, un viņa bezsamaņā saļima.
Iza aptina sarkani notrieptu cīpslu ap jaundzimušā nabas saiti un pārējo nokoda. Viņa pliķēja pa tā kājelēm, līdz vārgs ņaudiens pārgāja spalgā kliedzienā. Bērns ir dzīvs, Iza ar atvieglojumu nodomāja, sākot mazuli apmazgāt. Tad viņas sirds pamira. Pēc visām viņas ciešanām, pēc visa, ko viņa bija pārcietusi, kāpēc tā? Viņa tik ļoti gribēja bērnu. Iza ietina bērnu mīkstā trušādā, ko bija izgatavojusi Eila, tad sagatavoja sakošļātu sakņu kompresi Eilai, kuru uzlika kopā ar absorbējošu ādas strēmeli. Eila novaidējās un atvēra acis.
- Mans mazulis, Iza. Vai tas ir zēns vai meitene? - viņa jautāja.
- Tas ir zēns, Eila, - sieviete atbildēja, taču ātri turpināja, lai tā nelolotu cerības, - bet viņš ir kropls.
Eilas pirmais smaida atspulgs pārvērtās šausmu pilnā skatienā. - Nē! Nevar būt! Ļauj man to apskatīt!
Iza pienesa viņai bērnu. - Es jau baidījos no tā. Tas bieži notiek, ja sievietei ir smaga grūtniecība. Man žēl, Eila.
Jaunā sieviete pavēra apsegu un lūkojās uz savu sīko puisēnu. Tā rociņas un kājeles bija tievākas un garākas nekā Ubai, kad tā piedzima, viņa rokām un kājām bija pareizs pirkstu skaits un tie atradās īstajā vietā. Viņa sīkais loceklītis un oliņas bija mēms apliecinājums tā dzimumam. Taču galva visādā ziņā bija nedabiska. Tā bija nenormāli liela - cēlonis Eilas grūtajām dzemdībām - un mazliet nepareizi veidota sakarā ar mazuļa plosošo ienākšanu pasaulē, tomēr pati par sevi tā nebija iemesls satraukumam. Iza zināja, ka tās ir tikai dzemdību spiešanās sekas un drīz vien izzudīs. Taču pamatuzbūvē deformētā galvas forma un tievais, kaulainais kakls, kas nav spējīgs noturēt milzīgo galvu, nekad nemainīsies.
Eilas bērnam bija izteikti uzacu loki, tāpat kā klana ļaudīm. Taču tā piere bija veidota nevis slīpi uz aizmuguri, bet gan slējās augsta un taisna virs uzacīm, veidojot, kā Izai šķita, izliektu vainagu un tālāk garu, slaidu līniju atpakaļ uz pakausi. Taču galvaskausa pakauša daļa nebija gluži tik gara, kā tai vajadzēja būt. Izskatījās, it kā mazuļa galvaskauss būtu pabīdīts uz priekšu izliektajā pieres un vainaga daļā, saīsinot un noapaļojot aizmugures daļu. Izliekums pakauša aizmugurē bija tikai nosacīts, un tā kontūras bija dīvaini izmainītas. Bērnam bija lielas, apaļas acis, bet tā deguns bija daudz mazāks par normālu. Viņam bija liela mute, žokļi nebija gluži tik lieli kā klana ļaudīm; bet zem tā mutes rēgojās kaula izaugums, izkropļojot sejas veidolu, - izteikti veidots, mazliet nošķelts zods, kāda klana ļaudīm vispār nebija. Mazuļa galva pasitās atpakaļ, kad Eila to pirmo reizi paņēma rokās, un viņa automātiski palika zem tās roku atbalstam, purinot pati savu galvu uz īsā, druknā kakla. Viņa šaubījās, vai mazulis jelkad būs spējīgs galvu pacelt. Bērns meklēja mātes siltumu, guļot Eilas rokās, un jau prasījās zīst, it kā pirms piedzimšanas tam ēdamā nebūtu pieticis. Viņa pielika to pie krūts.
- Tev nevajag to darīt, Eila, - Iza maigi teica. - Tev nevajag spēcināt tā dzīvību, ja to drīz jāved prom. Tev tikai būs grūtāk no tā šķirties.
- Šķirties no tā? - Eila izskatījās sašauta. - Kā es varu no tā šķirties? Tas ir mans bērns, mans dēls.
- Tev nav izvēles, Eila. Tā tam jānotiek. Mātei vienmēr jātiek vaļā no kropla bērna, ko tā laidusi pasaulē. Labāk to darīt pēc iespējas agrāk, pirms Brūns pats nav licis.
- Bet Krebs ari bija kropls. Viņam atļāva dzīvot, - Eila protestēja.
