- Alu Lauvas Gars, meitene Eila tiek nodota tavā aizsardzībā.
Ierastā kustība noņēma pēdējo šaubu plīvuru. Moguram liekot
amuletu ap meitenes kaklu, rokas uzšāvās gaisā pārsteiguma šokā. Vai tā varētu būt patiesība? Vai meitenes totēms varētu būt visstiprākais no vīru totēmiem? Alu Lauva?
Kreba ciešais skatiens stingri un bez kompromisa vērās brāļa dusmīgajās acis. Uz mirkli tie saslēdzās klusā gribasspēku cīņā. Lauvas totēms meitenei bija neapstrīdams, lai cik neloģiska sieviešu dzimumam šķistu tik varena gara aizsardzība. Mogurs ir tikai apstiprinājis to, ko bija izdarījis pats Alu Lauva. Brūns nekad agrāk nebija apšaubījis sava kroplā brāļa atklāsmes, tomēr kaut kāda iemesla dēļ viņš jutās burvja piemānīts. Brūnam tas nepatika, taču viņam bija jāatzīst, ka nekad nebija redzējis tik acīmredzami atbilstošu totēmu. Viņš bija pirmais, kurš novērsās, taču nejutās laimīgs.
Jau pati doma par svešā bērna pieņemšanu klanā bija grūti pieņemama, bet šis viņas totēms - tas nu bija par daudz. Tas bija nepareizs, netradicionāls; Brūnam nepatika novirzes viņa klanā, kur valdīja liela kārtība. Viņš apņēmīgi sakoda zobus. Turpmāk vairs nebūs nekādu noviržu. Ja meitene grib būt viņa klana locekle, viņai būs jāpielāgojas - ir totēms Alu Lauva vai nav.
Iza bija apstulbusi. Vēl aizvien turot bērnu uz rokām, viņa samierinājusies nolieca galvu. Ja Mogurs tā ir lēmis, tad tam tā ir jābūt. Viņa zināja, ka Eilas totēms ir spēcīgs, taču Alu Lauva? ŠI doma darīja viņu bažīgu; sieviete ar varenāko no kaķiem kā totēmu? Tagad Izai bija skaidrs, ka meitene nekad nedabūs sev viru. Tas pastiprināja viņas lēmumu mācīt Eilai dziedniecības burvestības, lai viņai būtu vismaz pašai savs stāvoklis. Krebs bija devis meitenei vārdu, atzīšanu un atklājis viņas totēmu, kad zāļu sieva to turēja rokās. Ja tas nepadarīja meiteni par viņas meitu, kas tad? Pati piedzimšana vēl nebija pieņemšanas garantija. Iza pēkšņi atcerējās - ja viss noritēs labi, nepaies ilgs laiks, kad viņa jau atkal ar mazuli uz rokām stāvēs burvja priekšā. Viņai, kurai tik ilgi nebija bijis bērnu, drīz jau būs divi.
Klanā valdīja troksnis, ļaužu žestos un balsis - pārsteigums. Kautrīgi Iza atgriezās savā vietā, vīru un sievu izbrīnīto skatienu pavadīta. Tie centās neblenzt uz viņu un meiteni - tas bija nepieklājīgi -, tomēr viena vīra skatienā bija kas vairāk.
Naids Brouda acis, kad viņš nikni uzlūkoja mazo meiteni, biedēja Izu. Viņa centās nostāties starp tiem abiem, lai aizsegtu Eilu no lepnā jaunā vīrieša ļaunā skatiena. Brouds redzēja, ka vairs neatrodas uzmanības centrā, neviens par viņu nerunāja. Aizmirsts bija viņa varoņdarbs, kas nodrošināja, lai ala būtu viesmīlīgas mājas, aizmirsta bija viņa spožā deja un viņa nesalaužamā drosme, kad Mogurs iegrieza uz viņa krūtīm totēma zīmi. Savelkošā pretiekaisuma ziede radīja lielākas sāpes nekā pats griezums - vēl aizvien sāpēja -, bet vai gan kāds redzēja, cik drosmīgi viņš pārcieta šis sāpes?
Neviens viņu pat neievēroja. Rituāli zēnu ievadīšanai vira kārtā notika ar parasto regularitāti pat tiem, kam bija lemts kļūt par vadoņiem. Tie nebija salīdzināmi ar izbrīnu un pārsteigumu, kādu izraisīja
Mogura bezprecedenta atklāsme saistībā ar svešo meiteni. Brouds manīja cilvēkus atceramies, ka viņa pirmā tika uzgājusi alu. Viņi runāja, ka tā neglītā meitene atradusi viņu jaunās mājas! "Kas par to, ka viņas totēms ir Alu Lauva," Brouds īgni nodomāja. "Vai viņa nogalināja bizonu?" Šai vajadzēja būt viņa naktij, viņam vajadzēja būt uzmanības centrā, viņam vajadzēja būt klana apbrīnas un pielūgsmes objektam, bet Eila bija nozagusi viņa slavu.
