Brūns, ar plaukstu sargājot acis no saules, pētīja katru garāmejošo radījumu, gaidot īsto dzīvnieku un īsto bridi. Raugoties uz šo viru, nebija iespējams uzminēt neiedomājamo spriegumu, kuru vadonis stingri kontrolēja. Vienīgi tā pulsējošie deniņi virs saslēgtajiem žokļiem nodeva, cik uztraukti dauzījās vira sirds un cik atkailināti bija viņa nervi. Šis bija svarigākās medības viņa mūžā. Pat Bruņa pirmais medījums, kas bija viņu iecēlis vīra godā, nebija tik svarigs kā šis, jo tas bija pēdējais nosacījums dzīvošanai jaunajā alā. Veiksmīgas medības ne tikai dos gaļu dzīrēm, kas būs daļa no alas ceremonijas, bet klana ļaudīm sniegs pārliecību, ka viņu totēmi ir patiesi labvēlīgi jaunajai mājvietai. Ja mednieki atgrieztos no pirmajām medībām ar tukšām rokām, klanam būtu jāturpina meklēt alu, kas sargājošajiem gariem būtu vairāk pieņemama. Šis bija veids, kā totēmi viņus brīdināja, ka ala nenesīs veiksmi. Ieraudzījis milzīgo bizonu pulku, Brūns jutās iedrošināts. Tie bija viņa paša totēma iemiesojums.
Brūns uzmeta acis saviem medniekiem, kas nepacietīgi gaidīja signālu. Gaidīšana vienmēr bija tā grūtākā, taču priekšlaicīgam uzbrukumam varēja būt bēdīgas sekas, un, ja vien tas būtu cilvēciski iespējams, Brūns gribēja nodrošināt, lai medības nekas nesabojātu. Viņš pamanīja satraukto izteiksmi Brouda sejā un uz mirkļa simtdaļu gandrīz vai nožēloja savu lēmumu atļaut sievas dēlam doties medībās. Bet tad atcerējās zēna mirdzošās acis, pilnas lepnuma, kad vadonis bija licis viņam gatavoties savām vīra pirmajām medībām. "Tas ir normāli, ka zēns ir uztraucies," Brūns nodomāja. "Tās nebūs tikai viņa pirmās medības, no viņa stiprās labās rokas var būt atkariga klana jaunās mājvietas izvēle."
Brouds pamanīja Bruņa skatienu un ātri noslēpa izteiksmi, kas nodeva tā iekšējo satraukumu. Viņš nevarēja iedomāties, ka dzīvs bizons var būt tik liels - stāvot taisni, neveiklā zvēra plecu kupris slējās kādu pēdu vai pat vairāk virs zēna galvas - un cik daudz reižu stiprāks par vīriem varēja būt viss bars. Broudam vajadzēja cirst vismaz pirmo redzamo brūci, lai viņam piedēvētu medījumu. "Ko tad, ja es netrāpu? Ja nu es trāpu neprecīzi un viņš aizbēg?" Brouda domas bija satrauktas.
Nebija ne vēsts no Brouda pārākuma izjūtas, kad viņš Ogas priekšā lielīgi pastaigājās un vingrinājās duršanā, kamēr meitene puisi ar apbrīnu vēroja. Viņš izlikās to nemanām; viņa bija tikai bērns, meitene - bērns. Bet nepaies ilgs laiks, kad viņa kļūs par sievieti. "Oga nebūs slikta sieva, kad paaugsies," Brouds nodomāja. "Viņai būs vajadzīgs spēcīgs mednieks, kas viņu aizstāvētu tagad, kad gan viņas māte, gan mātes vīrs bija miruši." Broudam patika, kā meitene pūlējās apkalpot viņu, kopš tā bija sākusi dzīvot pie viņiem, dedzīgi steidzoties paklausīt katrai viņa vēlmei, kaut arī viņš pat vēl nebija vīrs. "Bet ko viņa par mani domās, ja es medījumu nenobeigšu? Ko tad, ja es nevarēšu kļūt par vīru alas ceremonijas laikā? Ko domās Brūns? Ko domās viss klans? Ko tad, ja mums būs jāpamet skaistā, jaunā ala, kuru Ursus jau ir svētījis?" Brouds saņēma savu šķēpu stingrāk un pasniedzās pēc amuleta, lūdzot Pinkaino Degunradzi, lai tas dod viņam drosmi un stipru roku.
Bija maz ticams, ka dzīvnieks izbēgs, ja Brūns varēs palīdzēt. Viņš ļāva puisim domāt, ka ldana jaunās alas liktenis ir atkarīgs no viņa. Ja kādu dienu Brouds kļūs par vadoni, viņš var apgūt šī stāvokļa atbildības smagumu jau tagad. Brūns dos zēnam iespēju, tomēr plānoja atrasties tā tuvumā. Lai dzīvnieku, ja vajadzēs, nogalinātu pats. Viņš cerēja, zēna paša labā, ka vadonim tas nebūs jādara. Puisis bija lepns, viņa pazemojums būtu liels, taču vadonis negrasījās ziedot alu Brouda lepnumam.
