Eila ar atvērtām acīm sapņoja par siltumu nesošā gadalaika jaukumiem, bet, kad jaunā sieviete piecēlās, tā sajuta noplūstam asinis un pēkšņu reiboni. Kājas bija notraipītas ar apkaltušām asinīm, no kurām bija palikuši traipi ari uz kājautiem un apmetņiem, kas lika viņai apzināties sava izmisušā stāvokļa realitāti.
Kad reibonis pārgāja, Eila nolēma nomazgāties un sameklēt mazliet malkas, taču nezināja, ko lai iesāk ar bērnu. Viņa cīnījās starp vēlmi ņemt to sev līdzi un atstāt turpat guļam. Klana sievietes nekad neatstāja savus bērnus nepieskatītus, tie vienmēr atradās kādas sievietes uzraudzībā, un Eila nevarēja paciest domu, ka bērns jāatstāj viens. Tomēr viņai bija jānomazgājas un jāatnes vairāk ūdens, un bez mazuļa viņa varēja pārnest vairāk malkas.
Viņa palūrēja cauri kailajiem krūmiem, lai pārliecinātos, vai tuvumā neviena nav, tad pastūma zarus malā un izgāja no alas. Zeme bija izmirkuši, strauta tuvumā tā bija slidens dubļu muklājs. Sniega lāmas vēl vīdēja ēnainos nostūros. Trīcot spirgtajā vējā, kas pūta no austrumiem, dzenot sev pa priekšu vēl vairāk lietus mākoņu, Eila noģērbās un iekāpa aukstajā strautā, lai noskalotos, tad izberza apsējus. Mitrā un lipīgā āda viņu neko daudz nesildīja, kad tā atkal tajā ietinās.
Eila devās uz mežu, kas ieskāva kalnu pļavu, un centās nolauzt kādu zemāku nokaltušu egles zaru. Sievietei uznāca spēcīgs reibonis, ceļgali saļodzījās, un viņa atspiedās pret koku, lai noturētos kājās. Galva pulsēja; viņa sparīgi rija siekalas, lai izvairītos no vemšanas, vājumam pārņemot to savā varā. Aizmirsās visas domas par medībām vai vākšanu. Novājinošā grūtniecība, smagās dzemdibas, nogurdinošais kāpiens - tas viss bija atstājis pēdas: viņai bija atlicis pavisam maz spēka.
Kad Eila atgriezās alā, bērns raudāja. Bija auksts un drēgns, un viņam pietrūka mātes siltās tuvības. Viņa to pacēla un turēja, tad atcerējās par ūdens somu, ko bija aizmirsusi pie strauta. Viņai bija vajadzīgs ūdens. Viņa nolika dēlu zemē un vēlreiz izvilkās ārā. Sāka līt. Atgriezusies jaunā sieviete pārguruši noslīga zemē un pārvilka abiem pāri slapjo, smago ādu. Eila bija pārāk nogurusi, lai pamanītu asās baiļu adatas, kas nozuda viņas prāta attālajās krokās, tai iegrimstot miegā.
- Vai tad es jums neteicu, ka viņa ir bezkaunīga un ietiepīga? - Brouds paštaisni žestikulēja. - Vai tad kāds man ticēja? Nē. Tie nostājās viņas pusē, meklēja attaisnojumus, ļāva tai darīt, ko gribēja, pat atļāva tai medīt. Man vienalga, cik spēcīgs ir viņas totēms, sievietēm nav jāmedī. Alu Lauva nelika viņai to darīt, tas bija tikai izaicinājums. Redzat, kas notiek, ja dod sievietei pārāk daudz brīvības? Redzat, kas notiek, ja esat pārāk iecietīgi? Nu viņa domā, ka var uzspiest savu kroplo dēlu klanam. Šoreiz neviens viņu nespēs attaisnot. Viņa tīšām neievēroja klana tradīcijas. Tas ir nepiedodami.
Beidzot Brouds bija attaisnots, un viņš triumfēja, izmantojot iespēju atgādināt "es taču jums teicu". Viņš to nepārtraukti skandēja, liekot vadonim saviebties. Brūnam nepatika zaudēt lepnumu, un viņa sievas dēls šajā ziņā viņam nepalīdzēja.
- Tu izteici savas domas, Broud, - viņš deva zīmi. - Nav nekādas vajadzības to visu laiku atkārtot. Es parūpēšos par viņu, kad tā atgriezīsies. Neviena sieviete nekad nav mani piespiedusi darīt kaut ko pret manu gribu un tikusi sveikā cauri, un nevienai sievietei tas neizdosies arī tagad.
- Kad mēs rit no rīta atkal meklēsim, - Brūns teica, pāriedams pie sapulces sasaukšanas iemesla, - es domāju, ka mums jāpārmeklē tās vietas, kur ejam retāk. Iza teica, ka Eila zinājusi par kādu nelielu alu. Vai kāds ir redzējis kaut kur netālu kādu mazu alu? TU nevar būt pārāk tālu, viņa bija par vārgu, lai aizietu ļoti tālu. Aizmirsīsim par stepi vai mežu un meklēsim tur, kur varētu būt alas. Ar šo lietu viņas pēdas droši vien būs aizskalotas, tomēr kāda zīme varētu būt saglabājusies. Lai ko tas prasītu, es gribu, lai viņa tiktu atrasta.
