- Ir viena lieta, ko tu vari darīt, Eila, - Mogurs lēni pamāja, uzsverot katru kustibu. Viņa acis kļuva aukstas. - Tu nekad vairs to nedrīksti pieminēt.
Viņš izslējās, cik vien taisni atļāva tā vienīgā kāja, cenšoties pārāk neatspiesties pret nūju. Tad ar visu lepnumu, kādu vien spēja savākt sevi un savos ļaudis, viņš cienīgi pagriezās un izgāja no alas.
- Broud!
Jaunais vīrietis piegāja pie vira, kas to bija sveicinājis. Bruņa klana sievietes steidzās sagatavot rīta maltīti, vīri plānoja doties ceļā tūliņ pēc ēšanas un izmantoja pēdējo izdevību, lai aprunātos ar ļaudim, kurus tie atkal nesatiks septiņus gadus. Dažus no tiem viņi nekad vairs nesastaps. Viņi kavējās pie brīnišķīgās Sapulces sīkumiem, cenšoties tīkamo kaut nedaudz paildzināt.
- Šoreiz tev labi veicās, Broud, un līdz nākamajai Sapulcei tu jau būsi vadonis.
- Nākamajā reizē ari tev var klāties tikpat labi, - Brouds žestikulēja, aiz lepnuma piepūties. - Mums vienkārši paveicās.
-Jums tiešām veicās. Jūsu klans ir pirmais, jūsu mogurs ir pirmais, pat jūsu zāļu sieva ir pirmā. Vai zini, Broud, jūs varat būt laimīgi, ka jums ir tāda Eila. Nav daudz zāļu sievu, kas uzdrošinātos izglābt mednieku no lāča.
Brouds nemanāmi saviebās, tad, ieraudzījis Vordu, piegāja pie tā.
- Vord! - viņš uzsauca, pamājis sveicienu. - Šoreiz tev labi veicās. Es biju priecīgs, ka viņi izvēlējās tevi, nevis Nūzu. Viņš bija labs, taču tu visādā ziņā biji labāks.
- Bet tu biji pelnījis pirmo vietu, Broud. Tu esi arī labs skrējējs. Visam jūsu klanam pienākas tā vieta; pat jūsu zāļu sieva ir vislabākā, lai gan sākumā es šaubījos. Viņa būs laba zāļu sieva tavā tuvumā, kad kļūsi par vadoni. Es vienīgi ceru, ka viņa neizaugs vēl garāka. Starp mums runājot, jūtos savādi, kad man jāskatās uz sievieti augšup.
-Jā, tā sieviete ir pārāk gara, - Brouds stīvi atbildēja.
- Bet kāda tam nozīme, ja vien viņa ir laba zāļu sieva, vai ne?
Brouds tikko manāmi palocīja galvu, tad pamāja, ka sarunu ir beidzis, un devās projām. "Eila, Eila, man jau tā Eila ir apnikusi," viņš nodomāja, dodoties pāri klajumam.
- Broud, gribēju tevi satikt, pirms esat aizgājuši, - Broudu pusceļā uzrunāja kāds virs, nākot tam pretim. - Vai zini, manā klanā ir sieviete, kuras meita ir tāpat deformēta kā jūsu zāļu sievas dēls. Es runāju ar Bruņu, un viņš piekrita to pieņemt, tomēr vadonis vēlējās, lai es aprunājos ar tevi. Tu droši vien līdz tam būsi kļuvis par vadoni. Māte ir apsolījusies uzaudzināt to meiteni par labu sievieti, kas būtu pirmā klana un pirmās zāļu sievas dēla cienīga. Tev taču nav nekas iebilstams, vai ne, Broud? Tā būtu loģiska savienība.
- Nē, - Brouds strupi pamāja un apsviedās apkārt uz papēža. Ja viņš nebūtu bijis tik nikns, iespējams, būtu iebildis, taču viņam nebija vēlēšanās uzsākt diskusijas par Eilu.
- Starp citu, tas bija labs skrējiens, Broud.
Jaunais vīrs neredzēja izteikto piezīmi, viņš jau bija pagriezis muguru. Soļojot uz alu, viņš sastapa divas sievietes, dedzīgi iegrimušas sarunā. Brouds zināja, ka viņam ir jānovēršas, lai neredzētu, par ko viņas runā, bet viņš tikai lūkojās uz priekšu, izliekoties tās nemanām.
- …es tikai nespēju noticēt, ka viņa ir klana sieviete, un pēc tam, kad ieraudzīju viņas bērnu… Bet kā viņa piegāja Ursum tieši klāt, tā, it kā viņa piederētu pie saimnieku klana, nebaidoties ne no viņa, ne no viena cita. Es to nebūt spējusi.
- Es kādu brīdi sarunājos ar viņu, viņa patiesi ir jauka, un viņa izturas pavisam normāli. Es tikai nespēju nobrīnīties: vai tu domā, ka viņa jelkad atradīs sev vīru? Viņa ir tik gara, kurš vīrs gan gribēs, ka sieva ir garāka par pašu? Kaut arī viņa ir augstākā līmeņa zāļu sieva.
- Kāds man stāstīja, ka viens klans esot viņu noskatījis, tikai nebija laika visu izplānot, un man šķiet, ka viņi grib to pārrunāt. Runā, ka tie aizsūtīšot skrējēju, ja izlemšot viņu pieņemt.