Brūns atkal pievērsās ganāmpulkam. Drīz vien viņš ieraudzīja jaunu bullēnu, kas bija nošķīries no bara. Dzīvnieks bija gandrīz pieaudzis. Tomēr vēl jauns un nepieredzējis. Brūns gaidīja, kamēr bizons aizklīdis tālāk nost no pārējiem, līdz brīdim, kad tas palika viens, prom no bara drošības. Tad viņš deva zīmi.
Vīri sparīgi metās uz priekšu un izretinājās, Brouds - visiem pa priekšu. Brūns vēroja, kā tie izkārtojās vienādos attālumos, satraukti nenolaižot acis no noklīdušā jaunā bizona. Viņš pamāja vēlreiz, un vīri spiedzot un kliedzot, un vicinot ieročus metās triecienā uz baru. Pārbiedētie dzīvnieki ganāmpulka malās sāka spiesties uz bara centru, aizpildot spraugas un stumjot tos, kas atradās malās, uz vidu. Šajā mirklī Brūns metās starp tiem un jauno bullēnu, dzenot to nost.
Kamēr pārbiedētie zvēri, kas atradās ārpusē, lauza sev ceļu bezmērķīgi stampājošajā masā, Brūns smagiem soļiem dzinās pakaļ vienam, kuru bija izraudzījis. Vīrs atdeva skrējienam pēdējo enerģijas mazumiņu, dzenot bulli tik ātri, cik vien viņa resnās, muskuļotās kājas spēja kustēt. Sausā stepes zeme pildīja gaisu ar smalkām nogulumu augsnes daļiņām, ko bija uzvagojis cietnagaino bizonu bars, kustībai no tā malām aizvirmojot pāri visai masai. Brūns samiedza acis un klepoja, jo gar acīm griezās putekļi, kas iesprūda nāsīs un neļāva elpot. Smagi elsojot, gandrīz bez spēka, viņš ieraudzīja Grodu, kas pārņēma dzīšanu.
No Groda spējā izrāviena bullis pagriezās atkal. Iesaistījās vīri, veidojot lielu apli, kas ļāva dzīt bulli atpakaļ pie Bruņa, kamēr viņš, vēl aizvien elsdams, teciņiem steidzās noslēgt apli. Milzīgais bars bēga pilnīgā panikā, virzoties pāri stepei, - neprātīgās bailes daudzkārt vairoja pati kustība. Palika vienīgi jaunais bullēns, izmisumā bēgot no radījuma, kuram piederēja tikai neliela daļiņa no dzīvnieka spēka, taču piemita vairāk nekā pietiekami gudrības un apņēmības, lai šo starpību kompensētu. Grods, dūres sizdams, dzinās tam pakaļ, atsakoties padoties, lai gan tā spēcīgi pukstošā sirds draudēja pārplīst. Sviedri atstāja urdziņas uz putekļu kārtas, kas klāja vīra ķermeni un piešķīra bārdai pelēcīgi brūnu nokrāsu. Beidzot Grods saklupa un apstājās, tieši tajā brīdī Drūgs ieņēma tā vietu.
Mednieku pacietība bija liela, taču jaunais, spēcīgais bizons lauzās uz priekšu ar neizsīkstošu enerģiju. Drūgs bija klana slaidākais vīrs, viņa kājas - mazliet garākas. Ar sparīgu uzrāvienu viņš metās pakaļ zvēram, pagriežot to projām, kad bullis mēģināja pievienoties bēgošā bara astei. Krugam nomainot pārgurušo Drūgu, jaunais dzīvnieks bija acīm redzami aizkusis. Krugs ar svaigiem spēkiem dzina zvēru uz priekšu, aizskarot ar savu aso šķēpu tā sānus, tādējādi izraisot piekusušajā bizonā jaunu enerģijas uzrāvienu.
Kad dzīšanā iesaistījās Gūvs, milzīgais, pinkainais radījums jau sāka pagurt. Bullis skrēja akli, stūrgalvīgi, Gūvs sekoja cieši pa pēdām, to nepārtraukti bakstot, tā nosūcot pēdējo spēka pilienu, kas jaunajam dzīvniekam bija atlicis. Brouds redzēja Bruņu panākamies tuvāk, kad puisis iekliedzās un pārņēma savā ziņā dzīšanos pakal masīva- jam zvēram. Viņa sprints bija īslaicīgs. Bizonam bija diezgan. Tas palēnināja skrējienu, tad apstājās pavisam un atteicās pārvietoties, tā āda bija vienās putās, galva - nokārta, nāsis kūpēja. Pacēlis šķēpu gatavībā, zēns tuvojās pārmocītajam bullim.
Vadoties pēc savas pieredzes, Brūns ātri novērtēja situāciju. Vai puisis nebija par daudz uztraucies savās pirmajās medībās un pārāk sasprindzis? Vai zvērs bija pavisam nodzīts? Dažs labs viltīgs vecs bizons apstājās pilnīgā pārgurumā, bet, kad tam uzbruka, pēdējā mirklī spēja nogalināt vai nopietni ievainot mednieku, jo sevišķi - nepieredzējušu. Vai Brūnam izmantot bolu, lai liktu dzīvniekam paklupt un to pieveiktu pavisam? Lopa galva gandrīz skāra zemi, sāni smagi cilājās, un nebija šaubu, ka bizons ir zaudējis spēkus. Ja vadonis lietotu bolu, zēna pirmās medības vairs nebūtu tik iespaidīgas. Brūns izlēma pataupīt Broudam visu godu.