"Uba teica, ka tu nemaz tik slikti neizskaties," Eila prātoja, "es arī tā domāju. Tikai mazliet citādi. Uba ari tā teica. Tu tikai izskatoties citāds, bet ne tik atšķirīgs kā es." Eila pēkšņi atcerējās savu atspulgu, ko bija ieraudzījusi rāmajā dīķi. "Ne tik atšķirigs kā es!"
Eila vēlreiz apskatīja dēlu, cenšoties atcerēties savu atspulgu. "Mana piere izspiežas tāpat," viņa nodomāja, pieskaroties savai sejai. "Un tas kauls zem viņa mutes - man ari tāds ir. Bet viņam ir izvirzīti uzacu loki, man tādu nav. Klana ļaudim ir izvirzīti loki. Ja es esmu atšķirīga, kāpēc gan lai mans dēls nebūtu atšķirīgs? Viņam vajadzētu līdzināties man, vai ne? Mazliet viņš man līdzinās, tomēr nedaudz atgādina ari klana mazuļus. Viņš līdzinās abiem. Es nepiedzimu klanam, bet mans bērns piedzima, vienīgi tas līdzinās man un viņiem, it kā abi būtu sajaukušies kopā."
"Es domāju, ka tu nemaz neesi kropls, manu zēn. Ja tu esi dzimis man un dzimis klanam, tev būtu jālīdzinās abiem. Ja gari ir sajaukušies kopā, vai tad tev ari nevajadzētu izskatīties kā sajauktam? Tā jau tu arī izskaties, tā, kā tev būtu jāizskatās. Bet kā totēms tevi radīja? Nav svarīgi, kā totēms tas bija, bet tam noteikti bija vajadzīga palīdzība. Nevienam no vīriem nav spēcīgāka totēma par manējo, izņemot Krebu. Vai tevi radīja Alu Lācis, manu mazulit? Es dzīvoju pie Kreba pavarda. Nē, tas nevarēja notikt. Krebs saka, ka Ursus nekad nepieļauj, ka viņa garu norij sieviete, Ursus vienmēr izvēlas pats. Nu, ja tas nebija Krebs, kura tuvumā tad vēl esmu uzturējusies?"
Eilai pēkšņi parādījās Brouda tēls, grozoties cieši blakus. "Nē!" Viņa papurināja galvu, noliedzot šādu domu. "Brouds ne. Viņš neradīja manu bērniņu." Eila riebumā noskurinājās, domājot par nākamo vadoni un par to, kā tas bija viņu piespiedis pakļauties savām iegribām. "Es ienīstu viņu! Es ienīdu to katru reizi, kad viņš man tuvojās. Esmu tik laimīga, ka viņš man vairs neuzmācas. Es ceru, ka viņš vairs nekad, nekad negribēs apmierināt ar mani savas vajadzības. Kā Oga to pacieš? Kā vispār kāda sieviete to pacieš? Kāpēc vīriešiem ir tādas vajadzības? Kāpēc lai vīrietis gribētu ievietot savu locekli tajā vietā, no kurienes ierodas bērni? Tai vietai vajadzētu piederēt tikai mazuļiem, nevis vīriešu locekļiem, kas visu padara lipīgu. Vīriešu locekļiem nav nekā kopīga ar bērniem," viņa sašutusi nodomāja.
Netīkamā akta bezjēdzība neizzuda sievietei no prāta, līdz galvā iešāvās savāda doma. "Vai tomēr ir? Vai vīrieša loceklim būtu kaut kas kopīgs ar bērniem? Vienīgi sievietēm varēja būt bērni, bet tām dzima gan meitenes, gan puikas," viņa bija nesaprašanā. "Interesanti, kad vīrietis ieliek savu locekli tajā vietā, no kurienes nāk bērni, vai varētu būt, ka viņš tam dod dzīvību? Ja nu tas nav cilvēka totēma gars, ja nu tas ir vīrieša loceklis, kas mazulim dod dzīvību? Vai tas nenozīmē, ka mazulis pieder ari viņam? Varbūt tieši tāpēc vīriešiem ir tā vajadzība, jo viņi grib dot bērnam dzīvību. Varbūt tāpēc tas patīk arī sievietēm. Nekad neesmu redzējusi, ka kāda sieviete norītu garu, bet es bieži esmu redzējusi, kā vīrieši ieliek savus locekļus sievietēs. Neviens nevarēja iedomāties, ka man varētu būt bērns, mans totēms ir pārāk spēcīgs, bet man tomēr tas piedzima, un tam tika dota dzīvība apmēram ap to laiku, kad Brouds atviegloja ar mani savas vajadzības."
"Nē! Tā nav tiesa! Tas nozīmētu, ka mans bērns ir arī Brouda bērns," Eila ar šausmām nodomāja. "Krebam ir taisnība. Viņam vienmēr ir taisnība. Es noriju garu, kas cīnījās ar manu totēmu un uzveica viņu, varbūt vairāk nekā vienu, varbūt tos visus." Viņa cieši sažņaudza mazuli, it kā cenšoties to sev paturēt. "Tu esi mans, nevis Brouda bērns! Tas pat nebija Brouda totēma gars." Mazuli izbiedēja pēkšņā kustība, un viņš sāka raudāt. Sieviete to maigi šūpoja, līdz tas nomierinājās.