- Bet vai tad viņiem nav jauna ala? Runā, ka viņa to esot atradusi un ka tā esot ļoti liela un laimiga arī.
- Tai vajag būt netālu no jūras, un takas ir labi iestaigātas. Es domāju, ka labs skrējējs varētu viņus atrast.
Brouds pagāja garām abām sievietēm un centās novaldīt vēlmi sabārt slinkās, pļāpīgās nemiera cēlājas. Taču sievietes nepiederēja pie viņa klana, un, lai gan disciplinēt jebkuru sievieti bija viņa priekšrocība, nebija pieņemts norāt kādu no cita klana bez vīru vai vadoņu atļaujas, ja vien pārkāpums nebija acīmredzams. Viņam tas šķita acīmredzams, taču kāds cits varēja tā nedomāt.
- Mūsu zāļu sieva saka, ka viņa ir prasmiga, - Norgs runāja, Broudam ieejot alā.
- Viņa ir Izas meita, - Brūns atbildēja, - un Iza viņu ir labi mācījusi.
- Žēl gan, ka Iza nespēja atnākt. Viņa ir slima, es jau saprotu.
-Jā, tas ir viens no iemesliem, kāpēc es gribu pasteigties. Mums
vēl jānoiet garš ceļš. Tava viesmīlība bija nepārspējama, Norg, bet katram ir savas mājas. Šī bija viena no labākajām klanu Sapulcēm. To vēl ilgi atcerēsies, - Brūns teica.
Brouds pagrieza muguru, savilcis dūres, nepamanījis, kā Norgs izsaka komplimentu Bruņa sievas dēlam. "Eila, Eila, Eila. Visi runā par Eilu. Varētu domāt, ka neviens cits šajā ldanu Sapulcē neko nedarīja, izņemot viņu. Vai viņu izvēlējās par pirmo? Kurš bija uz lāča galvas, kamēr viņa atradās drošībā uz zemes? Un kas par to, ka viņa izglāba medniekam dzīvību, viņš droši vien nekad vairs nestaigās. Viņa ir neglīta un gara, un viņas dēls ir kropls, un viņiem vajadzētu redzēt, cik nekaunīga viņa ir mājās."
Tieši tai brīdī garām steidzās Eila, nesot vairākus saiņus. Brouda naidpilnais skatiens bija tik pilns ļaunuma, ka lika tai sarauties. "Ko tagad esmu izdarījusi?" viņa domāja. "Labi, ja vispār kādu reizi esmu redzējusi Broudu visā šeit pavadītajā laikā." Brouds bija pilnīgi pieaudzis, spēcīgi veidots klana vīrs, taču viņa nestie draudi bija krietni lielāki nekā fiziskais ļaunums vien. Viņš bija vadoņa sievas dēls, kuram vienu dienu bija lemts pašam kļūt par vadoni. Viņš par to domāja, vērojot Eilu noliekam saiņus alas ārpusē.
Kad visi bija paēduši, sievietes veikli iesaiņoja dažus traukus, kurus bija izmantojušas brokastu gatavošanai. Brūns ar nepacietību gaidīja, kad varēs doties ceļā, arī pārējie tāpat. Eila un dažas zāļu sievas, Norga sieva un vēl citas, apmainījās ar pēdējiem žestiem, tad zāļu sieva ievīstīja dēlu nesamajā ādā un ieņēma savu vietu Bruņa klana sieviešu priekšgalā. Brūns deva zīmi, un tie uzsāka ceļu pāri klajumam alas priekšā. Pirms nogriešanās aiz takas līkuma Brūns apstājās, un visi pagriezās, lai vēl pēdējo reizi palūkotos atpakaļ. Norgs ar visu klanu stāvēja pie alas ieejas.
- Lai Ursus jums stāv klāt! - Norgs pamāja.
Brūns palocīja galvu un turpināja ceļu. Paies septiņi gadi, līdz tie atkal ieraudzīs Norgu, - bet varbūt vairs neieraudzīs nekad. To zināja vienīgi Lielā Alu Lāča Gars.
Kā jau Brūns bija paredzējis, Krebam atpakaļceļš bija grūts. Tā kā gaidas vairs neuzturēja viņā mundrumu un to aizvien nomāca prātojumi par zināšanām, kuras viņš turēja noslēpumā, vecā vīra ķermenis viņu ik pa laikam nodeva. Bruņa rūpes pieauga; viņš nekad vēl nebija redzējis veco vīru tik nomāktu. Krebs atpalika. Daudz reižu Brūnam bija jāsūta atpakaļ kāds mednieks, lai viņu atrastu, un pārējie gaidīja. Vadonis palēnināja gaitu ceribā, ka Krebam būs vieglāk, bet šķita, ka moguram bija vienalga. Tām dažām vakara ceremonijām, kuras Brūns pieprasīja, viņam nebija enerģijas. Mogurs šķita negribigs, viņa žesti bija stīvi, it kā viņa sirds nebūtu klāt. Brūns pamanīja, ka Krebs un Eila turas pa gabalu, un, lai gan viņai nebija nekādu grūtību tikt līdzi, Eilas soļiem bija zudis atsperlgums. "Kaut kas ar abiem nav kārtībā," vadonis nodomāja.