- Neaizej, Eila! - meitene pieskrēja klāt, izmisīgi žestikulējot. - Māt, tu nedrīksti Eilai ļaut aiziet! Neej atkal projām!
- Es negribu iet, Uba, bet es nevaru ļaut savam bērniņam nomirt, - Eila atbildēja.
- Vai tu nevari to pakarināt augstu kokā kā tā māte Abas stāstā? Ja tas izdzīvos septiņas dienas, Brūnam būs jāļauj tev viņu paturēt, - Uba lūdzās.
- Abas stāsts ir tikai pasaka, Uba, - Iza paskaidroja. - Neviens mazulis nespēj izdzīvot laukā bez barības. - Eila nepievērsa uzmanību Izas skaidrojumam; Ubas bērnišķīgais priekšlikums bija uzvedinājis to uz kādu domu.
- Māt, daļa tās pasakas ir patiesa.
- Ko tu ar to gribi teikt?
-Ja mans mazulis pēc septiņām dienām vēl būs dzīvs, Brūnam viņš būs jāpieņem, vai ne? - Eila dedzīgi jautāja.
- Ko tu iedomājies, Eila? Tu nevari to atstāt ārā un cerēt, ka pēc septiņām dienām viņš vēl būs dzīvs. Tu zini, ka tas nav iespējams.
- Ne jau atstāt, bet paņemt to līdzi. Es zinu kādu vietu, kur es varu paslēpties, Iza. Es varu doties turp un paņemt viņu sev līdzi. Un tad atgriezties tā vārda došanas dienā. Brūnam tad būs jāļauj man viņu paturēt. Ir kāda neliela ala…
- Nē! Eila, nestāsti man tādas lietas. Tas nebūs pareizi. Tā būs nepaklausība. Es nevaru piekrist; tādas nav klana tradīcijas. Brūns būs ļoti dusmīgs. Viņš meklēs tevi, viņš tevi atradis un atvedis atpakaļ. Tā nav pareizi, Eila, - Iza pamācīja. Viņa piecēlās un devās uz ugunskuru, bet, paspērusi pāris soļu, atgriezās. - Un, ja tu aizietu, viņš man prasītu, kur tu esi.
Nekad mūžā Iza nebija darījusi neko, kas būtu pretrunā ar klana tradīcijām vai Bruņa vēlmēm. Jau pati doma bija biedējoša. Pat slepenajām pretapaugļošanās zālitēm savu piekrišanu bija devušas iepriekšējās zāļu sievu paaudzes, tās bija daļa no sievietes mantojuma. Noslēpuma glabāšana nenozīmēja nepaklausību, nebija tādas tradīcijas vai paražas, kas aizliegtu to lietošanu, - viņa vienkārši atturējās no runāšanas par tām. Eilas plāns nebija tālu no dumpošanās, tādas dumpošanās, kura Izai pat sapņos nebija rādījusies; viņa nevarēja tai piekrist.
Tomēr Iza zināja, cik ļoti Eila bija vēlējusies bērnu; viņai sāpēja sirds, iedomājoties, kā sieviete bija cietusi ilgajā, smagajā grūtniecības laikā un kā vienīgi bailes par bērna nāvi bija devušas tai spēku, kas izglāba viņas pašas dzīvību. "Eilai ir taisnība," Iza domāja, lūkojoties uz jaundzimušo. "Viņš ir kropls, bet citādi tas ir spēcīgs un veselīgs. Krebs bija kropls - nu viņš ir Mogurs. Šis ari ir viņas pirmdzimtais dēls. Ja viņai būtu vīrietis, viņš varētu ļaut bērnam dzīvot. Nē, viņš neļautu," sieviete atkal nodomāja. Viņa nespēja sev melot, tāpat kā nespēja melot citiem. Tomēr viņa varēja atturēties no runāšanas.
Iza prātoja, vai neizstāstīt Krebam vai Brūnam, sieviete saprata, ka viņai tas ir jādara, taču nespēja saņemties, lai to izdarītu. Iza nevarēja piekrist Eilas plānam, bet viņa varēja paturēt to pie sevis. Tā bija vissliktākā lieta, ko viņa jelkad savā mūžā bija apzināti darījusi.
Viņa ielika ūdens bļodā dažus karstus akmeņus, lai pagatavotu Eilai melno graudu uzlējumu. Jaunā sieviete ar mazuli uz rokām gulēja, kad Iza atnesa tai zāles. Viņa viegli to sapurināja.
- Izdzer šo, Eila, - viņa teica. - Es ietinu placentu un noliku tur stūrī. Šonakt tu vari atpūsties, bet rītdien tā ir jāaprok. Brūns jau zina, Ebra tam izstāstīja. Labāk, ka viņš neizmeklē mazuli un nedod formālu pavēli. Viņš gaidīs, ka tu par to parūpēsies, kad būsi noslēpusi dzemdību pēdas. - Iza stāstīja meitai, cik laika tai ir, lai realizētu savus nodomus.
