Beidzot viņa tuvojās gaismai tuneļa galā un ieraudzīja sēžam aplī vairākus tēlus. Kāda piesardzības instinkta dēļ, kas bija paslēpies dziļi tās narkotiku aptumšotajā prātā, viņa apstājās netālu no hipnotizējošām liesmām un paslēpās aiz akmens pīlāra. Apgaismotajā telpā desmit moguru bija dziļi iegrimuši rituālā. Tie bija iesākuši ceremoniju, kas aptvēra visus klanu vīrus, un atstājuši mācekļus, lai tie to pabeigtu, bet paši bija iegājuši dziļākajā svētnīcā, lai veiktu tik slepenus rituālus, kuros nedrīkstēja piedalīties pat mācekļi.
Katrs no vīriem, tērpies lāčādā, sēdēja aiz alu lāča galvaskausa. Sienu nišas rotāja vēl citi galvaskausi. Riņķa vidū atradās apmatots priekšmets, kuru Eila sākumā nepazina. Taču, kad saprata, kas tas ir, vienīgi narkotiku izraisītais apstulbums atturēja viņu no ldiedziena. Tā bija Gorna nocirstā galva.
Šausmās fascinēta, Eila vēroja, kā Norga klana mogurs pasniedzas pēc galvas, apgriež to otrādi un ar akmens palīdzību paplašina forā- men magnum - mugurkaula lielo atveri. Bija redzama Gorna smadzeņu želejveidlgā masa. Burvis nerunājot izdarīja dažas kustības virs galvas, tad pasniedzās, lai no atveres izrautu gabalu mīksto audu. Viņš turēja rokā trīcošo masu, tikmēr nākamais mogurs sniedzās pēc smadzenēm. Pat savā apstulbumā Eilu pārņēma dziļš riebums, taču viņa palika kā iemieta zemē, kamēr katrs burvis iegremdēja roku šaušalīgajā galvā un izvilka smadzeņu devu, kas piederēja alu lāča nogalinātajam vīram.
Spējš, neapturams reibonis noveda Eilu līdz dziļā tukšuma robežai. Viņa norija siekalas, lai apslāpētu nelabumu. Izmisumā viņa centās noturēties bezdibeņa malā, taču, ieraudzījusi lielos, svētos klanu vīrus pieliekam rokas pie mutēm un ēdam Gorna smadzenes, viņa laidās lejā. Kanibālisma akts ierāva Eilu melnā tukšuma bezdibeni.
Viņa kliedza bez skaņas, nespējot pati sevi dzirdēt. Viņa nespēja redzēt, nespēja just, tai nebija nekādu izjūtu, tomēr viņa zināja. Viņa nebija ieslīgusi prātu aptumšojošā miegā. Bezdibenim piemita vēl kāda īpašība, šausminoša, tukša īpašība. Bailes. Viņu sagrāba visu aptverošas bailes. Viņa cīnījās, lai atgrieztos, klusībā sauca pēc palīdzības, taču tika vilkta vienīgi vēl dziļāk. Viņa sajuta kustību, kuru īstenībā nevarēja sajust, jo aizvien ātrāk un ātrāk krita dziļajā, melnajā bezgalībā, nebeidzamajā aukstajā tukšumā.
Pēkšņi bezkustlgā kustība palēninājās. Eila sajuta kņudošu sajūtu smadzenēs, prātā, un pretēju grūdienu, kas lēnām vilka to ārā pāri malai, ārā no bezgalīgā cauruma. Viņa sajuta svešas emocijas, emocijas, kas nepiederēja viņai. Visspēcīgākā bija mīlestība, taču tai bija piejauktas lielas dusmas un lielas bailes, un pēkšņi - ziņkāres piesitiens. Šokā viņa saprata, ka viņas galvā ir Mogurs. Viņa sajuta tā domas savā prātā, viņa jūtas kopā ar savām emocijām. Šai izjūtai piemita izteikti fiziska kvalitāte, drūzmēšanās sajūta bez nepatīkamajām blakusizjūtām, drīzāk kā pieskāriens, kas ir tuvāks par fizisko pieskārienu.
Saknes no Izas sarkanās somas, kas izmainīja cilvēka prātu, pastiprināja klana dabisko dziņu. Klanu ļaužu instinkti bija attīstījušies un pārveidojušies par atmiņu. Bet atmiņa, iesniedzoties tālu senatnē, pārvērtās, kļuva par rases atmiņu. Klanu ļaužu rases atmiņas bija līdzīgas; un, saasinot uztveri, tie spēja vienoties savās identiskajās atmiņās. Mācītie moguri ar apzinātu piepūli bija attīstījuši savu dabisko dziņu. Tie visi zināmā mērā spēja vadīt kopējās atmiņas, bet Mogurs bija dzimis ar unikālām spējām.
