Tas bija iemesls Mogura dusmām un viņa bailēm. Saskaņā ar senām tradīcijām vienīgi vīriešiem bija ļauts piedalīties klanu ceremonijās.
Sekas tam, ka kāda sieviete kaut vai noskatījās vienkāršā ceremonijā, ko veica kāds no klaniem, klanam bija liktenīgas. Bet šī nebija vienkārša ceremonija. Šai ceremonijai bija liela nozīme attiecībā uz visu Lielo klanu. Eila bija sieviete; viņas klātbūtne varēja nozīmēt tikai vienu - neizbēgamu, neglābjamu nelaimi un postu tiem visiem.
Un viņa pat nebija klana sieviete. Mogurs to tagad apjauta pavisam droši un ilgāk vairs nespēja noliegt. No tā mirkļa, kad viņš sajuta sievietes klātbūtni, viņš zināja, ka tā nepieder pie klana. Tikpat ātri viņš saprata ari viņas klātbūtnes sekas, bet bija jau par vēlu. Tās bija nepielūdzamas, un viņš zināja ari to. Taču sievietes noziegums bija tik liels, ka Mogurs neatskārta, ko lai ar viņu iesāk; pat ar nāves lāstu nepietiktu. Pirms viņš ko izlēma, Krebs gribēja uzzināt kaut ko vairāk par viņu un caur viņu par Citiem.
Viņš bija pārsteigts, sajūtot Eilas saucienu pēc palīdzības. Citi bija atšķirīgi, bet vajadzēja taču būt ari kaut kam lldzigam. Krebs juta, ka viņam tas jāuzzina klana dēļ, un burvja ziņkāre bija lielāka, nekā moguram parasts. Eila vienmēr bija to interesējusi; viņš gribēja zināt, kas Citu sievieti padara atšķirīgu. Mogurs nolēma veikt eksperimentu.
Iespiedies visdziļākajās smadzeņu krokās, varenais svētais virs - vadot deviņu viru atmiņas, kas pieskaņojās viņa smadzenēm un labprāt pieņēma tās, un atsevišķi vēl vienas, kuras bija līdzīgas un tomēr atšķirīgas, - veda tos visus atpakaļ uz pirmsākumiem.
Eila atkal izbaudīja aizvēsturisko mežu, tad juta, kā tas pārvēršas siltā sāli. Viņas iespaidi nebija tik skaidri kā viss pārējais - tie bija kas jauns; šī dzīves rītausmas esamība un atcerēšanās process, un viņas atmiņas par to nāca no zemapziņas un bija miglainas. Tomēr paši dziļākie, agrākie līmeņi saskanēja. "Sākums ir tas pats," Mogurs nodomāja. Eila apjauta savu šūnu individualitāti un sajuta, kā tās dalījās un pārvērtās siltos, barojošos ūdeņos, kas plūda viņā. Tās auga un dalījās, un dažādojās, un kustībai bija mērķis. Pārvērtības un dzīves mīkstās pulsācijas sacietēja, pieņēma veidolu un formu.
Vēl viena pārvērtība, un viņa iepazina pirmās gaisa eksplozijas sāpes, ko elpoja radījumi jaunajā elementā. Atkal pārvērtība, un bagātīga smilšmāla zeme un jaunas dzīvības zaļums, un slēpšanās alās no visu iznicinošiem briesmoņiem. Pārvērtība un drošības izjūta, sasniedzot lielu zaru šķērsām pāri aizai, un pēkšņi kaltējošs karstums un sausums, kas viņu nes atpakaļ pie jūras krasta. Pārvērtība un iztrūkstoša posma pēdas, kas pazudušas jūrā; pārvērtība, kas palielinājusi tās formu un norāvusi kažoku, un izmainījusi apveidus, un pametusi viņas brālēnus un māsīcas aiz sevis, lai atgrieztos pie iepriekšējās plūdlīniju formas, tomēr vēl aizvien elpojošas gaisu un sūcošas pienu.
Un nu viņa jau staigā uz divām pakaļkājām, atbrīvojot priekškājas, ļaujot tām darboties un ar acim pārredzēt tālāku apvārsni, un tad - smadzeņu pieres daivu rašanās. Viņa nošķīrās no Mogura, sākot iet pa citu ceļu, tomēr ne tik tālu, lai viņš tai nespētu sekot pa savu, gandrīz paralēlo ceļu. Viņš pārtrauca kontaktu ar pārējiem, taču tie bija jau pietiekami tālu, lai paši turpinātu ceļu. Šā vai tā, bija jau gandrīz laiks šķirties.
Tikai viņi vien palika saistīti - Alu Lāča klana vecais virs un Citu jaunā sieviete. Viņš vairs nevadīja, tomēr vēl sekoja, un ne vien viņš sekoja Eilas ceļam, bet ari viņa sekoja Moguram. Viņa redzēja, kā zemes siltums pārvēršas ledū; tas bija vēl dziļāks un stindzinošāks nekā ledus viņu laikā. Tā bija zeme kaut kur tālu telpā un laikā, tālu rietumos, viņa sajuta to netālu no lielās jūras, kas bija daudz reižu lielāka nekā tā, kas apņēma viņu pussalu.
