Tomēr nāves lāsts bija nopietni draudi klana ļaudīm, un viņš jau vienreiz viņas dēļ tos bija pakļāvis ļaunajiem gariem. Eilas brīvprātīgā atgriešanās bija novērsusi viņa negodu - Izai droši vien bija taisnība, no šoka un sāpēm viņa uz laiku bija zaudējusi prātu. Viņš patiesi bija teicis Izai, ka būtu uzklausījis lūgumu ļaut bērnam dzīvot, ja viņam tas būtu lūgts. Nu viņa lūdza. Viņa bija atgriezusies, apzinoties visu sava nodarījuma smagumu, zinot to, labprātīgi atzīstot to un izlūdzoties dzīvību savam bērnam. Viņš vismaz varēja apskatīt bērnu. Brūnam nepatika pieņemt steidzīgus lēmumus. Viņš parādīja Eilai aprautu zīmi, norādot uz Kreba pavardu, un aizsoļoja.
Eila metās Izas gaidpilnajos apkampienos. Ja neko citu, viņa vismaz vēl pēdējo reizi redzēs sievieti, kura bija vienīgā viņai zināmā māte.
- Jums visiem bija iespēja to apskatīt, - Brūns teica. - Normālos apstākļos es jūs netraucētu; tas būtu ikdienišķs lēmums. Tomēr es gribu dzirdēt jūsu uzskatus; nāves lāsts ir liela varbūtība, bet es negribu klanu atkal pakļaut ļaunajiem gariem. Ja jūs nospriedīsiet, ka zēns ir pieņemams, es diez vai varēšu nolādēt māti. Ja viņa mirs, bērns būs jāpieņem citai mātei, viņam būs jādzīvo pie kāda nojums, kura sievai ir zīdāms bērns. Ja bērnam tiek ļauts dzīvot, Eilas sodam jābūt mazāk bargam. Rītdien ir vārda došanas diena; lēmums man jāpieņem ātri, un Moguram būs vajadzīgs zināms laiks, lai sagatavotos lāstam, ja tāds būs sods viņai. Tas jāizdara, pirms ir uzaususi rīta saule.
- Tā nav tikai viņa galva, Brun, - Krugs iesāka. Ika vēl zīdīja savu jaunāko, un Krugam nebija vēlēšanās piepulcēt Eilas bērnu savam pavardam, lai cik neiespējama būtu šī varbūtība. - Tā ir pietiekami nepareiza, bet viņš to pat nevar pacelt. Tā ir jābalsta. Kāds viņš izskatīsies, kad būs vīrs? Kā viņš medīs? Viņš nekad nebūs spējīgs sevi apgādāt, viņš būs tikai nasta visam klanam.
- Vai tu domā, ka nav nekādu cerību, ka viņa kakls nostiprināsies? - vaicāja Drūgs. - Ja Eila nomirs, viņa paņems sev līdzi daļu no Onas gara. Aga pieņemtu viņas dēlu - viņa ir tik daudz pateicības parādā Eilai -, lai gan es nedomāju, ka viņa patiesībā gribētu kroplu bērnu. Ja viņa gribēs, es domāju, ka es arī, tomēr ne tādā gadījumā, ja viņš kļūs par nastu visam klanam.
- Viņa kakls ir tik garš un izdilis, un galva ir tik liela, es nedomāju, ka tas jebkad būs pietiekami stiprs, - Krugs aizrādīja.
- Es nekādā ziņā nepieņemšu viņu pie sava pavarda; es pat nevaicāšu Ogai, ko viņa par to domā. Viņš nav piemērots kļūt par viņas dēlu ciltsbrāli; tas nozīmētu, ka viņš būtu Braka un Greva brālis, - es to nepieļaušu. Braks izdzīvos, lai arī viņa paņemtu nelielu daļiņu zēna gara sev līdzi. Es nesaprotu, kāpēc tu vispār apsver šādu iespēju, Brun. Tu biji gatavs viņu nolādēt. Tikai tāpēc, ka viņa skriešus pārradās mazliet agrāk, tu esi gatavs pieņemt viņu atpakaļ un piedevām runāt par viņas kroplā dēla pieņemšanu, - Brouds ar rūgtumu žestikulēja. - Viņa tevi ir ignorējusi, aizbēgot projām; atgriešanās nemazina viņas nepaklausību. Kas te ko runāt? Bērns ir kropls, un viņa ir jānolād. Ar to viss ir izrunāts. Kāpēc tu vienmēr tērē mūsu laiku ar šīm sapulcēm viņas sakarā? Ja es būtu vadonis, viņa jau būtu nolādēta. Viņa ir nepaklausīga, viņa ir bezkaunīga, un viņa slikti ietekmē pārējās sievietes. Kā citādi tu izskaidrosi Izas nepaklausību? - Brouds iekarsa, līdz kļuva nikns, tā žesti kļuva aizvien uzbudinātāki. - Viņa ir pelnījusi lāstu, Brun, kā tu vari domāt par kaut ko citu? Kāpēc tu to neredzi? Vai tu esi akls? Viņa nekad nav bijusi nekāda labā. Ja es būtu vadonis, viņa pirmām kārtām nekad nebūtu pieņemta. Ja es būtu vadonis…
- Bet tu vēl neesi vadonis, Broud, - Brūns vēsi atcirta, - un tu diez vai par tādu kļūsi, ja nespēsi sevi vairāk savaldīt. Viņa ir tikai sieviete, Broud, kāpēc tu jūties tik ļoti apdraudēts? Ko gan viņa tev varētu nodarīt? Viņai tevi jāklausa, viņai nav citas izvēles. "Ja tu būtu vadonis, ja tu būtu vadonis," - vai vairāk neko tu neproti pateikt? Kas tas par vadoni, kas gatavs nogalināt sievieti, apdraudot visu klanu? -
Brūns pats tik tikko valdījās. Viņš nespēja samierināties ar savas sievas dēla izlēcieniem.
