Jaunā sieviete lūkojās uz meitenes izmisuma pārņemto seju, neapjaušot, ka arī viņas asarām izvagotajai sejai ir tādi pati izteiksme. Viņas vienlaikus pastiepa rokas viena otrai pretim.
- Labāk ej, Uba, iekams neesi iekūlusies nepatikšanās, - Eila teica. Meitene atdeva mazuli mātei un piecēlās, lai dotos projām. - Uba, - Eila pasauca, kad meitene jau pašķīra zarus. - Esmu priecīga, ka tu atnāci mani apraudzīt, tikai tā es varēju parunāt ar tevi vēl vienu reizi. Un pasaki Izai… pasaki manai mātei, ka es viņu mīlu. - Asaras atkal sāka plūst. - Pasaki arī Krebam.
- Es pateikšu, Eila. - Meitene vēl kādu brīdi kavējās. - Nu es eju, - viņa teica un ātri izgāja no alas.
Kad Uba bija aizgājusi, Eila attina ēdiena paciņu, ko meitene bija atnesusi. Tur nebija daudz, bet ar žāvēto brieža gaļu varēs iztikt dažas dienas, un ko tad? Viņa nespēja domāt, viņas prāts griezās apjukuma atvarā, velkot to iekšā pilnīga izmisuma melnajā caurumā. Viņas plāns bija sagruvis. Bija apdraudēta ne tikai viņas mazuļa, bet arī viņas pašas dzīve. Viņa ēda, nejūtot garšu, un uzdzēra nedaudz tējas, tad atkal apgūlās kopā ar bērnu un iegrima miega aizmirstībā. Sievietes ķermenim bija savas vajadzības, tas pieprasīja atpūtu.
Bija nakts, kad Eila atkal pamodās un izdzēra pēdējo auksto tēju. Viņa nolēma sagādāt vēl ūdeni, kamēr bija tumšs un to nevarēja ieraudzīt meklēšanā iesaistītie vīri. Tumsā viņa grābstījās, meklējot ūdens somu, un uz bridi, panikas pārņemta, piķa melnajā alā pazaudēja virziena izjūtu. Alas ieeju maskējošie zari spocīgi izcēlās tumsā, kas nebija gluži tik melna, tie palīdzēja sievietei orientēties, un viņa ātri izrausās ārā.
Augošs mēness, spēlējot sunīšus ar skrejošajiem mākoņiem, sniedza nedaudz gaismas, bet viņas acis, kuras bija plati ieplestas alas tumsā, tik tikko saskatīja rēgainos kokus, kuru silueti neskaidri izdalījās nespodrajā gaismā. Strauta čalojošais ūdens, šļakstoties pāri miniatūrā ūdenskrituma akmeņiem, atspoguļoja mirdzošos zariņus ar vārgu starojumu. Eila vēl aizvien bija nespēcīga, tomēr pieceļoties galva vairs negriezās un staigāt bija vieglāk.
Neviens klana vīrs nepamanīja viņu noliecamies pie strauta zem tumsas slēpjošā apsega, bet viņu vēroja citas acis, redzīgākas mēness gaismā. Naksnīgie laupītāji un to upuri, kas barojās naktīs, ieturējās no tā paša avota, no kuras smēla viņa. Eila vēl nekad nebija bijusi tik ievainojama kopš tā laika, kad maldījās viena pati kā kails piecgadīgs bērns, - ne tik daudz sava vājuma dēļ, cik tāpēc, ka nedomāja par izdzīvošanu. Viņa neuzmanījās; viņas domas bija vērstas uz iekšu. Viņa būtu bijusi viegls upuris jebkuram uzglūnošam plēsoņam, kuru piesaistītu bagātīgās smakas. Tomēr Eila jau iepriekš bija likusi just par savu klātbūtni. Veikli akmeņi, ne vienmēr nāvējoši, tomēr sāpīgi, bija atstājuši savas pēdas. Plēsēji, kuru teritorijā atradās ala, centās no tās vairīties. Tas dāvāja viņai priekšrocības, drošības faktoru, rezervi, no kuras viņa tagad smēlās lielām riekšām.
- Ir jābūt kādai zīmei par viņu, - Brūns dusmās žestikulēja. - Ja viņa paņēma ēdienu, ar to nevar iztikt mūžīgi; viņai drīz būs jāiznāk no slēptuves. Es gribu, lai visas izlūkotās vietas tiktu pārmeklētas vēlreiz. Ja viņa ir mirusi, es gribu to zināt. Kāds plēsējs viņu atradīs, un atradīsies pierādījums par viņu. Es gribu, lai viņa tiktu atrasta pirms vārda došanas dienas. Es neiešu uz klanu Sapulci, iekams viņa nebūs atrasta.
