Pirmais gludas, cietas nūjas sitiens pa bļodveidā izdobtām koka bungām atskanēja kā ass pērkona dārdiens gaidošajā klusumā. Lēno, svinīgo ritmu pārtvēra koka šķēpu dauzīšana pret zemi, piešķirot tam klusinātu dziļumu. Kontrapunkta ritms, ko radīja sišana ar kociņiem pa garu, izdobtu koka cauruli, ievija spēcīgos, vienmērīgos sitienus šķietami nejaušā skaņas rakstā, kas likās nesaistīts. Tomēr -stakato ritmi, kas tika izspēlēti atšķirīgos tempos, virzīja uz uzsvērto sitienu, kas it kā nejauši sakrita ar katru piekto pamatritma būkšķi. Tie kom- binējās un radīja pieaugošu gaidu izjūtu, gandrīz satraukumu, līdz sitieni saplūda vienotā ritmā. Katrs atslābums uzsāka nākamos sasprindzinājuma uzplūdus pēc hipnotiskā skaņu un sajūtu viļņa.
Visas skaņas pēkšņi aprāvās līdz ar pēdējo rimto sitienu. It kā materializējušies no tīra gaisa, deviņi moguri, tērpušies lāčādās, stāvēja plecu pie pleca blakus alu lāča krātiņam, un Mogurs viens pats to priekšā. Nospiedošajā klusumā spēcīgo sitienu ritms vēl atbalsojās cilvēku galvās. Mogurs turēja plakanu, gareni ovālu koka gabalu, kura vienā galā bija piestiprināta saite. Griežot to atkal un atkal uz riņķi, tikko dzirdamā švīkoņa pieauga līdz skaļai rēkoņai, kas piepildīja klusumu. Dziļās, uzmācīgās, buļļa rēkoņu atgādinošās skaņas rezonanse uzdzina zosādu gan tās svarīguma, gan skanīgā tembra dēļ. Tā bija Alu Lāča Gara balss, kas aizbaidīja visus pārējos garus no šis ceremonijas, veltītas vienīgi Ursum. Neviens totēmiskais gars nenāks tiem palīgā; tie bija pilnībā pakļāvuši sevi klanu Lielā Gara aizbildniecībai. Spalgs trilleris caurstrāvoja dziļo rīkles basu; buļļa rēkoņai apklustot, tā spalgi gaudojošā kaukšana uzdzina aukstas tirpas vairumam drosminieku. Dīvainas, pārdabiskas trīsas, kaut kas tāds, kas visvairāk līdzinājās bezķermeniskam garam, pāršķēla skaidro rīta gaisu. Eila, stāvot pirmajā rindā, varēja saskatīt, ka skaņa nāca no kaut kā, ko turēja mutē viens no moguriem.
Flautai, kas bija darināta no liela putna doba kājas kaula, nebija caurumu pirkstu uzspiešanai. Tās tonis tika regulēts, noslēdzot vai atklājot atvērto galu. Meistarīga spēlmaņa rokās no šī vienkāršā instrumenta varēja izvilināt veselu piecu skaņu toņkārtu. Jaunajai sievietei, ne mazāk kā pārējiem, tā šķita kā burvestība, kas radīja šo nepazīstamo mūziku; tāda skaņa virs zemes nebija dzirdēta. Tā bija nākusi no garu pasaules pēc svētā vīra pavēles, vienīgi šai ceremonijai par godu. Tāpat kā buļļa rēkoņa simbolizēja un atdarināja alu lāča rūkšanu tā fiziskajā formā, tā flauta bija Ursus gara balss skaņa. Pat burvis, kurš spēlēja šo instrumentu, sajuta skaņas svētumu, kas plūda no primitīvās stabules, lai gan viņš pats bija to taisījis. Burvju instrumenta izgatavošana un spēlēšana bija viņa klana ezoteriskais noslēpums, noslēpums, kas parasti izvirzīja šos burvjus pirmajā vietā. Vienīgi Kreba unikālās spējas bija atbīdījušas moguru, kurš spēlēja šo flautu, otrajā vietā, bet tā bija stipra otrā vieta. Un tieši viņš visvairāk pretojās Eilas pieņemšanai.
Milzīgais alu lācis staigāja pa krātiņu. Viņš nebija pabarots, un viņš nebija radis dzīvot bez ēšanas; tas nevienu dienu mūžā nebija nodzīvojis bez ēšanas. Lācim bija atņemts ari ūdens, un tas bija izslāpis. Pūlis, kas oda pēc sasprindzinājuma un satraukuma, neierastās koka bungu, buļļa rēkoņas un flautas skaņas - tas viss kopā dzīvnieku padarīja nervozu.
