Eila bija satraukta, steidzoties izrakt ziepjusakni, kosu papardi un sarkansakņu balandu, un viņas kuņģis bija savilcies cietā kamolā, kamēr tā pie viena no ugunskuriem, uz kura tika gatavots ēdiens, nepacietīgi gaidīja vārīto ūdeni, lai ar tā palīdzību izvilktu no papardes kukaiņu indes ekstraktu. Ziņa, ka viņai atļaus veikt rituālu, ātri izplatījās visos klanos. Moguru atzinums visiem lika mainīt domas par klana sievieti, kas piedzimusi pie Citiem, un proporcionāli pieauga ari viņas vērtība. Tas apstiprināja, ka viņa patiesi bija Izas meita, un pacēla viņu līdz augstākās zāļu sievas līmenim. Klana vadonis, kura locekļi bija Zūga radinieki, mainīja savu tiešo atteikumu pieņemt sievieti. Zūga rekomendācijas droši vien galu galā bija devušas kādu rezultātu. Varbūt kāds no vīriem viņu pieņems; kaut vai par otro sievieti. Viņa būtu vērtīgs papildinājums.
Taču Eila bija pārāk norūpējusies, lai ievērotu komentārus, kas virmoja tai apkārt. Viņa bija vairāk nekā satraukta, viņa bija pārbijusies. "Es to nevaru izdarīt," viņas prāts kliedza vēl tad, kad sieviete jau skrēja mazās upītes virzienā. "Nepietiks laika, lai sagatavotos. Ja nu es kaut ko aizmirsīšu? Ja nu es kļūdīšos? Es apkaunošu Krebu. Es apkaunošu Bruņu. Es apkaunošu visu klanu." Šļūdoņa barotā upe bija ledaina, bet aukstais ūdens nomierināja viņas atkailinātos nervus. Viņa jutās mierīgāka, apsēžoties uz akmens un atpinkājot savus garos, gaišos matus, kurus žāvēja vieglā vēja pūsma, un vērojot, kā mirdzoši sārtā kalna galotne, atspoguļojot rietošo sauli, krāsojas sulīgi zilganā purpurā. Sievietes mati vēl bija mitri, kad viņa pakāra atpakaļ kaklā amuletu un uzvilka tīru apmetni. Sabāzusi ielocēs piederumus, viņa pacēla otru apmetni un skriešus devās uz nometni. Pa ceļam viņa pasteidzās garām Ubai, kura turēja Durku, un ātri pamāja tai ar galvu.
Sievietes izmisušas strādāja, nevaldāmie bērni nepārtraukti tām traucēja. Asiņainais alu lāča slepkavības rituāls bija tos uzbudinājis; tie nebija pieraduši dzīvot bez ēšanas, bet ēdiena smarža veicināja ēstgribu, kas jau tāpat bija milzīga, un padarīja tos niķīgus; un māšu aizņemtība sniedza tiem neierasto iespēju slikti uzvesties, kas tik reti tika atļauta klanu bērniem. Daži puikas bija pacēluši lāča krātiņa nocirstās saites un nēsāja tās, apsietas ap roku kā goda zīmes. Citi, kas nebija tik manīgi, centās tās atņemt, un visi kopā riņķoja ap ēdiena gatavošanas ugunskuriem. Kad puikas pagura no šis rotaļas, tie sāka ķircināt meitenes, pret kurām bija jāizturas kā pret raudošām jaunākajām māsām, līdz meitenes sāka dzīties tiem pakaļ un skriet pie mātēm sūdzēties. Tā bija nevaldāma, neorganizēta trakomāja. Pat laiku pa laikam kādas sievietes vīra izteiktie stingrie aizrādījumi nelīdzēja, lai apvaldītu uzbudinātos bērnus.
Bērni nebija vienīgie, kas gribēja ēst. Milzīgos apjomos sagatavotais ēdiens kairināja garšas jutekļus visiem, un lielo dzīru un vakara ceremonijas gaidas vēl vairāk saasināja ārkārtējo satraukumu. Kaudzēm savvaļas jamsa, baltas, stingras maizes koka saknes un kartupeļiem līdzīgi zemesrieksti rāmi vārījās ādas katliņos virs ugunskuriem. Savvaļas asparāgi, liliju saknes, savvaļas sīpoli, dažādi pākšveidīgie, mazi ķirbji un sēnes tika gatavoti visdažādākajos veidos, pievienojot maigas garšvielas. Vesels kalns tikko nomazgātu savvaļas salātu, diždadžu, balandu un pieneņu lapu gaidīja, lai tos pasniegtu svaigā veidā, pēdējā brīdī pievienojot karstus lāča taukus, garšvielas un sāli.