Brouds naidīgi lūkojās uz svešo meiteni, bet, ieraudzījis, ka Iza skriešus dodas uz nometni blakus upei, viņa uzmanību atkal saistīja Mogurs. Drīz, pavisam drīz viņam atļaus piedalīties slepenajos rituālos kopā ar vīriem. Viņš nezināja, kas tur notiks; viņam bija stāstījuši vienīgi to, ka pirmajā reizē viņš iemācīsies saprast, kas īsti ir atmiņas. Tikai pēdējais solis būs tas, kas viņu padarīs par vīru.
Pie ugunskura netālu no upes Iza ātri noņēma savu apmetni un paķēra koka bļodu un sarkano somu ar kaltētajām zālītēm, kuras bija atlikusi atsevišķi. Vispirms apstājusies, lai iepildītu bļodā ūdeni, viņa atgriezās pie milzīgā ugunskura, kura gaišās liesmas no Groda piemestās malkas uzplandīja augstāk.
Izas apmetnis bija apslēpis daļu no iemesla, kāpēc viņa todien bija tik ilgstoši atradusies prom. Kad zāļu sieva atkal nostājās burvja priekšā, viņa bija pilnīgi kaila, izņemot amuletu un sarkanas krāsas joslas pār ķermeni. Liels riņķis izcēla viņas piebriedušo vēderu. Riņķi bija apvilkti ari ap abām krūtīm, un no katra krūtsgala pāri pleciem stiepās pa svītrai, savienojoties V veidā uz krustiem. Sarkani riņķi apņēma abus viņas dibena apaļumus. Mīklainie simboli, kuru nozīme bija zināma vienīgi Moguram, bija domāti viņas un vīru aizsardzībai. Bija bīstami iesaistīt sievieti reliģiskos rituālos, tomēr viņa bija tiem nepieciešama.
Iza stāvēja cieši blakus Moguram, tik tuvu, ka varēja saskatīt sviedru lāsītes uz viņa sejas no stāvēšanas karstā ugunskura priekšā savā smagajā lāčādā. Saņēmusi no viņa nemanāmu signālu, Iza pacēla bļodu gaisā un pagriezās ar seju pret klanu. Tā bija veca bļoda, kura bija glabāta paaudzēm ilgi un izmantota vienīgi šajos īpašajos gadījumos. Kāda tālo senču zāļu sieva bija ilgi un rūpīgi grebusi tās viduci un veidojusi malas no koka stumbra gabala, pēc tam vēl ilgāk un ar mīlestību berzusi bļodu ar rupju smilti un apaļu akmeni. Visbeidzot pulēšana ar attīrošās ziemcietīgās kosu papardes kātiem padarīja tās virsmu zīdaini gludu. Bļodas iekšpuse bija klāta ar bālganu patinu, kas radusies, to ilgstoši izmantojot par trauku rituāla dzērienam.
Iza paņēma mutē kaltētās saknes un košļāja tās lēni un uzmanīgi, lai nenoritu ne druskas siekalu, garajiem zobiem un spēcīgajiem žokļiem saberžot cietās šķiedras. Beidzot viņa izspļāva sakošļāto masu ūdens bļodā un maisīja šķidrumu, līdz tas ieguva piena baltumu. Šīs iedarbīgās saknes noslēpumu zināja vienīgi zāļu sievas, kuru dzimtu turpināja Iza. Augs bija samērā reti sastopams, tomēr pazīstams, un nekas neliecināja par svaigi raktas saknes narkotiskajām īpašībām, ja to lietoja tūliņ pēc izrakšanas. Šī sakne bija kaltēta un noturēta vismaz divus gadus; un tā tika pakarināta ar sakni uz leju, nevis otrādi, kā to parasti darīja ar vairumu zālīšu. Lai gan dzērienu drīkstēja pagatavot vienīgi zāļu sieva, saskaņā ar izsenu tradīciju tikai vīriem bija atļauts to lietot.
Kāda veca leģenda, kuru māte nodeva meitai kopā ar ezoteris- kajām pamācībām, kā koncentrēt iedarbīgo auga sastāvdaļu saknē, vēstīja, ka reiz, sensenos laikos, šo spēcīgo sakni lietojušas vienīgi sievietes. Ceremoniju un rituālus, kas bija saistīti ar to, nozaguši vīri un sievietēm aizlieguši to izmantot, tomēr vīri nespējuši nozagt sagatavošanas noslēpumu. Zāļu sievas, kuras to zināja, tik ļoti nelabprāt to kādam atklāja, izņemot savu tiešo pēcnācēju, ka noslēpums bija zudis visiem, izņemot sievieti, kura varēja pierādīt savu tiešo un nepārtraukto izcelsmi, kas iesniedzās tālā senatnē. Pat tagad šis dzēriens nekad netika dots, nesaņemot pretim kaut ko līdzīgu un līdzvērtīgu.