"Varbūt mans totēms zināja, cik ļoti es gribēju mazuli, un ļāvās, lai to uzveic. Bet kāpēc lai mans totēms ļautu man dzemdēt mazuli, ja viņš zināja, ka tam būs jāmirst? Mazulis, kas ir daļēji mans un daļēji klana, vienmēr izskatīsies atšķirīgs; viņi vienmēr teiks, ka mani bērni ir kropli. Pat ja man būtu vīrs, mans bērns neizskatītos pareizs. Es nekad nespēšu bērnu sev paturēt; viņiem visiem būs jāmirst. Kāda tam nozīme, man tik un tā jāmirst. Mums abiem būs jāmirst, manu dēliņ."
Eila turēja mazuli cieši pieglaustu, šūpojot to un klusi dziedot, kamēr pār vaigiem nepamanītas tecēja asaras. "Ko lai es daru, manu bērniņ? Ko lai daru? Ja atgriezīšos tavā vārda došanas dienā, Brūns mani nolādēs. Iza teica, lai neatgriežos, bet kur lai eju? Es vēl neesmu pietiekami stipra, lai varētu medīt, un, ja arī būtu, ko lai daru ar tevi? Es nedrīkstētu tevi paņemt sev līdzi; es nevarētu medīt ar bērnu. Tu varētu sākt raudāt un aizbiedēt zvērus, bet es nevarētu atstāt tevi vienu pašu. Varbūt man nevajadzētu medīt, es varu atrast citu pārtiku. Bet mums ir vajadzīgas arī dažādas lietas - apsēji un ādas, un segas, un kājauti.
Un kur lai es atrodu alu, kur dzīvot? Es nevaru palikt šeit, te ir pārāk daudz sniega ziemā, un šī vieta ir par tuvu, tie mani agrāk vai vēlāk atrastu. Es varētu doties projām, bet varu neatrast alu, un vīri var mani izsekot un atvest atpakaļ. Pat tad, ja es tiktu projām, sameklētu alu un uzkrātu pietiekami daudz pārtikas, lai izdzīvotu nākamo ziemu, un ja man izdotos pat kaut ko nomedīt, mēs tik un tā būtu vieni paši. Tev ir nepieciešams vairāk cilvēku, nepietiek tikai ar mani. Ar ko tu spēlēsies? Kas tevi mācīs medīt? Un ja nu ar mani kaut kas notiks? Kas tad par tevi rūpēsies? Tu paliktu pavisam viens, gluži kā es, pirms Iza mani atrada.
Negribu, lai tu būtu vientuļš; es arī pati negribu būt viena. Gribu iet mājās," Eila šņukstēja, paslēpusi galvu mazuļa autiņos. "Gribu atkal satikt Ubu un Krebu. Gribu pie mātes. Bet es nedrīkstu iet mājās. Brūns ir dusmīgs uz mani. Es liku viņam zaudēt lepnumu, un viņš mani nolādēs. Es nezināju, ka viņš tāpēc zaudēs lepnumu, es tikai negribēju, lai tu mirsti. Brūns nav tik ļauns; viņš man atļāva medīt. Kā būtu, ja es censtos viņu pierunāt pieņemt tevi? Kā būtu, ja es vienkāršu izlūgtos, lai viņš ļauj tev dzīvot? Ja es tagad atgrieztos, viņš nezaudētu cieņu; vēl ir laiks, vēl atlikuši divi pirksti līdz tavai vārda došanas dienai. Varbūt tad viņš nebūtu tik dusmīgs.
Bet ja nu ir? Ja nu viņš saka - nē? Ja nu viņi man tevi atņem? Es negribētu dzīvot, ja viņi man tagad tevi atņemtu. Ja tev jāmirst, es ari gribu mirt. Ja es atgriezīšos un Brūns teiks, ka tev jāmirst, es lūgšos, lai viņš mani nolād. Es arī miršu. Es neļaušu tev vienam pašam doties atpakaļ uz garu pasauli, manu bērniņ; es apsolu: ja tev būs jāiet, es iešu tev līdzi. Es iešu tūliņ pat un lūgšos Bruņu, lai ļauj man tevi paturēt. Ko lai es citu daru?"
Eila sāka mest lietas vācamajā grozā. Viņa ievīstīja,mazuli nesamajā segā, kopā ar bērnu ietinās savā zvērādas apmetnī un pastūma malā zarus, kas apslēpa nelielo alu. Eilai lienot ārā, viņas skatiens apstājās pie kaut kā saulē vizuļojoša. Tai pie kājām gulēja mirdzošs pelēks akmens. Viņa to pacēla. Tas nebija viens akmens, bet trīs kopā salipuši nelieli dzelzs pirīta veidojumi. Viņa pagrozīja to rokā un skatījās, kā laimīgais atradums mirdz. Tik bieži gadiem ilgi ejot iekšā un ārā no nelielās alas, viņa nekad agrāk nebija pamanījusi neparasto akmeni.
Eila sažņaudza to saujā un aizvēra acis. "Vai tā varētu būt kāda zīme? Zīme no mana totēma?"
"Lielais Alu Lauva," viņa žestikulēja. "Vai es pieņēmu pareizo lēmumu? Vai tu gribi teikt, ka man tagad jādodas mājup? Ak, Alu Lauva, liec, lai šī ir zīme! Liec, lai šī ir zīme, ka esi atradis mani par vērtu, ka tas viss bijis vēl viens pārbaudījums! Liec, lai tā ir zīme, ka mans dēls dzīvos!"