Brouda vilšanās mazinājās. "Varbūt Brūns tomēr nav viņai labvēlīgs," viņš domāja. - Tev taisnība, Brun, - viņš teica nožēlas pilns, - vadonim jādomā par briesmām, kas draud klanam. Šis jaunais vīrietis ir pateicīgs, ka tāds gudrs vadonis ir pamācījis viņu.
Brūns juta, kā izzūd viņa sasprindzinājums. Vadonis nekad nebija nopietni apsvēris domu par Brouda aizvietošanu. Viņš tomēr ir tā sievas dēls, viņa sirdsbērns. "Pašsavaldīšanās nav vienmēr viegla," Brūns nodomāja, atceroties pats savu aizkaitinājumu. "Brouds tikai sagādā mazliet vairāk raizes nekā vairums citu vīru, bet viņš labojas."
- Es priecājos, ka tu to saproti, Broud. Kad tu būsi vadonis, tev nāksies atbildēt par klana drošību un labklājību. - Bruņa komentārs ne vien ļāva Broudam saprast, ka viņš neapšaubāmi ir mantinieks, bet ari nomierināja pārējos medniekus. Viņi vēlējās droši apzināties, ka tradicionālā klana hierarhija un viņu pašu vieta tajā tiks saglabāta. Nekas viņus tik ļoti nesatrauca kā nedrošība par nākotni.
- Tieši par klana labklājību es domāju, - Brouds pamāja. - Es nevēlos savā klanā vīru, kurš nespēj medīt. Kāds gan labums būs no Eilas bērna? Viņas nepaklausība pelna bargu sodu, un, ja viņa grib saņemt lāstu, tad jau tas viņu ari apmierinās. Mēs bez abiem iztiksim labāk. Eila nepakļāvās klana tradīcijām - tīšām. Viņa nav pelnījusi dzīvot. Viņas dēls ir tik kropls, viņš arī nav pelnījis dzīvot.
Atskanēja vispārēja piekrišana. Brūns saklausīja zināmu nepatiesumu Brouda pamatojumā, tomēr neiebilda. Naids viņu starpā bija izklīdināts, un viņš nevēlējās to vēlreiz uzkurināt. Atklātā sadursme ar sievas dēlu uztrauca Bruņu tikpat lielā mērā kā pārējos.
Vadonis juta, ka viņam vajadzētu piebiedroties, tomēr kaut kas viņu kavēja. "Tā ir pareizi," viņš nodomāja, "viņa ir radījusi problēmas jau no paša sākuma. Protams, Iza būs satriekta, taču es nesolīju, ka kādu no viņiem apžēlošu, es vienīgi teicu, ka padomāšu. Es pat neteicu, ka apskatīšu mazuli, ja viņa atgriezīsies; un kurš vispār cerēja, ka viņa atgriezīsies? Tur jau ir tā problēma, ka es nekad nezinu, ko no viņas sagaidīt. Ja bēdas vājinās Izu, nu, vēl jau ir Uba.
Galu galā viņa ir tā, kas dzimusi pa Izas līniju, un viņa var iegūt papildu zināšanas no zāļu sievām klanu Sapulcē.
Ja daļa no viņā iemiesotā Braka gara nomirs reizē ar Eilu, vai tas viņam patiesi būs tik liels zaudējums? Broudu tas neuztrauc, kāpēc man par to jāsatraucas? Viņam ir taisnība, viņa patiesi ir pelnījusi visbargāko sodu, vai tad ne? Tik spēcīga mīlestība uz bērnu nemaz nav normāla. Ko tad vecās sievas pasaka pierāda? Viņa pat nespēj saskatīt, ka bērns ir kropls; viņa droši vien ir sajukusi. Vai dzemdības varētu izraisīt tik daudz sāpju? Vīri ir cietuši vēl vairāk, vai tad ne? Daži pēc medībām nogājuši atpakaļceļu līdz mājām ar visu sāpīgo ievainojumu. Protams, viņa ir sieviete, nevar gaidīt, ka viņa izturēs tik lielas sāpes. Interesanti, cik tālu viņa aizgāja? Tā ala, ko viņa minēja, nevarēja būt pārāk tālu, vai tad ne? Viņa gandriz nomira dzemdībās, viņa bija par daudz vārga, lai ietu pārāk tālu, bet kāpēc mēs to nespējām atrast?
Turklāt, ja Eilai ļaus dzīvot, man viņa būs jāņem līdzi uz klanu Sapulci. Ko domās pārējie klani? Ja ļaušu viņas kroplajam bērnam dzīvot, būs vēl ļaunāk. Tā būs pareizi, visi tā domā. Varbūt ar Broudu vairs nebūs tādu problēmu, varbūt viņš spēs sevi vairāk savaldīt, kad tuvumā nebūs viņas. Viņš ir bezbailīgs mednieks; Brouds būtu labs vadonis, ja vien viņam būtu mazliet vairāk atbildības izjūtas, tikai mazdrusciņ vairāk savaldības. Varbūt man to vajadzētu darīt Brouda dēļ. Manas sievas dēla dēļ būtu labāk, ja viņa mirtu. Tā būs pareizi, jā, tā būs gan; tā būs pareizi, vai tad ne?"
