Vēlā pēcpusdienā, kad bērns sāka raudāt, sieviete to izdzirda it kā caur neskaidru miglu. Viņa neapstājās tādēļ un piespieda sevi kāpt. Viņas prāts pieķērās vienai vienīgai domai - "Man jātiek līdz pļavai, man jātiek līdz alai". Viņa pat vairs nesaprata, kāpēc.
Uba turējās tai aiz muguras, nevēloties, lai Eila to ieraudzītu. Viņa nezināja, ka Eila tik tikko spēj saskatīt tālāk par nākamo soli. Kad tā beidzot nonāca līdz kalna ganībām, jaunajai mātei viss šķita peldam sarkanā miglā. "Vēl mazliet," viņa sev teica, "vēl tikai mazlietiņ." Viņa smagi vilkās pāri pļavai, un tai gandrīz nepietika spēka pastumt malā zarus, lai iekristu mazajā alā, kas agrāk tik daudz reižu bija bijusi tās svētnīca. Sieviete saļima uz briežādas, neuztraucoties, ka tās zvērādas apmetnis ir slapjš, un neatceroties, kā pielikusi pie krūts raudošo dēliņu, kad beidzot padevās bezspēkam.
Par laimi, Uba bija sasniegusi pļavu tieši tajā bridi, kad Eila pazuda alā, citādi tā būtu nodomājusi, ka sieviete izzudusi tukšā gaisā. Biezie, vecie lazdu krūmi ar savu zaru murskuli pilnībā nomaskēja caurumu kalna sienā pat bez vasaras zaļuma. Uba skriešus metās atpakaļ uz klana alu. Viņa bija aizgājusi tālāk, nekā varēja iedomāties. Lai sasniegtu nelielo aliņu, Eilai bija vajadzējis daudz vairāk laika, nekā viņa domāja. Meitene baidījās, ka Iza būs satraukusies un rās viņu. Tomēr Iza neievēroja Ubas vēlo atgriešanos. Viņa bija pamanījusi, ka meita izslīdēja ārā, sekojot Eilai, un uzminējusi tās nodomu, tomēr nevēlējās par to pārliecināties.
- 20
- Vai viņai nevajadzēja būt atpakaļ, Iza? - Krebs vaicāja. Visu pēcpusdienu viņš bija satraukti soļojis iekšā un ārā. Iza nervozi pamāja ar galvu, nepaceldama skatienu no atdzesētā ceptā brieža gurna, kuru patlaban grieza gabalos.
- Ai! - viņa pēkšņi iekliedzās, ar aso nazi iecirtuši pirkstā dziļu brūci. Krebs pacēla galvu, vienlidz pārsteigts gan par faktu, ka sieviete sev iegriezusi, gan par tās spontāno izsaucienu. Iza prata tik meistarīgi rīkoties ar akmens nazi, ka viņš nespēja atcerēties, kad tā pēdējo reizi bija iegriezusi pirkstā. "Nabaga Iza," Krebs nodomāja. "Esmu tik satraukts, ka aizmirsu par to, kā jūtas viņa," viņš sevi norāja. "Nav nekāds brīnums, ka viņa ir nobažījusies, viņa arī ir norūpējusies."
- Es pirms kāda brīža runāju ar Bruņu, Iza, - Krebs pamāja. - Viņš vēl negrib viņu meldēt. Nevienam nav jāzina, kur sieviete apglabā… kur viņa atrodas tādā brīdī kā šis. Tu zini, kādu nelaimi vīrietim var nest tas, ka viņš to ieraudzītu. Tomēr viņa ir tik vārga, varbūt viņa tur kaut kur lietū guļ. Tu varētu iet viņu pameklēt, Iza, tu esi zāļu sieva. Viņa nevarēja aiziet pārāk tālu. Neraizējies par ēdienu, es varu pagaidīt. Kāpēc tu neej? Drīz satumsīs.
- Es nevaru, - Iza pamāja un ielika sagriezto pirkstu atpakaļ mutē.
- Ko tas nozīmē - tu nevari? - Krebs bija nesaprašanā.
- Es nevaru viņu atrast.
- Kā tu zini, ka nevari viņu atrast, ja tu nemeklē? - Vecais burvis bija pavisam apjucis. "Kāpēc Iza negrib iet viņu meklēt? Interesanti, kāpēc viņa jau sen nav devusies to meklēt? Es iedomājos, ka viņa jau būs izstaigājusi visus mežus, apgriezusi otrādi visus akmeņus, lai atrastu Eilu. Viņa ir tik nervoza, kaut kas nav kārtībā."
- Iza, kāpēc tu negribi meklēt Eilu? - viņš jautāja.
- Tas nelīdzēs, es nevaru viņu atrast.
- Kāpēc? - viņš uzstāja.
Sievietes acis vidēja baiļu pilns uztraukums. - Viņa slēpjas, - Iza atzinās.
- Slēpjas! No kā viņa slēpjas?
- No visiem. No Bruņa, tevis, manis, no visa klana, - sieviete atbildēja.
Krebs bija pilnīgā nesaprašanā, un Izas mīklainās atbildes viņu samulsināja vēl vairāk. - Iza, labāk paskaidro man! Kāpēc Eila slēpjas no klana vai manis, vai tevis? Jo īpaši no tevis. Tu viņai pašreiz esi vajadzīga.