Viena klana īpašais ēdiens bija sīpolu, sēņu un apaļo zaļo vīķu pākšu sautējums, kuram pievienota slepena zālīšu kombinācija un kurš iebiezināts ar kaltētu briežu ķērpi. Cits klans bija atnesis īpašas sugas priežu čiekurus, kas bija sastopami vienīgi to alas tuvumā; no tiem pēc apcepšanas uguni iznāca lieli, garšīgi rieksti.
Norga klans cepa kastaņus, kuri bija savākti zemāk kalna nogāzēs, un gatavoja pudiņu no sasmalcinātiem dižskābarža riekstiem, saulē kaltētiem graudiem un mazu, cietu, medaini saldu ābolu šķēlītēm, tam pievienoja riekstu garšvielu un cepa ilgi uz lēnas uguns. Teritorija krietnā attālumā no alas bija kā izslaucīta no mellenēm, augst- krūmu dzērvenēm un - zemākās nogāzēs - no avenēm un savvaļas kalnu kazenēm.
Bruņa klana sievietes vairākas dienas bija dauzījušas un malu- šas līdzatnestās zīles. Sasmalcinātos augļus ievietoja seklās bedrītēs smiltīs netālu no upes un mīkstajai masai lēja virsū lielu ūdens daudzumu, lai aizskalotu rūgtumu. Rezultātā iegūto mīklu sacepa plānos cepumos, kurus mērcēja kļavu sīrupā, līdz tie bija pilnībā piesātināti, tad žāvēja saulē. Saimnieku klana ļaudis, kas arī agri pavasari tecināja sulu no kļavām un dienām ilgi vārīja ūdeņaino šķidrumu, izrādīja interesi, ieraudzījuši pazīstamās mizas traukus, kuros tika glabāts kļavu cukurs un sīrups. Lipīgās, no kļavas sīrupa saldās zīļu kūkas bija neparasts cienasts, kuru Norga klana sievietes nolēma vēlāk pagatavot pašas.
Uba, ar vienu aci vērojot Durku, kamēr palīdzēja sievietēm, skatījās uz šķietami neaptveramo ēdienu apjomu un dažādību un brīnījās, kā viņi jebkad spēs to visu apēst.
Augšup kāpjošie dūmi izzuda rāmi tumšajā nakti, kas bija tik pilna ar zvaigznēm, ka miglas timeklis šķita klājam debesjumu. Mēness bija pavisam jauns un nelika pat manīt par savu klātbūtni, pagriezis muguru planētai, ap kuru tas riņķoja, raidot savu gaismu visuma aukstajā dziļumā. Gaisma, kas nāca no ugunskuriem ēdienu gatavošanai, apspīdēja teritoriju alas tuvumā, kontrastējot ar apkārtējo mežu tumsu. Pārtika bija atvirzīta nost no lielākās svelmes, tomēr ne pārāk tālu, lai uzturētu to karstu, un vairums sieviešu bija aizgājušas uz alu. Viņas ietērpās jaunos apģērbos un kādu brīdi atpūtās pirms svinībām.
Tomēr pat nogurušās sievietes bija pārāk satrauktas, lai ilgi uzturētos alā. Telpa alas priekšā pamazām pildījās ar cilvēkiem, kas nepacietībā mīdījās, gaidot dzīres un ceremonijas sākumu. No alas ejas izsoļojot desmit burvjiem un to desmit mācekļiem, iestājās pilnīgs klusums, tam sekoja neliela drūzmēšanās, lai atrastu vietas. Svētie viri parādījās brīvi sadrūzmējušos cilvēku vidū. Skatītāju izvietošanos nenoteica to atrašanās vieta, drīzāk attiecības ar citiem cilvēkiem. Ierastie stāvokļi netika ņemti vērā, vienīgi tas, ka katrs atsevišķais cilvēks bija vai nu priekšā, vai aizmugurē, vai pareizajā pusē citiem konkrētiem cilvēkiem. Nepārtraukti kāds atkal čabinājās, jo ļaudis centās atrast visizdevīgāko stāvokli savu attiecību lokā.
Svinīgā ceremonijā alas tumšā cauruma priekšā iededzināja lielu ugunskuru. No ēdienu gatavošanas bedrēm noņēma akmeņus. Augstākstāvošo klanu un saimnieku klana vadoņu sievām tika dota godpilnā zīme izņemt milzīgos maigās gaļas gurnus, un Brūns apmierinājumā izslējās, ieraudzījis Ebru izejam priekšā.
Tas, ka moguri atzina Eilu, beidzot ļāva pieņemt lēmumu. Brūns un viņa klans ieguva tik pārliecinošu pirmo vietu, kāda tam nekad agrāk nebija bijusi. Lai gan sākumā tas likās neticami, slaidā gaišmate bija klana sieviete un zāļu sieva pa Izas slaveno līniju. Bruņa stūrgalvīgais apgalvojums, ka tas tā ir, izrādījās patiess, tāda bija Ursus griba. Ja vadonis kaut uz bridi būtu svārstījies, viņa prestižs nebūtu bijis tik augsts vai veiksme tik salda.