Ieraudzījis Moguru klibojam krātiņa virzienā, viņš saslēja savu maslvo, pārbaroto masu uz pakaļkājām un izrēca sūdzību. Krebs izbiedēts satrūkās, taču ātri atguvās un noslēpa to ar it kā ikdienišķo saraustīto gaitu. Viņa sejā, tāpat kā pārējo burvju sejās, kas bija notrieptas melnas ar magnēzija dioksīda smēri, neatspoguļojās ne zīme no strauji pukstošās sirds, kad viņš atgāza atpakaļ galvu, lai uzlūkotu nelaimīgo milzi. Mogurs nesa nelielu ūdens bļodu, kuras forma un pelēcīgā ziloņkaula krāsa nepārprotami liecināja, ka bļoda reiz bijusi cilvēka galvaskauss. Viņš novietoja biedējošo ūdens trauku krātiņā un pakāpās atpakaļ, bet pinkainais ķepainis nometās četrrāpus, lai padzertos. Kamēr dzīvnieks kāri dzēra šķidrumu, divdesmit viens jauns mednieks sastājās ap tā krātiņu, katrs turot rokā tikko pagatavotu šķēpu. To septiņu klanu vadoņi, kas nebija tik veiksmīgi, lai varētu izvēlēties vienu viru īpašai godināšanai, katrs bija izvēlējies ceremonijai pa trim labākajiem medniekiem. Tad no alas izskrēja Brouds, Gorns un Vords un nostājās ārpusē pie droši nostiprinātajām krātiņa durvīm. Viņi ieradās kaili, ja neskaita nelielus gurnu apsējus, un to ķermeņi bija noziesti ar sarkanām un melnām zīmēm.
Nelielais ūdens daudzums nespēja apmierināt lielā lāča slāpes, bet viri, kas atradās tik tuvu krātiņam, ļāva tam cerēt, ka tiks iedots vēl. Viņš saslējās sēdus un lūdza; šis žests agrāk reti kad bija palicis bez atbildes. Kad viņa pūles palika nenovērtētas, lācis aizgāzelējās līdz tuvākajam vīram un izbāza purnu cauri smagajām restēm.
Flautas mūzika aprāvās ar nepatīkami pārtrauktu noti, vēl vairāk palielinot gaidas satrauktajā klusumā. Krebs paņēma atpakaļ galvaskausa bļodu, tad aizšļūca uz savu vietu burvju priekšā, kas bija sastājušies rindā pie alas ieejas. Pēc neredzama signāla moguri vienlaikus iesāka formālās valodas žestus.
"Saņem savu ūdeni kā mūsu pateicības zīmi, o. Varenais Sargātāji Tavs klans nav aizmirsis tavu sniegto mācību. Ala ir mūsu mājas, kas mūs pasargā no ziemas sniega un aukstuma. Mēs ari mierīgi atpūšamies, vasaras barību saēdušies un ādu sasildīti. Tu biji viens no mums, dzīvoji kopā ar mums, un tagad mēs dzīvojam tāpat kā tu."
Ar melni noziestām sejām un ģērbušies vienādi pinkainās lāčādās, burvji līdzinājās labi trenētu dejotāju grupai, kustoties kā viens vesels un runājot ar svinīgi plūstošiem žestiem. Mogura izteiksmīgie vienas rokas simboli, kas pieskaņojās, tomēr atšķīrās no citiem, salika pieturzīmes elegantajām kustībām un pastiprināja tās.
"Mēs godājam tevi kā visupirmo no visiem Gariem. Mēs lūdzam tevi aizbilst par mums Garu pasaulē, izstāstīt par mūsu vīru drosmi, mūsu sievu paklausību, sagatavot mums vietu, kad mēs atgriezīsimies viņsaulē. Mēs izlūdzamies tavu aizsardzību no ļaunajiem gariem. Mēs esam tavi Ļaudis, Lielais Ursu, mēs esam Alu Lāča klans. Aizej ar godu, Lielākais no Gariem!"
Kad moguri parādīja lielā dzīvnieka vārdu simbolus tā klātbūtnē pirmo reizi, divdesmit viens jaunais vīrietis trieca savus šķēpus starp resnajiem krātiņa kokiem, iedurot tos pielūgtā radījuma briesmīgajā pinkainajā masā. Visu dūrienu brūcēs neparādījās asinis, krātiņš bija par lielu, lai visus šķēpus varētu iedurt pietiekami dziļi, bet sāpes satracināja tikko pieaugušo alu lāci. Viņa dusmu rēciens satricināja klusumu. Ļaudis bailēs atsprāga atpakaļ.
Tajā brīdī Brouds, Gorns un Vords sāka griezt pušu krātiņa durvju siksnas, rāpjoties augšup pa mietiem, līdz sasniedza žoga virsotni. Brouds pirmais sasniedza virsotni, bet Gornam izdevās paķert īso, resno baļķēnu, kas tur bija nolikts jau iepriekš. No sāpēm satrakotais alu lācis atkal pacēlās uz pakaļkājām, palaida garu, dusmīgu rēcienu un smagi lāčoja trīs jauno vīru virzienā. Tā masīvā, kupolveidīgā galva sniedzās gandrīz līdz iežogojuma slaidāko mietu galiem. Tas nonāca līdz vārtiem, pagrūda tos, un tie brikšķēdami nogāzās zemē. Krātiņš bija vaļā! Briesmīgais, dusmīgais lācis bija izlaists ārā!