- Viņa mātes virs bija klana vadonis; viņš to pieļāva. Tev nav vira, Eila, neviena vīrieša, kas aizstāvētu tavu dēlu. Es tev jau sākumā teicu, ka tavs bērns var būt nelaimīgs, ja tu dzemdēsi, pirms esi izdota pie vira. Vai šis kroplums to nepierāda, Eila? Kāpēc ļaut dzīvot bērnam, kuram visu mūžu nebūs nekā cita, izņemot neveiksmes? Labāk tikt tam pāri tūliņ, - Iza prātoja.
Negribīgi, asarām plūstot, Eila noņēma dēlu no krūts. - Ak, Iza, - viņa raudāja, - es tik ļoti gribēju bērniņu, pašai savu bērniņu kā citām sievietēm. Es nekad necerēju, ka man tāds varētu būt. Es biju tik laimīga. Es nepievērsu uzmanību, ka man bija slikti, es tikai gribēju pašai savu bērnu. Bija tik grūti, es domāju, ka viņš nekad nepiedzims, bet, kad tu teici, ka viņš var nomirt, man vajadzēja spiest. Ja viņam vienalga ir jāmirst, kāpēc tas bija tik grūti? Māt, es gribu savu mazuli, neliec man atbrīvoties no tā!
- Es zinu, ka tas nav viegli, Eila, taču tas ir jādara. - Izai sāpēja sirds par viņu. Bērns meklēja krūti, no kuras bija tik spēji noņemts, meklēja drošību un vēlējās apmierināt savu vajadzību zīst. Viņai vēl nebija piena, vajadzēja paiet vienai vai vairākām dienām; bija tikai biezais pienveida šķidrums, kas varēja piešķirt mazulim imunitāti pret slimībām dažiem pirmajiem dzīves mēnešiem. Viņš sāka šņukstēt un drīz palaida varenu brēcienu, mētājot rokas un nosperot sedziņu. Brēciens piepildīja alu ar dusmīga, piesarkuša bērna paģērošo neatlaidību. Eila nespēja to izturēt. Viņa to atkal pielika pie krūts.
- Es vienkārši nespēju to izdarīt, - viņa žestikulēja. - Es to nedarīšu! Mans dēls ir dzīvs. Viņš elpo. Viņš var būt sakropļots, tomēr tas ir stiprs. Vai dzirdēji, kā tas raudāja? Vai esi jebkad dzirdējusi bērnu tā kliedzam? Vai redzēji, kā tas spārdās? Paskaties, kā tas zīž! Es gribu viņu, Iza, es gribu viņu, un es viņu paturēšu. Es drīzāk došos projām nekā nogalināšu viņu. Es protu medīt. Es protu sameklēt ēdamo. Es pati par viņu rūpēšos!
Iza nobālēja. - Eila, tu taču to nedomā nopietni. Kur tu iesi? Tu esi pārāk vāja, tu esi pazaudējusi daudz asiņu!
- Es nezinu, māt. Kaut kur. Vienalga kur. Bet es viņu neatdošu. - Eila bija nepielūdzama, apņēmīga. Iza nešaubījās, ka jaunā māte domā tā, kā teica. Bet viņa bija pārāk vāja, lai kaut kur dotos; viņa pati nomirtu, ja censtos izglābt mazuli. Izu biedēja doma, ka Eila varētu pārkāpt klana tradīcijas, taču bija pārliecināta, ka viņa to darītu.
- Eila, nerunā tā, - Iza lūdzās. - Atdod viņu man. Ja tu nespēj, es to izdarīšu tavā vietā. Es teikšu Brūnam, ka tu esi pārāk vārga, tas ir pietiekams aizbildinājums. - Sieviete pasniedzās pēc bērna. - Ļauj man viņu paņemt. Kad tas būs prom, viņu būs vieglāk aizmirst.
- Nē! Nē, Iza, - Eila sparīgi papurināja galvu, ciešāk piespiedusies pie pauniņas savās rokās. Viņa pārliecās bērnam pāri, aizsargājot to ar savu augumu, kustinot tikai vienu roku, lai sarunātos, izmantojot Kreba saīsinātos simbolus. - Es viņu paturēšu. Kaut kā, kaut kādā veidā, pat ja man jāiet projām, es paturēšu savu bērnu.
Uba nepamanīta vēroja abas sievietes. Viņa bija redzējusi Eilas kaulus mežģījošās dzemdības, tāpat kā bija redzējusi dzemdējam citas sievietes ari agrāk. Neviens dzīvības vai nāves noslēpums netika slēpts no bērniem, tie dalījās klana likteni tikpat lielā mērā kā to vecāki. Uba mīlēja zeltmataino meiteni, kas viņai bija gan rotaļu biedrene un draudzene, gan māte un māsa. Smagās, sāpīgās dzemdības bija satraukušas meiteni, bet Eilas runas par aiziešanu biedēja to vēl vairāk. Tas atgādināja viņai par laiku, kad tā jau agrāk bija nozudusi un kad visi teica, ka viņa nekad neatgriezīsies. Uba bija pārliecināta: ja Eila tagad aizies, viņa to nekad vairs neredzēs.