Viņš ne tikai spēja pievienoties atmiņām un vadīt tās, viņš spēja uzturēt šo saiti netraucētu, domām plūstot cauri laikam no pagātnes uz tagadni. Mogura klana vīriem bija bagātākas, pilnvērtīgākas savstarpējās rituāla attiecības, nekā tas bija citos klanos. Bet ar trenētajiem moguru prātiem viņš spēja radīt telepātisko saikni ar pašiem sākumiem. Caur viņu vīsi moguri sasniedza vienotību, kas bija daudz ciešāka un apmierinājumu dodošāka nekā fiziskā vienotība, - tā bija garu saskaršanās. Baltais šķidrums no Izas bļodas, kas bija saasinājis maņas un atvēris burvju prātus Moguram, bija ļāvis tā īpašajām spējām radīt simbiozi ari ar Eilas prātu.
Traumējošās dzemdības, kas skāra izkropļotā vīra smadzenes, bija bojājušas tikai to daļu, kas attiecās uz fiziskajām spējām, nevis jūtīgo, pārmērīgi attīstīto psihi, kas piešķīra viņam milzīgas spējas. Tomēr kroplais vīrs bija savas sugas galējais produkts. Vienīgi viņā daba bija gājusi to ceļu, kas klaniem bija nolikts kā turpmākais. Nevarēja būt vairs tālākas attīstības bez būtiskām izmaiņām, un klanu cilvēku īpašības vairs nebija pielāgojamas. Tāpat kā milzīgais radījums, kuru tie pielūdza, un daudzi citi, kas dzīvoja kopā ar viņiem šajā vidē, tie nebija spējīgi pārdzīvot radikālas izmaiņas.
Cilvēku rase ar pietiekamu sociālo apziņu, lai rūpētos par vājajiem un ievainotajiem, ar pietiekamu garīgo apziņu, lai apglabātu mirušos un pielūgtu savu lielo totēmu, cilvēku rase ar apjomīgām smadzenēm, bet bez pieres daivām nespēra lielus soļus uz priekšu, neuzrādīja tikpat kā nekādu progresu gandrīz simts tūkstoš gados un bija nolemta aiziet pa to pašu ceļu, pa kuru aizgāja pinkainais mamuts un lielais alu lācis. Viņi to nezināja, bet viņu dienas uz zemes bija skaitītas, viņi bija lemti iznīcībai. Krebā viņi bija sasnieguši sava ceļa galu.
Eilas sajūtas līdzinājās svešu asiņu straumes spēcīgai pulsācijai, kas tai tika uzspiesta. Lielā burvja varenais prāts pētīja viņas svešās smadzeņu krokas, cenšoties atrast, kur aizķerties. Saderība bija nepilnīga, tomēr viņš atrada līdzīgus kanālus un tur, kur tādu nebija, taustījās pēc alternatīvām, un veidoja sakarības tur, kur bija vienīgi tendences. Pēkšņā apskaidrībā Eila saprata, ka tas ir Krebs, kas izveda to no bezdibeņa; vēl vairāk, viņš neļāva pārējiem moguriem, kas ari bija savienoti ar Moguru, uzzināt, ka arī viņa ir šeit. Eila varēja sajust vienīgi tā saistību ar moguriem, taču viņa nespēja tos visus sajust pati. Tie arī zināja, ka viņš ir savienojies vēl ar kādu - vai kaut ko -, bet tiem pat sapņos nerādījās, ka tā būtu Eila.
Un tajā brīdī, kad Eila saprata, ka Mogurs viņu ir izglābis un vēl aizvien to sargā, viņa apjauta dziļo godbijību, ar kādu burvji bija nodevušies kanibāliskajam aktam, kas viņā bija iedvesis tādu riebumu. Viņa nebija sapratusi, viņa nevarēja zināt, ka tā bija savienošanās. Klanu Sapulces iemesls bija ļaužu satuvināšana, lai padarītu tos par vienu klanu. Bet klans bija kaut kas vairāk nekā šeit ieradušies desmit klani. Visi zināja par ldaniem, kas dzīvoja pārāk tālu, lai spētu atceļot uz šo pulcēšanos; tie devās uz klanu Sapulcēm, kas atradās tuvāk viņu alām. Bet tie vienalga piederēja pie Lielā klana. Visiem klana ļaudīm bija kopējs klana mantojums, un viņi to atcerējās, un jebkuri rituāli, kas notika jebkurā Sapulcē, visiem bija vienādi nozīmīgi. Burvji ticēja, ka spēj dot labumu klaniem. Tie uzņēma jaunā vīrieša, kurš ceļoja kopā ar Ursus Garu, drosmi. Un, tā kā šie vīri bija moguri ar īpašām smadzeņu spējām, tieši viņi spēja sadalīt šo drosmi visiem pārējiem.