Nākamajā dienā Eila centās aizkurt ugunskuru. No iepriekšējās dzīvošanas reizes bija atlikuši daži sausi koka gabali. Viņa virpināja nūju starp plaukstām pret citu koka gabalu, taču tai nepietika spēka, lai darītu to tik ilgi, līdz tas sāktu gruzdēt, un Eilas laime, ka viņa to nespēja. Drūgs un Krugs bija uzgājuši kalnu pļavas taku, kamēr viņa ar mazo gulēja. Tie būtu saoduši ugunskura vai tā palieku smaržu un būtu abus atraduši. Patiesībā viņi nogāja garām alai tik tuvu, ka, ja mazulis miegā būtu ieraudājies, viņi būtu izdzirdējuši. Taču lazdu krūmu vecā audze tik labi noslēpa ieeju mazajā alā klints sienā, ka viri to nepamanīja.
Laime uzsmaidīja viņai vēl vairāk. Pavasara lietus, īgni smidzinot no svina pelēkajām debesim, pārvēršot nelielā strautiņa malu dubļu kloākā un pļavas zemi piemirkušā purvā un pārklājot tumšu šķidrautu sievietes garastāvoklim, aizskaloja visas viņas atstātās pēdas. Mednieki bija tik prasmīgi pēdu dzinēji, ka prata atšķirt katra klana locekļa individuālās pēdas, un to asais skatiens ātri būtu pamanījis nolauztos dzinumus vai uzrakņāto zemi pēc sīpolu un sakņu meklēšanas, ja viņa būtu kaut ko lasījusi ēdienam. Eilas vājums pasargāja to no atklāšanas.
Kad Eila vēlāk izgāja ārā un ieraudzīja viru pēdu nospiedumus pie avota, no kura sākās strautiņš un kur tie bija apstājušies, lai padzertos ūdeni, viņas sirds gandrīz apstājās. Aiz bailēm viņa vairs negāja ārā. Viņa satrūkās pie katras vēja brāzmas, kas sapurināja krūmu ejas priekšā, un saspringa, ieklausoties iedomātās skaņās.
Pārtika, ko viņa bija paņēmusi līdzi, bija gandrīz beigusies. Eila pārmeklēja grozus, kurus bija izgatavojusi pārtikas uzglabāšanai sava pārejošā nāves lāsta ilgajā, vientulīgajā uzturēšanās laikā. Viņa atrada vienigi dažus sažuvušus, sapuvušus riekstus un mazo grauzēju izkārnījumus kā pierādījumu tam, ka tās krājumi bija atklāti un jau sen izēsti. Viņa uzgāja sabojātus ēdiena pārpalikumus, ko Iza tai bija iedevusi, kad viņa bija izmantojusi alu par patvērumu sievietes lāsta laikā, - bet pilnīgi nelietojamus.
Pēkšņi viņa atcerējās kaltētās brieža gaļas slēpni akmens bedrē alas dibenā - no brieža, ko bija nogalinājusi siltajam apmetnim. Eila atrada nelielo akmeņu pauguriņu un novāca akmeņus. Žāvētā gaļa slēpnī bija neskarta, taču atslābums bija īslaicīgs. Zari, kas aizsedza alas eju, pašķirās, un Eilas sirds sāka joņot straujāk.
- Uba! - viņa pārsteigta pamāja, meitenei ienākot alā. - Kā tu mani atradi?
- Es tev sekoju todien, kad tu aizgāji. Es biju tik ļoti nobijusies, ka ar tevi kaut kas atgadīsies. Es tev atnesu drusku ēdiena un mazliet tējas, lai tev rastos pieniņš. Māte to pagatavoja.
- Vai Iza zina, kur es esmu?
- Nē. Tomēr viņa zina, ka es to zinu. Es nedomāju, ka viņa grib uzzināt, citādi viņai būtu jāizstāsta Brūnam. Ai, Eila, Brūns ir tik dusmīgs uz tevi! Viri jau meklē tevi katru dienu.
- Es pamanīju viņu pēdas pie strauta, bet tie neieraudzīja alu.
- Brouds visu laiku plātās, ka vienmēr zinājis, cik tu esi slikta. Kopš tavas aiziešanas es tikpat kā neesmu redzējusi Krebu. Viņš visu dienu pavada tajā garu telpā, un māte ir tik nelaimīga. Viņa lika man tev pateikt, lai tu nenāc atpakaļ, - Uba sacīja, acis plati iepletusi aiz bailēm par jauno sievieti.
-Ja viņa nav ar tevi runājusi par mani, kā gan Iza varēja likt man kaut ko pateikt? - Eila vaicāja.
