Viņas pirksti trīcēja, atraisot nelielā ādas maisiņa mezglus, ko nēsāja kaklā. Jaunā sieviete pievienoja neparasti veidoto vizuļojošo akmeni sarkani notraipītajam ovālajam mamuta ilkņa gabalam, moluska fosilijas nospiedumam un sarkanajam okera gabaliņam. Ar bailēs stipri pukstošu sirdi un vienīgi ar izmisīgām cerībām Eila sāka kāpt lejup uz klana alu.
21
Uba ieskrēja alā, izmisīgi žestikulēdama. - Māt! Māt! Eila ir atgriezusies!
Izas seja pauda izmisumu. - Nē! Tas nevar būt. Vai bērns viņai ir līdzi? Uba, vai tu biji aizgājusi pie viņas? Vai tu viņai izstāstīji?
-Jā, māt, es biju pie viņas. Es teicu, cik Brūns ir saniknots, es teicu, lai viņa nenāk atpakaļ, - meitene māja.
Iza pagriezās pret ieeju un ieraudzīja Eilu lēnām ejot uz Bruņa pusi. Viņa nometās zemē pie tā kājām, pārliekusies pār bērnu, kā aizsargājot to.
- Viņa ir par agru, droši vien būs sajaukusi laikus, - Brūns pamāja burvim, kurš steidzīgi izšļūca ārā no alas.
- Viņa nav sajaukusi, Brun. Viņa zina, ka ir par agru, viņa atgriezās ar nolūku, - Mogurs deva zīmes.
Vadonis nopētīja veco vīru, brīnoties, kā tas varēja būt tik pozitīvi noskaņots. Tad viņš palūkojās lejup uz jauno sievieti un, mazliet nobažījies, atkal uz Moguru.
- Vai esi pārliecināts, ka burvestības, kuras tu veici, lai mūs aizsargātu, iedarbosies? Viņai vēl vajadzēja atrasties nošķirtībā, viņas sievietes lāsts vēl nevar būt beidzies, pēc dzemdībām tas vienmēr ir daudz ilgāks.
- Burvestība ir stipra, Brun, izsaukta ar Ursus kauliem. Tu esi aizsargāts. Tu drīksti "satikties" ar viņu, - burvis atbildēja.
Brūns pagriezās atpakaļ un cieši uzlūkoja jauno sievieti, kas, aiz bailēm trīcot, bija sakņupusi pār mazuli. "Man vajadzētu viņu nolādēt tūliņ uz vietas," viņš nikni nodomāja. "Tomēr tā nav bērna vārda došanas diena. Ja Moguram taisnība, kāpēc viņa pārradās agrāk? Un ar bērnu? Tam vēl jābūt dzīvam, citādi viņa nebūtu to ņēmusi līdzi. Viņas nepaklausība ir nepiedodama, bet kāpēc viņa atgriezās agrāk?" Viņš nespēja pārvarēt savu ziņkāri un uzsita tai pa plecu.
- ŠI necienīgā sieviete ir bijusi nepaklausīga, - Eila iesāka ar klusām, formālām kustībām, neskatoties tieši uz vadoni un nebūdama droša, kā viņš atbildēs. Viņa zināja, ka nedrīkst sarunāties ar vīrieti, viņai bija jāatrodas nošķirtībā, taču viņš bija uzsitis tai pa plecu. - Sieviete gribētu runāt ar vadoni, ja tas tiks atļauts.
- Tu neesi pelnījusi, ka tev ļauj runāt, sieviete, bet Mogurs ir izsaucis aizsardzību tavā gadījumā. Ja es gribēšu, lai tu runā, gari to atļaus. Tev taisnība, tu esi bijusi ļoti nepaklausīga, kā tu vari sevi attaisnot?
- Sieviete ir pateicīga. Sievietei ir zināmas klana paražas; viņai būtu vajadzējis atbrīvoties no bērna, kā tai lika zāļu sieva, bet viņa aizbēga. Viņa grasījās atgriezties sava dēla vārda došanas dienā, lai vadonis varētu to pieņemt savā klanā.
- Tu atgriezies par agru, - Brūns triumfējoši žestikulēja. - Vārda došanas diena vēl nav pienākusi. Tagad es varu likt zāļu sievai viņu tev atņemt. - Sasprindzinājums, kas bija savilcis Bruņa muguru, kopš Eila bija aizgājusi, pārgāja, un viru pēkšņi pārņēma apskaidrība. Vienīgi tad, ja bērns būtu nodzīvojis septiņas dienas, viņam pēc tradīcijas būtu tas jāpieņem. Pilns laiks vēl nebija pagājis, viņam tas nebija jāpieņem, viņš nebija zaudējis cieņu, viņš atkal kontrolēja situāciju.
Eila neapzināti saņēma ciešāk bērnu, kas bija piesaitēts viņai pie krūtīm ar sedziņu, tad turpināja: - Sieviete zina, ka vēl nav pienākusi vārda došanas diena. Sieviete ir sapratusi, ka nebija pareizi, ka viņa centās pierunāt vadoni pieņemt viņas dēlu. H nav sievietes darīšana - izlemt, vai viņas bērnam jādzīvo vai jāmirst. Vienīgi vadonis drīkst pieņemt šādu lēmumu. Tāpēc šī sieviete atgriezās.
