Kad dzēriens bija gatavs, Iza nolieca galvu, un priekšā iznāca Gūvs, turot rokā velnābola tējas bļodiņu, kas bija pagatavota tā, kā viņš to parasti gatavoja vīriem, bet šoreiz sievietēm. Ar svinīgu nopietnību viņi apmainījās bļodiņām, un Mogurs aizveda vīrus uz mazāko alu.
Kad viņi bija projām, Iza piedāvāja velnābola dzērienu katrai sievietei. Zāļu sieva bieži lietoja vienu un to pašu augu kā anestezē- jošu, sāpes remdējošu vai iemidzinošu līdzekli, bet pēc citas receptes sagatavotu velnābolu viņa glabāja kā nomierinošu līdzekli bērniem. Sievietes spēja pilnībā atslābināties vienīgi tad, ja zināja, ka bērni nenāks un nepieprasīs uzmanību, tomēr būs drošībā. Tajos retajos gadījumos, kad sievietes atļāvās baudīt ceremonijas greznību, Iza parūpējās, lai bērni atrastos drošajos miega apkampienos.
Jau pirms krietna laika sievietes bija noguldījušas savus samiegojušos mazuļus, pēc tam atgriezušās pie ugunskura. Ievīstījusi Eilu zvērādā, Iza piegāja pie apgāztās bļodas, kuru Dorvs bija lietojis medību dejas laikā, un sāka sist lēnā, vienmērīgā ritmā, izmainot toni, sitot vispirms ar nūju pa bļodas dibenu, pēc tam - tuvāk malai.
Sākumā sievietes sēdēja nekustīgi. Viņas bija pārāk pieradušas kontrolēt savu rīcību vīriešu klātbūtnē. Tomēr pakāpeniski, iedarbojoties dzērienam un apzinoties, ka vīru tuvumā nav, sievietes sāka kustēties cēlā ritmā. Ebra pielēca kājās pirmā. Viņa dejoja sarežģītā solī apkārt Izai, un, zāļu sievai paātrinot ritmu, tas sāka satraukt vēl vairāku sieviešu jutekļus. Drīz vien jau visas bija pievienojušās vadoņa sievai.
Ritmam kļūstot vēl ātrākam un sarežģītākam, parasti paklausīgās sievietes nometa apmetņus un viņu kustības dejojot bija nepiespiestas un neslēpti erotiskas. Viņas nepamanīja, kurā brīdī Iza apklusa un pievienojās viņām pati; sievietes bija pārāk aizrāvušās dejā, sekojot pašas savam iekšējam ritmam. Viņu aizturētās, ikdienā tik ļoti nomāktās emocijas tika atbrīvotas neapslāpētā kustībā. Sasprindzinājums pārgāja brīvības katarsē, katarsē, kas ļāva viņām samierināties ar savu ierobežoto eksistenci. Griezienu, palēcienu un kāju piesitienu trakumā sievietes dejoja, līdz, tuvojoties rītausmai, nokrita zemē un aizmiga, kur pakritušas.
Ar pirmo jaunās dienas gaismas svīdumu vīri sāka nākt ārā no alas. Pārkāpuši guļošo sieviešu augumiem, tie sameklēja sev guļvietas un ieslīga dziļā miegā. Vīru katarsē nāca no emocionālā medību saspringuma. Viņu rituālam bija atšķirīga dimensija - atturīgāka, uz iekšu vērsta, senāka, tomēr ne mazāk satraucoša.
Kad virs horizonta austrumos parādījās saule, Krebs izkliboja no alas un noraudzījās uz ķermeņiem nosēto laukumu. Tikai vienu vienīgu reizi viņš, ziņkāres dzīts, bija noskatījies sieviešu dzīrēs. Kaut kur dziļi iekšā vecais viedais burvis saprata viņu vajadzību atbrīvoties. Viņš zināja, ka vīri vienmēr bija neziņā, ko gan sievietes tādu darija, kas varēja novest viņas līdz spēku izsīkumam, taču Mogurs viņiem to nekad neatklāja. Vīri būtu tikpat šokēti par sieviešu nevaldāmo aizmiršanos kā sievietes par savu stoisko vīru karsto lūgšanos neredzamajiem gariem, kuri eksistēja tiem līdzās.
Reizēm Mogurs prātoja, vai viņš spētu vadīt sieviešu prātus atpakaļ uz sākumiem. Viņu atmiņas bija atšķirīgas, taču viņām bija tādas pašas spējas atcerēties senās zināšanas. Vai viņām piemita rases atmiņas? Vai viņas spētu piedalīties ceremonijā kopā ar vīriešiem?