- Nu viņa mūs atturēs no došanās uz klanu Sapulci! - Brouds pavīpsnāja. - Pirmām kārtām - kāpēc viņa vispār tika pieņemta klanā? Viņa pat neiederas klanā. Ja es būtu bijis vadonis, es viņu nekad ne-būtu pieņēmis. Ja es būtu bijis vadonis, es nebūtu ļāvis Izai viņu pieturēt, es pat nebūtu Izai ļāvis viņu pacelt. Kāpēc neviens cits neredzēja, kāda viņa ir? Tā nav pirmā reize, kad viņa ir bijusi nepaklausīga, jūs jau zināt. Viņa vienmēr ir neievērojusi klana paražas un tikusi cauri sveikā. Vai kāds aizliedza viņai ienest alā dzīvniekus? Vai kāds aizliedza viņai klaiņot apkārt vienai pašai, kas nevienai kārtīgai klana sievietei pat neienāktu prātā? Nav brīnums, ka viņa mūs izspiegoja, kamēr mēs trenējāmies. Un kas notika, kad viņu pieķēra lietojam lingu? Īslaicīgs nāves lāsts, un, kad tā atgriezās, viņai atļāva medīt! Iedomājieties - klana sieviete medī! Vai zināt, ko par to domātu pārējie klani? Nav brīnums, ka mēs neiesim uz klanu Sapulci. Vai tas kāds brīnums, ka viņa iedomājas, ka varēs uzspiest mums savu dēlu?
- Broud, mēs to visu jau esam dzirdējuši, - Brūns gurdi pamāja. - Viņas nepaklausība nepaliks nesodīta, es tev apsolu.
Brouda pastāvīgā atgriešanās pie vienas un tās pašas tēmas ne tikai nogurdināja Bruņa nervus, tā atstāja iespaidu. Vadonis sāka apšaubīt savas spriešanas spējas, spriešanas spējas, kuras vajadzēja balstīt uz piederību ilgstošām tradīcijām un paražām, kurās nebija vietas novirzēm. Tomēr, kā Brouds nemitējās viņam atgādināt, Eila bija tikusi cauri sveikā ar aizvien nopietnāku pārkāpumu sarakstu, kas patiesi šķita novedām pie šī nepiedodamā, tīšā izaicinājuma akta. Viņš bija pārāk labvēlīgi izturējies pret ienācēju, kurai nepiemita iedzimtās klana pareizības izjūtas, pārāk iecietīgi. Eila viņu izmantoja. Broudam bija taisnība, viņam vajadzēja būt stingrākam, viņam vajadzēja tai likt pakļauties, iespējams, viņam vispār nevajadzēja ļaut zāļu sievai to pacelt, bet vai viņa sievas dēlam pieklājās to visu laiku atgādināt?
Brouda nepārtrauktie pārmetumi atstāja ietekmi arī uz pārējiem medniekiem. Vairums bija gandrīz pārliecināti, ka Eila tos kaut kādā veidā ar melu plīvuru bija padarījusi neredzīgus un tikai Brouds bija to saskatījis ar skaidrām acīm. Kad Bruņa nebija tuvumā, jaunais vīrietis nomelnoja vadoni, dodot mājienus, ka viņš ir pārāk vecs, lai turpmāk spētu viņus pilnvērtīgi vadīt. Bruņa cieņas zaudējums atstāja postošu ietekmi uz vīra pašapziņu; viņš juta zūdam vīru cieņu un nespēja iedomāties, kā dosies uz klanu Sapulci šādos apstākļos.
Eila uzturējās alā, pametot to, vienīgi lai iesmeltu ūdeni. Iepauno- jusies ādās, viņa jutās pietiekami silti arī bez uguns. Pārtika, ko bija atnesusi Uba, un aizmirstie brieža gaļas krājumi - izkaltušas kā āda un stipri cietas košļāšanai, bet augsti koncentrētas barības vielas, kam par garšvielu noderēja izsalkums, - ļāva atlikt vākšanu un medīšanu. Tas dāvāja sievietei tik vajadzīgo atpūtu. Sievietes augums vairs neizžuva no nepieciešamības zīdīt "nevisaipareizo" augli, viņas veselīgais jaunais ķermenis, ko gadu gaitā bija norūdījusi fiziska nodarbošanās, atveseļojās. Viņai vairs nevajadzēja tik daudz miega, tomēr savā ziņā tas bija sliktāk. Eilu pastāvīgi nomāca satrauktas domas. Vienīgi miegā sieviete bija brīva no satraukuma.
Eila sēdēja netālu no alas ieejas, turot rokās guļošo mazuli. Balts, ūdeņains šķidrums, kas sūcās no bērna mutes kaktiņa un pilēja no otras krūts, ko bija izraisījusi zīdīšana, liecināja, ka viņai ir parādījies piens. Pēcpusdienas saule, brīžiem aizslēpjoties aiz ātri skrejošajiem mākoņiem, sasildīja ar saviem gaismas plankumiem vietiņu blakus ieejai. Eila lūkojās dēlā, vērojot tā vienmērīgo elpošanu, ko pārtrauca nemierīgas acu kustības un īslaicīgas spazmveida savilkšanās: mazulis ar lūpām atdarināja zīšanu, tad atkal nomierinājās. Viņa aplūkoja bērnu ciešāk, pagriezusi galviņu, lai apskatītu tā profilu.