Kad Iza bija aizgājusi, Eila gulēja nomodā, prātodama, ko ņemt līdzi. Man būs vajadzīga guļamā āda, trušādas mazulim un putnu dūnas, un vēl pāris segu, ko nomainīt. Man pašai - strēmeles, mana linga un naži. Ak, un pārtika, man jāpaņem līdzi nedaudz ēdamā un ūdens soma. Pagaidīšu līdz rītdienai, kad saule būs augstu debesīs; no rīta, pirms došos projām, es visu sagatavošu.
Nākamajā rītā Iza pagatavoja krietni vairāk, nekā bija nepieciešams četru cilvēku rīta maltītei. Krebs bija atgriezies pie pavarda vēlu, lai dotos gulēt; viņš gribēja izvairīties no satikšanās ar Eilu. Vīrs nezināja, ko lai tai saka. "Viņas totēms vienkārši ir pārāk spēcīgs," viņš nodomāja. "Tas netika līdz galam uzveikts; tāpēc viņa tik ļoti asiņoja grūtniecības laikā. Tas bija par iemeslu bērna kroplumam. Ļoti bēdīgi, viņa tik ļoti to gribēja."
- Iza, te jau pietiks ēdamā veselam klanam, - Krebs aizrādīja. - Kā mēs lai tik daudz apēdam?
- Tas būs Eilai, - Iza atbildēja un ātri nolaida galvu.
"Izai vajadzēja dzemdēt daudz bērnu," vecais vīrs nodomāja, "viņa tik ļoti dievina savējos. Bet Eilai patiešām ir jāatgūst spēki. Paies ilgs laiks, pirms viņa tam tiks pāri. Nezinu, vai viņai jelkad vēl piedzims normāls bērns."
Eilai reiba galva, kad tā piecēlās, un viņa sajuta noplūstam siltas asinis. Bija sāpīgi paspert pat tos dažus soļus, bet noliekšanās bija smags pārbaudījums. Sieviete bija vājāka, nekā varēja iedomāties, un to gandrīz sagrāba panika. "Kā es uzkāpšu līdz alai? Bet man tas jādara. Ja to nedarīšu, Iza paņems manu bērnu un atbrīvosies no tā. Ko gan es darīšu, ja zaudēšu savu mazulīti?"
"Es viņu nezaudēšu," viņa nolēma apņēmības pilna, piespiežot sevi atbrīvoties no panikas. "Kaut kā es tikšu tur augšā, kaut vai man būtu visu ceļu jānorāpo."
Smidzināja lietus, kad Eila izgāja no alas. Viņa ielika dažas lietas vākšanai paredzētajā grozā un uzlika pāri smakojošo vīstokli ar placentu. Pārējo viņa noslēpa zem virsējā zvērādas apmetņa. Bērns, ielikts nesamajā ādā, bija cieši piespiests viņai pie krūtīm. Pirmais reiboņu vilnis pārstāja, viņai ieejot mežā, bet sievietei kļuva slikti. Viņa nogriezās no takas, iegāja dziļi mežā un tikai tad apstājās. Ar rokamo lāpstiņu bija grūti izrakt bedri, jo viņa bija ļoti vārga. Kā Iza bija mācījusi, Eila dziļi ieraka vīstokli un uzzīmēja attiecīgās zīmes. Tad palūkojās uz dēlu, kas gulēja veselīgā miegā siltumā un drošībā. "Neviens tevi šādi neieraks bedrē." Tad jaunā sieviete sāka kāpt augšup pa stāvo kalna nogāzi, nemanot, ka kāds to novēro.
Drīz pēc tam, kad Eila bija pametusi alu, Uba izslīdēja tai pakaļ. Ziema, ko viņa bija pavadījusi mācoties, pēc mātes slimības ļāva meitenei daudz vairāk saprast, kādās briesmās Eila atrodas. Viņa zināja, cik jaunā sieviete ir nespēcīga, un baidījās, ka tā varētu paģībt un kļūt par viegli pieejamu upuri apkārt klīstošajiem plēsējiem, kurus pievilinātu Eilai klātesošā asins smaka. Uba gandrīz metās atpakaļ uz alu, lai izstāstītu Izai, tomēr negribēja pamest Eilu vienu un sāka tai sekot. Meitene pazaudēja Eilu, kad tā nogriezās no takas, bet atkal to pamanīja kāpjam augšup pa skrajo nogāzi.
Eila kāpjot smagi atspiedās pret rokamo lāpstiņu, izmantojot to kā nūju. Viņa bieži apstājās, visiem spēkiem cenšoties apspiest nelabumu un cīnoties, lai nepadotos reibonim, kas draudēja pārvērsties pilnīgā tumsā. Viņa juta asinis tekam lejup pa kājām, taču neapstājās, lai nomainītu absorbējošo strēmeli. Viņa atcerējās laikus, kad spēja uzskriet stāvā kalnā pat bez aizelšanās. Tagad viņa nespēja noticēt, ka vēl tik tālu jāiet līdz kalnu pļavai. Attālums starp pazīstamajām zīmēm bija neiedomājami garš. Eila spieda sevi vilkties uz priekšu, līdz sabruka, tad cīnījās, lai nezaudētu samaņu, līdz jutās pietiekami atpūtusies, lai turpinātu iet tālāk.