Viņas sejai trūka izvirzītā žokļa, un ar savu nelielo degunu un augsto pieri tā likās vēl plakanāka, nekā tiem bija šķitis iepriekš. Tās biezie, gaišie mati, ieskaujot seju brīvi krītošos viļņos un sniedzoties līdz pusmugurai, uztvēra uguns atblāzmu un zeltaini mirdzēja; neparasti skaists vainags tādai neglītai, acīm redzami svešai jaunai sievietei.
Taču vēl pārsteidzošāks bija viņas garais augums. Nezin kā, viņai steidzoties ar saliektu muguru un šļūcošiem soļiem vai sēžot pie kāda vīra kājām, ļaudis nebija to agrāk pamanījuši. Eilai stāvot pretim burvjiem, tas bija acīm redzams. Noliekusi galvu, viņa raudzījās lejup uz Mogura pakausi. Eila bija garāka, daudz garāka par klana slaidāko vīru.
Mogurs veica virkni formālu kustību, izsaucot Garu aizsardzību, kuri vēl klīda to tuvumā. Tad Eila ielika sev mutē cietās, kaltētās saknes. Nebija viegli tās sakošļāt. Viņai nebija klana ļaužu garo zobu un spēcīgo, pamatīgo žokļu. Lai kā Iza bija viņu brīdinājusi nenorit ne druskas no sulām, kas veidojās tās mutē, viņa nespēja no tā izvairities. īstenībā Eila nemaz nezināja, cik ilgs laiks ir vajadzīgs, lai mīkstinātu saknes, bet šķita, ka viņa tikai gremoja un gremoja, un gremoja. Kad viņa beidzot izspļāva pēdējo sakošļāto masu, Eilai viegli reiba galva. Zāļu sieva maisīja, līdz šķidrums vecajā, svētītajā bļodā kļuva ūdeņaini balts, tad pasniedza to Gūvam.
Mācekļi gaidīja, kamēr viņa darbojās ar saknēm, katrs turot rokā pamatīgi ievilkušos velnābola tēju. Gūvs pasniedza Eilas doto bļodu ar balto šķidrumu Moguram, tad pacēla savu bļodu un sniedza to Eilai, tikmēr pārējie burvju mācekļi deva savējās bļodas savu klanu zāļu sievām. Tā bija apmaiņa graudā un vērtībā. Mogurs iedzēra malciņu šķidruma.
- Tas ir stiprs, - svētais vīrs ar slēptiem žestiem rādīja Gūvam. - Dod mazāk.
Gūvs pamāja un paņēma bļodu, tad piegāja pēc stāvokļa otrajam moguram.
Eila un zāļu sievas ar savām bļodām gāja klāt gaidošajām sievietēm un deva tām un vecākajām meitenēm iemalkot nedaudz šķidruma. Eila iztukšoja pēdējos savas bļodas atlikumus, bet viņai jau bija dīvaina, distancēta izjūta, it kā daļa no viņas būtu atdalījusies un noraudzītos no citas vietas. Dažas vecākās zāļu sievas paņēma koka bungas un sāka sist sieviešu dejas ritmus. Eila aizrautībā vēroja, kā cilājas kociņi, katram sitienam atskanot precīzi un skaidri. Norga klana zāļu sieva piedāvāja bļodveida bungas arī viņai. Eila ieklausījās ritmā, viegli pabungojot, tad nemanot iesaistījās spēlē.
Laiks pavisam bija zaudējis nozīmi. Pacēlusi galvu, Eila redzēja, ka vīri bija aizgājuši un sievietes griezās mežonīgā, brīvā, erotiskā azartā. Jaunajai zāļu sievai uznāca vēlme tām piebiedroties, viņa nolika bungas zemē un noskatījās, kā tās apgāžas un vairākas reizes apveļas, pirms apstājas. Eilas uzmanību saistīja instrumenta bļodveida forma. Tā viņai atgādināja par Izas bļodu, seno, dārgo relikviju, kas viņai bija uzticēta. Viņa atcerējās, kā bija lūkojusies baltajā, ūdeņainajā šķidrumā, maisot ar pirkstu uz riņķi un atkal uz riņķi. "Kur ir Izas bļoda?" viņa iedomājās. "Kas ar to notika?" Eila domāja par bļodu, uztraucās par to aizvien vairāk, šī doma bija apsēdusi viņu.
Viņai parādījās Izas tēls un acis sasprāga asaras. "Izas bļoda. Esmu pazaudējusi Izas bļodu. Viņas skaisto, veco bļodu. Ko Izai nodevusi viņas māte un viņas mātesmāte, un mātes mātesmāte." Iztēlē viņa redzēja Izu un aiz tās vēl vienu Izu, un vēl vienu, un vēl vienu; zāļu sieva aiz zāļu sievas bija sastājušās rindā aiz Izas, izgaistot senatnīgā, neskaidrā pagātnē, katra turēja rokās svētītu, balti krāsotu bļodu. Sievietes izgaisa, un viņas iztēles acs apstājās pie bļodas. Tad pēkšņi bļoda ieplīsa un tieši vidū sadalījās uz pusēm. "Nē! Nē!" Spalgais kliedziens atskanēja tās prātā. Viņa bija ārkārtīgi satraukta. "Izas bļoda, man jāatrod Izas bļoda!"