- Esmu izlēmis, - Brūns pamāja. - Rītdien ir vārda došanas diena. Ar pirmo gaismiņu, pirms saule ir uzaususi…
- Brun! - Mogurs pārtrauca. Viņš nebija piedalījies sarunā; viņš tika reti redzēts kopš Eilas bērna piedzimšanas. Lielāko daļu laika vīrs bija pavadījis nelielajā alas nodalījumā sarunājoties ar savu dvēseli, lai rastu izskaidrojumu Eilas rīcībai. Viņš zināja, cik grūti viņai bija nācies pieņemt klana tradīcijas, un, viņaprāt, sievietei tas bija izdevies. Viņš bija pārliecināts, ka bija jābūt vēl kaut kam, kaut kam, par ko viņš nebija zinājis un kas bija novedis viņu līdz tādai galējībai.
- Pirms tu atklāj savu spriedumu, Mogurs runās.
Brūns brīdi lūkojās uz burvi. Viņa sejas izteiksme kā parasti bija neizdibināma. Brūns nekad nebija spējis nolasīt Mogura domas. Ko gan viņš varētu teikt, ko es nebūtu apsvēris? Esmu izlēmis nolādēt sievieti, un viņš to zina.
- Mogurs drīkst runāt, - viņš pamāja.
- Eilai nav virieša, bet es vienmēr esmu par viņu gādājis, esmu par viņu atbildīgs. Ja jūs man ļausiet, es runāšu kā viņas vīrietis.
- Runā, ja vēlies, Mogur, bet ko jaunu tu vari pateikt? Es jau esmu domājis par viņas spēcīgo mīlestību uz bērnu un par tām sāpēm un ciešanām, kādas viņa izcieta, lai tiktu pie tā. Es saprotu, cik tas var nākties grūti Izai; es zinu, ka tas var viņu pārāk novājināt. Esmu pārdomājis par visiem iespējamiem attaisnojumiem viņas rīcībai, taču fakti paliek. Viņa nepakļāvās klana tradīcijām. Viņas bērns vīriem nav pieņemams. Brouds skaidri pateica, ka neviens no abiem nav pelnījis palikt dzīvs.
Mogurs pieslējās kājās un atsvieda malā savu nūju. Ietinies smagajā lāčādā, burvis bija iespaidīga persona. Vienīgi vecākie vīri un Brūns jelkad bija pazinuši viņu kā kaut ko citu, nevis burvi. Šo Moguru, kurš lūdzās garu pasaulei, visvarenāko klanu burvi. Kad rituālu laikā viņš sāka savu izteiksmīgo runu, Mogurs kļuva par apburošu, bijību izraisošu aizstāvi. Tieši viņš drosmīgi stājās pretim neredzamajiem spēkiem, kas bija daudz baisāki par jebkuru uzbrūkošu zvēru, spēkiem, kas visdrosmīgāko mednieku spēja pārvērst par trīcošu gļēvuli. Nebija neviena vīra starp klātesošajiem, kurš nejutās drošāks, zinot, ka tieši viņš ir klana burvis, un kurš kādreiz savā dzīvē nebūtu izjutis bailes no tā varas un burvības spēka, bet tikai viens no viņiem, Gūvs, uzdrošinājās domāt par tā vietas ieņemšanu.
Mogurs vientuļš stāvēja starp klana vīriem un briesmīgo nezināmo un savā iztēlē kļuva par daļu no tā. Garu pasaule piešķira viņam neredzamu auru, kas ieplūda tā laicīgajā dzīvē. Pat tad, kad tas sēdēja, sava pavarda robežu ieskauts, sieviešu vidū, viņu īstenībā neuzlūkoja kā vīrieti. Viņš bija kas vairāk, kas cits - viņš bija Mogurs.
Kad baisā svētā vīra drūmā acs apstājās pēc kārtas pie katra no vīriem, nebija neviena, ieskaitot Broudu, kurš savas dvēseles dziļumos nesarautos pēkšņā apjausmā, ka sieviete, ko tie bija nolādējuši uz nāvi, dzīvoja pie viņa pavarda. Mogurs reti kad izrādīja savu vareno klātbūtni, ja nebija jāpilda paredzētās funkcijas, taču tobrīd viņš to darīja. Beidzot viņš pagriezās pret Bruņu.
- Sievietes vīram ir tiesības runāt par labu kroplā bērna dzīvībai. Es tev lūdzu saudzēt Eilas dēla dzīvību, un viņa dēļ es lūdzu tev saudzēt arī viņas dzīvību.
Visi iemesli, kurus Brūns pavisam nesen bija apsvēris kā racionālus, lai saudzētu sievietes dzīvību, nu bija ieguvuši daudz lielāku svaru, un argumenti par labu viņas nāvei kļuvuši nenozimigi. Viņš gandrīz piekāpās, pakļaujoties vienīgi Mogura lūguma spēkam, un tas liecināja par viņa paša rakstura trūkumu. Tomēr viņš bija vadonis. Viņš nedrīkstēja tik viegli kapitulēt visu savu viru priekšā un, par spīti spēcīgajai vēlmei padoties burvja varenajam spēkam, turējās stingri.