Iza nepacietīgi gaidīja, kad beigsies Bruņa sapulce. Viņa bija centusies sadūšoties, lai aprunātos ar viņu, un nolēmusi, ka šis ir īstais bridis. Pamanījusi vīrus izklīstam, sieviete ar noliektu galvu piegāja pie vadoņa pavarda un apsēdās pie tā kājām.
- Ko tu gribi, Iza? - Brūns vaicāja, viegli uzsitot tai pa plecu.
- Šī necienīgā sieviete grib runāt ar vadoni, - Iza iesāka.
- Tu drīksti runāt.
- Šī sieviete kļūdījās, neatnākot pie vadoņa, kad uzzināja, ko jaunā sieviete grasījās darīt. - Iza aizmirsa formālo uzrunu, jo bija emociju pārņemta: - Bet, Brun, viņa tik ļoti gribēja bērnu. Neviens nedomāja, ka viņa jelkad varētu palikt grūta, viņa jau nu vismazāk. Kā gan kāds varēja uzveikt Alu Lauvas Garu? Viņa tā priecājās par to. Lai arī Eila cieta, viņa nekad par to nesūdzējās. Viņa gandrīz nomira dzemdībās, Brun. Vienīgi doma, ka viņas bērns varētu nomirt, beigās deva tai spēku. Eila vienkārši nespēja pieļaut domu, ka varētu no tā atteikties, kaut ari tas būtu kropls. Viņa bija pārliecināta, ka tas būs viņas vienīgais bērns. Viņa bija kā bez prāta no šoka un sāpēm, viņa nespēja pareizi domāt. Es zinu, ka man nav tiesību lūgt, taču es lūdzu tevi - ļauj viņai dzīvot.
- Kāpēc tu nenāci pie manis agrāk, Iza? Ja tev šķiet, ka, izlūdzoties tai dzīvību, var kaut ko vērst par labu tagad, kāpēc tu nenāci pie manis tad? Vai esmu bijis pret viņu tik nejauks? Es nebiju akls pret tās ciešanām. Vīrs var aizgriezt acis, lai neskatītos, kas notiek pie otra vīra pavarda, bet viņš nespēj aizdarīt ausis. Šajā klanā nav neviena cilvēka, kurš nezinātu, kādas sāpes Eila izcieta, dāvājot dzīvību savam dēlam. Vai tu uzskati mani par tik cietsirdīgu, Iza? Ja tu būtu atnākusi pie manis, pastāstījusi man, kā viņa jūtas, ko viņa plāno darīt, vai tu domā, ka es nebūtu apsvēris iespēju ļaut viņas bērnam dzīvot? Es būtu varējis aiztaupīt viņai bēgšanas un slēpšanās draudus, kas radās kā neprātīgas sievietes murgu rezultāts. Es būtu apskatījis bērnu. Pat neesot tās vīram, ja bērns nav pārāk stipri cietis, es būtu varējis ļaut tam dzīvot. Taču tu man nedevi tādu iespēju. Tu iedomājies, ka zini, ko es būtu darījis. Parasti tu tā nerīkojies, Iza.
Es nekad neesmu redzējis, ka tu nolaidīgi pildītu savus pienākumus. Tu vienmēr esi bijusi citām sievām par paraugu. Es varu attaisnot tavu uzvedību vienīgi ar slimību. Es zinu, cik slima tu esi, lai gan centies to noslēpt. Es cienīju tavu vēlēšanos un nepieminēju to, bet pagājušajā rudenī es biju pārliecināts, ka tu dosies uz garu pasauli. Es labi sapratu, ka, pēc Eilas domām, šī viņai bija laba iespēja tikt pie bērna. Man ir aizdomas, ka viņai ir taisnība. Tomēr es redzēju, ka viņa pilnībā aizmirsa par sevi, kad saslimi tu, Iza, un viņa tevi izvilka. Es nezinu, kā viņai tas izdevās. Varbūt tas bija Mogurs, kas pielabināja garus, kuri gribēja, lai tu tiem pievienojies, un pārliecināja tos, lai ļauj tev palikt, tomēr tas nebija Mogurs viens pats.
Es biju gatavs apmierināt viņa lūgumu un ļaut Eilai kļūt par zāļu sievu. Es biju sācis viņu cienīt tāpat, kā reiz cienīju tevi. Viņa bija apbrīnojama sieviete, apzinīguma un paklausības paraugs, par spīti manas sievas dēlam. Jā, Iza, es zinu par Brouda rupjo izturēšanos pret viņu. Pagājušajā vasarā nesaprotamā veidā Brouds izprovocēja pat kādu viņas pārkāpumu, lai gan es līdz galam neizprotu, kā. Tas ir viņa necienīgi - stāties pretim sievietei tādā veidā, kā to dara viņš; Brouds ir ļoti drosmīgs un stiprs mednieks, un viņam nav iemesla justies tā, it kā sieviete apdraudētu tā vīrišķību. Tomēr varbūt viņš redzēja kaut ko tādu, ko es nepamanīju. Iespējams, viņam taisnība, esmu bijis akls attiecībā uz viņu. Iza, ja tu būtu atnākusi pie manis agrāk, es būtu apsvēris tavu lūgumu, es būtu atļāvis viņas dēlam dzīvot. Tagad ir par vēlu. Kad viņa atgriezīsies bērna vārda došanas dienā, gan Eilai, gan viņas dēlam būs jāmirst.