- Viņa grib paturēt bērnu, Kreb, - Iza pamāja, tad steidzīgi turpināja, ar acīm lūdzoties pēc izpratnes. - Es viņai stāstīju, ka mātes pienākums ir atbrīvoties no kropla bērna, taču viņa atteicās. Tu zini, cik ļoti viņa to gribēja. Viņa teica, ka paturēs to un noslēps līdz vārda došanas dienai, tā ka Brūnam tas būs jāpieņem.
Krebs cieti raudzījās sievietē, ātri aptverot visas Eilas stūrgalvības sekas.
-Jā, Brūns būs spiests pieņemt viņas dēlu, Iza, un tad viņš to nolādēs par tīšu nepaklausību, šoreiz uz visiem laikiem. Vai tad tu nezini - ja sieviete piespiež vīrieti pret tā gribu, viņš zaudē savu godu. Brūns to nevar pieļaut, vīri viņu vairs necienīs. Pat nolādot Eilu, viņš zaudēs godu un klanu Sapulci šovasar. Vai tu domā, ka viņš varēs skatīties acis citiem klaniem? Viss klans Eilas dēļ zaudēs godu, - burvis dusmīgi žestikulēja. - Kā viņai vispār kaut kas tāds ienāca prātā?
- Tas bija kāds no Abas stāstiem par māti, kura uznesa savu kroplo mazuli kokā, - Iza atbildēja. Izmisusi sieviete bija kā bez prāta. Kāpēc Iza nebija kārtigāk par to padomājusi?
- Vecu sievu pasakas! - Krebs ar riebumu pamāja. - Abai vajadzētu atrast ko labāku, nevis piebāzt jaunas meitenes galvu ar tādām muļķībām.
- Tā nebija Aba vien, Kreb. Tas biji ari tu.
- Es! Kad es viņai esmu stāstījis tādas pasakas?
- Tev nebija jāstāsta nekādas pasakas. Tu piedzimi kropls, bet tev ļāva dzīvot. Nu tu esi Mogurs.
Izas apgalvojums satrieca greizo vienroci burvi. Krebs zināja, ka līdz atzīšanai viņu bija noveduši veiksmīgi notikumi. Vienīgi veiksme bija ļāvusi izdzīvot klanu visaugstāk godātajam svētajam vīram. Mātes māte reiz tam bija izstāstījusi, ka tas nebija nekas cits kā brīnums. Vai Eila viņa dēļ centās panākt, lai ar tās dēlu notiek brīnums?
Tas nekad nenotiks. Viņa nekad nepiespiedis Bruņu pieņemt tās dēlu un ļaut tam dzīvot. Tai bija jābūt vadoņa gribai, viņa lēmumam, tikai un vienīgi viņa.
- Un tu, Iza. Vai tu neteici viņai, ka tas nav pareizi?
- Es lūdzos, lai viņa neiet. Es viņai teicu, ka atbrīvošos no bērna, ja viņa nespēj. Bet viņa pēc tā visa nelaida mani tam klāt. Ai, Kreb, viņa tik ļoti cieta, lai pie tā tiktu!
- Tātad tu ļāvi viņai iet cerībā, ka viņas plāns izdosies. Kāpēc tu neizstāstīji man vai Brūnam?
Iza tikai purināja galvu. "Krebam bija taisnība, man vajadzēja viņam izstāstīt. Tagad mirs arī Eila, ne tikai viņas mazulis," sieviete domāja.
- Kurp viņa devās, Iza? - Kreba acis bija kļuvušas tēraudcietas.
- Es nezinu. Viņa kaut ko stāstīja par nelielu alu, - sieviete atbildēja ar gurstošu sirdi. Burvis spēji apgriezās un klibodams devās uz vadoņa pavardu.
Bērna raudas beidzot atmodināja Eilu no nespēka izraisītā miega. Bija tumšs, un mazā ala bez ugunskura bija drēgna un auksta. Viņa iegāja alas dziļumā, lai atvieglotos, un sāpēs saviebās, jo uzplēstā, savainotā miesa no amonjaka šķidruma sūrstēja. Tumsā viņa centās sagramstīt vācamajā grozā tīru strēmeli un svaigu autu slapjajam un nosmulētajam bērnam un padzērās ūdeni; tad, aptinusi abiem zvērādu, viņa atkal nolikās zemē, lai pabarotu dēlu. Nākamajā reizē, kad sieviete pamodās, alas sienu klāja saules plankumi, kas bija izlauzušies cauri lazdas zaru mudžeklim, kas apslēpa ieeju. Viņa ieturējās ar aukstu ēdienu, kamēr mazais zīda krūti.
Ēdiens un atpūta atgrieza Eilai dzīvību, un viņa pieslējās sēdus, turot mazuli rokās un sapņojot. "Man vajadzēs savākt kādu malku, bet pārtikas pietiks neilgam laikam, man būs jāsameklē kaut kas vairāk. Lucernai jau vajadzētu spraukties ārā; tā spēcinās arī manas asinis. Jaunajam āboliņam un vīķu dzinumiem jābūt gataviem, un sīpoliem. Sula jau sākusi tecēt, iekšējā miza tagad būs salda, jo sevišķi kļavām. Nē, kļavas tik augstu neaug, bet te ir bērzi un egles. Nu, paskatīsimies: diždadža jaunie dzinumi un māllēpes, un jauno pieneņu lapiņas, un papardes, to lielākā daļa vēl nebūs atvērušās. Un man taču ir linga - te tuvumā ir neskaitāmi susliki un bebri, un truši."