Viri bija pārsteigti un jutās neveikli. Atklāta cīņa starp esošo un nākamo vadoni bija nogurdinoša. Brouds bija pārkāpis robežas, lai justos drošs, bet viņi jau bija pieraduši pie tā izlēcieniem. Tas bija Brūns, kas radīja apjukumu; viņi nekad nebija redzējuši vadoni tik tuvu tam, lai zaudētu savaldīšanos. Un viņš nekad agrāk nebija atklāti apšaubījis savas sievas dēla spējas pārņemt vadoņa tiesības.
Uz brīdi, pilnu spriedzes, abi vīri ar acīm saķērās gribasspēku cīņā. Brouds novērsa skatienu pirmais. Brūns atkal stingri valdīja pār sevi, kad tam vairs nedraudēja briesmas zaudēt cieņu. Viņš bija vadonis un nebija gatavs piekāpties. Tas lika jaunajam vīrietim kļūt uzmanīgam; viņa pamati nebija tik droši, kā tas iedomājās. Brouds apspieda nevarības un rūgtas vilšanās izjūtu, kas virmoja tā iekšienē. "Brūns tai vēl aizvien ir labvēlīgs," Brouds nodomāja. "Kā viņš drīkst? Es esmu viņa sievas dēls, viņa ir tikai neglīta sieviete." Brouds visiem spēkiem centās nomierināties, norijot rūgtumu, kas gremza tā sirdi.
- Šis vīrs nožēlo, ka ir ļāvis vadonim sevi pārprast, - Brouds formāli māja. - Šis vīrs rūpējas par medniekiem, kuri viņam kādu dienu būs jāvada, ja pašreizējais vadonis uzskatīs, ka viņš ir spējīgs vadīt medniekus. Kā gan mednieks var medīt, ja viņam kūļājas galva?
Brūns lūkojās uz jauno vīrieti cieti un nikni. Bija pretruna starp formālajiem žestiem un viņa izteiksmes un stājas neapzinātajiem signāliem. Brouda pārspīlēti laipnā atbilde bija sarkastiska un nokaitināja vadoni daudz stiprāk nekā tieša nepiekrišana. Brouds centās apslēpt savas jūtas, un Brūns to zināja. Tomēr Brūns jutās nokaunējies pats par savu nesavaldību. Viņš saprata, ka tam par iemeslu ir Brouda aizvien noniecinošākās piezīmes, kas met ēnu pār viņa spriešanas spējām. Tās kaisa sāli viņa lepnuma rētā. Tomēr nebija attaisnojams, ka Brūns tik ļoti zaudē savaldīšanos un atklāti noniecina savas sievas dēlu.
- Tu izteici savu viedokli, Broud, - Brūns stīvi pamāja. - Es sapratu, ka mazulis augs drīzāk kā nasta vadonim, kas sekos man, un vēl nākamajam vadonim, tomēr lēmumu pieņemšu es. Es darīšu, kā uzskatīšu par pareizāku. Es neesmu teicis, ka bērns tiks pieņemts, Broud, vai ka sieviete netiks nolādēta. Es esmu norūpējies par klanu, nevis par viņu vai viņas bērnu. Nāves lāsts var visus pakļaut briesmām; uzturēšanās ļauno garu tuvumā var atnest nelaimi, jo īpaši, ja tie jau vienreiz ir bijuši brīvībā. Manuprāt, bērns ir pārāk kropls, lai dzīvotu, tomēr Eila ir akla pret bērna nelaimi. Viņa to neredz. Iespējams, ka viņas spēcīgā vēlēšanās pēc bērna ir traumējusi viņas prātu. Atgriezusies sieviete man lūdza nolādēt viņu, ja viņas dēls netiks pieņemts. Es lūdzu jūsu viedokļus, jo gribēju zināt, vai kāds ir saskatījis tajā bērnā kaut ko tādu, ko neesmu ieraudzījis es. Nāves lāsts, lai sodītu viņu vai lai apmierinātu tās lūgumu, tomēr nav lēmums, ko ir viegli pieņemt.