Brūns lūkojās Eilas patiesu jūtu pārpilnajā sejā. "Viņa vismaz laikus ir nākusi pie prāta," viņš nodomāja. - Ja tu zini klana paražas, kāpēc tad tu atgriezies ar bērnu, kas ir kropls? Iza teica, ka tu neesot bijusi spējīga veikt savu mātes pienākumu; vai tagad esi gatava to atdot? Vai gribi, lai zāļu sieva to izdara tavā vietā?
Eila svārstījās, pārliekusies pār dēlu. - Sieviete to atdos, ja vadonis tā pavēlēs. - Viņa rādīja zīmes lēni, pilna sāpju, piespiežoties, jūtoties tā, it kā tai krūtīs būtu iedurts nazis. - Taču sieviete apsolīja savam dēlam, ka viņa neļaus tam doties uz garu pasauli vienam pašam. Ja vadonis nolems, ka bērns nedrīkst dzīvot, viņa lūgs, lai viņš sievieti nolād. - Viņa atbrīvojās no formālās valodas un lūdzās: - Es tevi lūdzu, Brun, es loti lūdzu: ļauj manam dēlam dzīvot! Ja viņam jāmirst, es negribu dzīvot.
Eilas kvēlā lūgšanās pārsteidza vadoni. Viņš zināja, ka dažas sievietes vēlējās paturēt bērnus par spīti to kroplumam vai deformācijām, tomēr vairākums ar atvieglojumu atbrīvojās no tiem, cik vien ātri un klusi iespējams. Kropls bērns uzspieda mātei kauna zīmi. Tas liecināja par zināmu nepilnību, nespēju radīt perfektu bērnu. Tas padarīja viņu par mazāk vēlamu. Ja deformācija bija pietiekami maza un neizraisīja nopietnas sekas, tika pārskatīts sievietes statuss un nākotne. Mātes turpmākie gadi varēja izrādīties grūti, ja viņas bērni vai bērnu partneri nespētu par viņu rūpēties. Lai gan viņai nekad nebūtu jābadojas, tās dzīve būtu nožēlojama. Eilas lūgumam nebija precedenta. Mātes mīlestība bija stipra, bet vai tik stipra, lai sekotu savam bērnam uz citu pasauli?
- Tu gribi mirt kopā ar kroplo bērnu? Kāpēc? - Brūns jautāja.
- Mans dēls nav kropls, - Eila pamāja ar viegli samanāmu izaicinājumu. - Viņš vienkārši ir atšķirīgs. Es esmu atšķirīga, es nelīdzinos klana ļaudīm. Arī mans dēls ir tāds. Katrs bērns, kas man piedzimtu, līdzinātos viņam, ja vien mans totēms vēl kādreiz tiktu uzvarēts. Man nekad nebūs bērna, kuram tiks ļauts dzīvot. Es arī negribu dzīvot, ja visiem maniem bērniem būs jāmirst.
Brūns uzlūkoja Moguru. - Ja sieviete norij kāda vīra totēmu, vai tad bērnam nav jālīdzinās viņam?
-Jā, ir jālīdzinās. Tomēr neaizmirsti, ka arī viņai ir vīrieša totēms. Varbūt tāpēc tas tik smagi cīnījās. Iespējams, ka Alu Lauva vēlējās būt daļiņa no jaunās dzīvības. Viņas teiktajā varētu kaut kas slēpties. Man vajadzēs pameditēt par to.
- Bet bērns vēl aizvien ir kropls?
- Tas bieži notiek, ja sievietes totēms atsakās līdz galam padoties. Tas padara grūtniecību smagāku un deformē bērnu, - Mogurs atbildēja. - Esmu vairāk pārsteigts par to, ka bērns ir vīriešu kārtas. Ja sievietes totēms uzsāk sīvu ciņu, tad rezultāts parasti ir sieviešu kārtas bērns. Bet mēs viņu neesam redzējuši, Brun. Varbūt mums vajadzētu to apskatīt.
Vai viņam vajadzētu pūlēties - Brūns prātoja. Kāpēc nenolādēt sievieti tūdaļ un atbrīvoties no bērna? Eilas priekšlaicīgā atgriešanās un nožēlas pilnā zemošanās mazināja Bruņa aizvainoto lepnumu, tomēr par samierināšanos nebija ne runas. Viņš bija teju, teju viņas dēļ zaudējis cieņu, un tā nebija pirmā problēma, ko sieviete bija viņam radījusi. Viņa bija atgriezusies, bet ko darīs tālāk? Un tad vēl bija klanu Sapulce, par ko Brouds bija tam tik daudz reižu atgādinājis.
Viena lieta bija ļaut Izai pacelt svešo bērnu un pieņemt viņu klanā. Bet Brūnam bija iemesls pēdējā laikā bieži pārdomāt par iespaidu, kādu uz citiem klaniem atstās ierašanās Sapulcē ar šo sievieti, kas dzimusi pie Citiem.
Viņš brīnījās, lūkojoties pagātnē, kā bija varējis pieņemt tik daudz lēmumu, kas bija tik netradicionāli. Katrs no tiem tobrīd nešķita pārāk nepamatots. Pat atļaut sievietei medīt tobrīd šķita loģiski. Tomēr, kopumā ņemot un aplūkojot to no tāda cilvēka viedokļa, kas vēro no malas, rezultāts bija milzīgs tradīciju pārkāpums. Eila bija bijusi nepaklausīga, viņa bija pelnījusi, ka tiek sodīta, un viņas nolādēšana izbeigs visus viņa satraukumus.