Viņa redzēja alu, lielā burvja senča mājas, kāda senča, kas ļoti līdzinājās Moguram. Tā bija neskaidra aina, tā vīdēja pāri bezdibenim, kas šķira viņu rases. Ala atradās stāvā sienā, kas bija vērsta pret upi un līdzenu klajumu. Klints virsotnē bija skaidri saskatāms milzīgs akmens. Tā bija gara, nedaudz plakana akmens kolonna, sasvērusies pāri kraujai, it kā Ieritot noķerta un sasalusi uz vietas. Šis akmens bija no citas vietas, no atšķirīga materiāla, neparasts, trakojošo ūdeņu un plūstošās zemes pārvietots, līdz beidzot atradis vietu klints galā, kurā atradās ala. Aina izgaisa, taču atmiņu par to Eila saglabāja.
Uz mirkli viņu pārņēma neizsakāmas skumjas. Tad viņa palika viena. Mogurs vairs nespēja sekot. Viņa atrada ceļu atpakaļ pie sevis un aizgāja vēl nedaudz tālāk. Viņa atkal uz īsu mirkli ieraudzīja alu, tai sekoja mulsinošs ainavu kaleidoskops, kas izkārtojās nevis kā dabas nejaušības, bet gan regulārā rakstā. Kastēm līdzīgi veidojumi, kas slējās no zemes, un garas akmens lentes stiepās uz visām pusēm, pa kurām lielā ātrumā rāpoja dīvaini dzīvnieki; milzīgi putni lidoja bez spārnu vicināšanas. Tad vēl kādas ainas, tik savādas, ka viņa nespēja tās izprast. Tas notika acumirklī. Viņas skrējienā uz tagadni atgadījās neliels šāviens garām, neliels šķēpa metiens aiz viņas laika, tikai tur, kur viņu atkal varētu skart pārvērtība. Un tad viņas prāts atkal bija skaidrs, un viņa palūkojās no kolonnas aizsega uz desmit vīriem, kas sēdēja aplī.
Mogurs skatījās uz viņu, un Eila ieraudzīja tā dziļajās, brūnajās acīs skumjas, ko bija sajutusi. Viņš bija neatlaidīgi virzījies pa neizdzēšamām viņas prāta takām, takām, kas ļāva tai ieskatīties nākotnē, bet Krebs nespēja iet pa savas nākotnes takām. Kamēr Eila ielūkojās, kas notiek tur tālāk, viņš uztvēra kādu mirkli, bet tas nebija nākotnes mirklis, tā bija nākotnes izjūta. Viņas nākotnes, nevis viņa. Mogura apjausma par šo jēdzienu bija nepilnīga, taču viņš saprata tās iespējas un bailēs nodrebēja nākotnes priekšā.
Krebs tikpat kā nespēja veidot abstrakcijas. Vienīgi ar lielu piepūli viņš prata skaitīt nedaudz pāri divdesmit. Viņam nebija lemta lēcienveida attīstība, viņu nepārņēma ģeniālas atklāsmes mirkļi. Mogurs zināja, ka viņa prāts ir krietni varenāks par viņas prātu; varbūt daudz izglītotāks. Taču viņa ģēnijam bija citāds raksturs. Viņš spēja identificēties ar savu sākumu un viņas sākumu. Viņš spēja atcerēties vairāk un labāk nekā jebkurš cits no viņa mūžsenā klana. Viņš pat spēja likt atcerēties Eilai. Taču sievietē viņš sajuta jaunību, jaunākas formas vitalitāti. Eilā atkal bija notikusi pārvērtība, bet viņā ne.
- Ej ārā! - Eila salēcās, izdzirdusi tā skarbo pavēli, pārsteigta, ka Krebs bija runājis tik skaļi. Tad viņa saprata, ka viņš vispār nebija runājis. Viņa bija to jutusi, nevis dzirdējusi. - Ej ārā no alas! Ātri! Ej tūliņ ārā!
Viņa izsprāga no slēptuves un skriešus metās projām pa eju. Dažās akmens lampās sūnu degļi jau bija izplēnējuši, citas sprakšķēja un taisījās dzist. Tomēr gaismas vēl bija pietiekami, lai saskatītu ceļu. No iekšējām alām, kur visi vīri un zēni jau gulēja dziļā miegā, nebija dzirdama ne mazākā skaņa. Eila nonāca līdz lāpām, dažas no tām jau pilēja, un beidzot viņa izskrēja ārā no alas.
Vēl bija tumšs, tomēr jau sāka trīsuļot viegla gaismas atblāzma. Eilas prāts bija skaidrs, nebija ne pēdas no spēcīgajām zālītēm, taču viņas spēki bija galā. Viņa ieraudzīja zemē izstiepušās sievas, attīrījušās un bez spēka, un apgūlās blakus Ubai. Viņa vēl aizvien bija kaila, taču nemanīja rīta dzestrumu vairāk kā pārējās kailās guļošās sievas.