Eila klupšus krišus devās projām no sievietēm un nedrošiem soļiem tuvojās alai. Likās, ka ir pagājusi vesela mūžība. Viņa rakņājās pa kaula šķīvjiem un koka bļodām ar tajās piekaltušajām dzīru atliekām, meklējot dārgo trauku. Sievietes uzmanību piesaistīja alas ieeja, kuru vāji izgaismoja lāpas tās iekšienē, un viņa nedrošiem soļiem devās tās virzienā. Pēkšņi ceļš tika aizšķērsots, tā bija iekļuvusi lamatās, sapinusies kāda raupja, spalvaina dzīvnieka pinekļos. Viņa palūkojās augšup un noelsās. Briesmīgs ģīmis ar plati pavērtu rīkli nolūkojās lejup uz viņu. Eila atkāpās un skriešus devās uz aicinošo alu. Alā, netālu no tās vietas, kur sieviete bija gaidījusi Mogura signālu, skatienu piesaistīja kaut kas balts. Viņa noiņetās ceļos, uzmanīgi pacēla Izas bļodu un šūpoja to rokās. Bļodas dibenā ap mīkstajām saknēm vēl skalojās pienaina šķidruma paliekas. "Tie nav izdzēruši visu. Esmu uztaisījusi par daudz. Es droši vien esmu uztaisījusi par daudz. Ko lai ar to daru? Es nevaru to liet ārā, Iza teica, ka to nedrīkst liet ārā. Viņa nevarēja man parādīt, tāpēc es pagatavoju par daudz, jo viņa nevarēja man parādīt. Es to pagatavoju nepareizi. Ja nu kāds ierauga? Tie nodomās, ka neesmu īsta zāļu sieva. Neesmu klana sieviete. Tie liks man aiziet. Ko lai es daru? Ko lai daru? Es to izdzeršu! Lūk, ko darīšu! Ja to izdzeršu, neviens neuzzinās." Eila pacēla bļodu pie lūpām un iztukšoja to sausu. Noslēpumainais dzēriens jau tāpat bija stiprs, bet saknes nelielajā šķidruma daudzumā piedeva tam daudz lielāku spēku. Sieviete devās otrās alas virzienā ar neskaidru domu noslēpt bļodu drošā vietā, taču viņa vēl nebija paspējusi sasniegt savu pavardu, kad dzēriens lika par sevi manīt.
Eilai pazuda orientēšanās spēja, tā nepamanīja, kā bļoda nokrīt zemē tūliņ aiz pavarda robežakmeniem. Viņa sajuta mutē sena, aizvēsturiska meža garšu: biezs, samircis smilšmāls, appelējis, satrunējis mežs, augsti koki ar lielām, lietū samirkušām lapām, milzīgas, gaļīgas sēnes. Alas sienas izpletās, atkāpjoties aizvien tālāk un tālāk. Viņa jutās kā kukainis, kas rāpo pa zemi. Acīs dūrās sīkas detaļas. Viņas skatiens saskatīja pēdas nospieduma kontūras, tā ieraudzīja katru vissīkāko akmentiņu, katru smilšu graudiņu. Ar acs kaktiņu Eila pamanīja kādu kustību un sāka vērot, kā zirneklis rāpjas augšup pa spožu zīda pavedienu, kas atmirdz lāpas gaismā.
Liesma hipnotizēja jauno sievieti. Viņa cieši lūkojās trīsuļojošajā, dancojošajā ugunī un vēroja, kā melni dūmi vijas augšup pret melnajiem griestiem. Viņa pagājās tuvāk lāpai, tad ieraudzīja vēl vienu. Eila devās pretim tās aicinošajai gaismai, bet, kad bija to sasniegusi, viņu aicināja vēl viena lāpa, tad vēl viena, ievilinot sievieti aizvien dziļāk alā. Jaunā sieviete nepamanīja, kā lāpu liesmas pārvērtās par nelielu akmens lampu liesmiņām, kas bija novietotas tālu cita no citas, un arī viņu neviens nepamanīja, kad tā paslīdēja garām lielai iekštelpai, pilnai ar dziļā transā iegrimušiem vīriem, un mazākai telpai, kurā atradās pieauguši zēni, kurus savukārt vecākie mācekļi ievadīja ceremonijā, sniedzot tiem nojausmu par pieauguša vīrieša pieredzi.
Ar vienu vienīgu nodomu viņa gāja aizvien uz priekšu pie katras nākamās mazās liesmiņas, vienīgi lai tiktu aizvilināta tālāk pie nākamās. Gaismas veda sievieti cauri šaurām ejām, kas pārgāja lielās telpās un tad atkal sašaurinājās. Viņa klupa uz nelīdzenās grīdas, taustoties pēc drēgnajām klints sienām, kas riņķoja ap to. Viņa iegriezās kādā ejā un tās otrā galā ieraudzīja lielu, sārtu spīdumu. Eja bija neticami gara; tā veda uz priekšu un uz priekšu veselu mūžību. Bieži viņai šķita, ka redz sevi no liela attāluma, tenterējot pa vāji apgaismotu tuneli. Sieviete juta, kā prāts vēl vairāk attālinās dziļā, melnā tukšumā, viņa zaudēja dūšu bezgalīgās nekurienes priekšā, lai gan visiem spēkiem centās no tās izrauties.