- Viņa pagatavoja vairāk nekā parasti vakar vakarā un ari šorīt. Ne jau par daudz - man liekas, viņa uzmanījās, lai Krebs neuzminētu, ka tas ir domāts tev, - bet viņa neapēda savu tiesu. Vēlāk Iza pagatavoja tēju, tad sāka vaidēt un sarunāties ar sevi, it kā no bēdām pēc tevis, viņa bēdājas visu laiku, kopš tu aizgāji, un viņa skatījās tieši uz mani. Viņa visu laiku teica: "Ja vien kāds varētu Eilai pateikt, lai viņa neatgriežas. Mans nabaga bērns, mana nabaga meita, viņai nav ēdiena, viņa ir nespēcīga. Viņai ir vajadzīgs piens bērnam," - un tamlīdzīgi. Tad viņa aizgāja no pavarda. Ūdens soma bija nolikta tieši blakus tējai, un visa pārtika bija ietīta.
- Viņa būs redzējusi, ka es tev sekoju, - Uba turpināja. - Es brīnījos, kāpēc viņa mani nesabāra par to, ka tik ilgi biju projām. Brūns un Krebs - abi ir dusmīgi uz Izu, ka viņa neizstāstīja, ka tu grasies slēpties. Ja viņi zinātu, ka tai ir kāda nojausma par to, kā tevi atrast, bet neatklāj tiem, es nezinu, ko tie ar viņu izdarītu. Taču man neviens nav prasījis. Katrā ziņā neviens nepievērš īpašu uzmanību bērniem, jo sevišķi meitenēm. Eila, tu saproti, ka man vajadzētu izstāstīt Krebam, kur tu atrodies, bet es negribu, lai Brūns tevi nolād, es negribu, ka tu mirsti.
Eila juta sirdspukstus atbalsojamies galvā. "Ko es esmu izdarījusi?" Viņa nebija apjautuši, ka būs tik vārga vai ka būs tik grūti izdzivot vienai pašai ar mazu bērniņu, kad uzdrošinājās pamest klanu. Viņa bija rēķinājusies, ka varēs atgriezties mazuļa vārda došanas dienā. "Ko es lai tagad daru?" Viņa pacēla mazo un cieši piespieda sev klāt. "Bet es nevarēju ļaut tev nomirt, vai ne?"
Uba ar līdzjūtību lūkojās uz jauno māmiņu, kas šķita aizmirsusi par meiteni. - Eila, - viņa vaicājoši ierunājās. - Vai es drīkstu uz viņu paskatīties? Man tā ari nav izdevies apskatīt tavu mazuli.
- Ai, Uba, nu, protams, vari to apskatīt, - sieviete pamāja, jūtoties nelāgi, ka aizmirsusi par meiteni, kas bija nākusi garo ceļu, lai atnestu tai Izas ziņu. Arī viņa par to var iekulties nepatikšanās. Ja atklātos, ka Uba zinājusi, kā atrast Eilu, bet nav par to izstāstījusi, viņa saņemtu bargu sodu. Tas varēja izpostīt viņas dzīvi.
- Vai gribi viņu paņemt rokās?
- Vai drīkstu?
Eila ielika mazuli meitenei klēpī. Uba sāka attīt mazā autiņus, bet tad pacēla skatienu uz Eilu, lai saņemtu atļauju. Māte palocīja galvu.
- Viņš nemaz neizskatās tik slikti, Eila. Viņš nav kropls kā Krebs. Viņš ir tāds izdilis, un tikai tā galva izskatās atšķirīga. Tomēr ne tik atšķirīga kā tev. Tu nelīdzinies nevienam klanā.
- Tāpēc, ka es nepiedzimu klanā. Iza mani atrada, kad biju maza meitene. Viņa saka - es esot dzimusi pie Citiem. Tomēr tagad es piederu pie klana, - Eila lepni teica, bet tad viņas seja izstiepās. - Bet tas nebūs ilgi.
- Vai tev kādreiz pietrūkst mātes? Es domāju - tavas īstās mātes, nevis Izas? - meitene vaicāja.
- Es neatceros nevienu citu māti, izņemot Izu. Es neatceros neko, kas notika, pirms sāku dzīvot ar klanu. - Pēkšņi viņa nobālēja. - Uba, kur gan es iešu, ja es nedrīkstu atgriezties? Ar ko es dzīvošu? Es vairs nekad neredzēšu Izu, ari Krebu ne. ŠI ir pēdējā reize, kad es jebkad redzēšu tevi. Bet es nezināju, ko citu lai iesāk. Es nespēju ļaut manam bērniņam nomirt.
- Es nezinu, Eila. Māte saka, ka Brūns zaudēšot godu, ja tu liksi viņam pieņemt savu dēlu, tāpēc jau viņš ir tik ļoti dusmīgs. Viņa saka: ja sieviete liek vīrietim kaut ko darīt, tad pārējie vīri viņu vairs necienīs. Pat ja viņš pēc tam tevi nolādēs, viņš zaudēs cieņu, vienkārši tāpēc, ka tu piespiedīsi viņu darīt kaut ko, kas ir pret viņa gribu. Es negribu, lai tu ej projām, bet tev būs jāmirst, ja tu atgriezīsies.