Mogurs prātoja, tomēr viņš nekad neriskētu ar garu dusmām, cenšoties to noskaidrot. Ja sievietes iekļautu šādā svētā ceremonijā, klans tiktu sagrauts.
Krebs aizšļūca līdz nometnei un atlaidās uz savas zvērādas. Viņš pamanīja skaistu blondu matu jucekli uz Izas zvērādas, un tas uzvedināja viņu uz domām par notikumiem, kas bija risinājušies kopš brīža, kad viņš tik tikko bija paspējis izklunkurot ārā no alas - īstajā bridi pirms vecās alas sabrukšanas. Kā šis svešais bērns tik ātri bija atradis taciņu uz viņa sirdi? Viņu pārņēma vārdā nenosaucama slikta sajūta, kuras cēlonis bija Bruņa domas par meiteni, un viņam nebija paslīdējuši garām Brouda ļaunie skatieni viņas virzienā. Nevienprātība cieši sasaistītajā grupā sabojāja ceremoniju un lika viņam justies mazliet neveikli.
"Brouds neliksies mierā," Krebs nodomāja. "Pinkainais Degunradzis ir piemērots totēms mūsu nākamajam vadonim. Brouds spēj būt drosmīgs, bet viņš ir stūrgalvīgs un par daudz lepns. Vienu brīdi viņš ir mierīgs un apdomīgs, pat maigs un laipns. Bet nākamajā mirklī kāda nenozīmīga iemesla dēļ viņš var aklās dusmās niknumā mesties virsū. Cerams, ka viņš neaiztiks meiteni."
"Neesi muļķis," viņš norāja sevi. "Bruņa sievas dēls nepieļaus, ka viņam garastāvokli sabojā meitene. Viņš taču būs vadonis; un turklāt Brūns to nepieļaus. Brouds tagad ir virs, viņam jāiemācās sevi savaldīt."
Vecais, kroplais virs apgūlās un saprata, cik noguris jūtas. Sasprindzinājums nebija viņu pametis kopš zemestrīces, bet nu viņš varēja atslābināties. Ala piederēja viņiem, viņu totēmi bija kārtigi iedzīvojušies jaunajā mājā, un klana ļaudis varēs ievākties, kad pamodīsies. Nogurušais burvis nožāvājās, izstiepās un aizvēra aci.
= 7 =
Alas katedrāliskajā plašumā klana ļaudis pārņēma klusinātas bijības izjūta, kad tie pirmo reizi iesoļoja savā jaunajā mājoklī, taču drīz vien viņi aprada ar to. Domas par veco alu un dedzīgajiem meklējumiem ātri vien atkāpās, un, jo vairāk viņi iejutās jaunā mājokļa vidē, jo vairāk tas viņiem iepatikās. Tie ieslīga īso, karsto vasaru ierastajā rutīnā: medīja, vāca un krāja pārtiku, lai tā palīdzētu viņiem izturēt garo aukstuma un sala periodu, kas, kā liecināja iepriekšējā pieredze, viņus sagaidīs. Klana ļaudīm bija milzīgas izvēles iespējas.
Sudraba forele atmirdzēja trokšņainās upes baltajās šļakatās, bezgala pacietīgai rokai to izvelkot no ūdens, kad nepiesardzīgā zivs atpūtās zem saknēm un klintīm, kas bija pārkārušās virs ūdens. Milzīgā store un lasis, bieži vien bagātīgi pildīti ar svaigiem ikriem vai spilgti rozā pieņiem, grozījās netālu no upes ietekas, bet atbaidošā zobaine un melnā menca slaucīja iekšzemes jūras dibenu. Zvejas vadi, darināti no gariem dzīvnieku sariem, ar roku savītiem virvē, atsijāja un izvilka no ūdens lielās zivis, tām bēgot no bridējputniem, un vilka tās uz mezglaino sēkļu aizdambējumu. Klana ļaudis bieži bez pūlēm nosoļoja tās desmit jūdzes līdz jūras krastam, un drīz vien krājumi tika papildināti ar sālītām, virs dūmojošiem ugunskuriem kaltētām zivīm. Moluski un vēžveidīgie tika taupīti kausu, karošu un krūžu izgatavošanai, kā arī sulīgiem kumosiņiem. Viņi kāpa nelīdzenajās klintīs, lai savāktu daudzveidīgo jūras putnu olas. Putni ligzdoja pret ūdeni izvirzītajos klinšainajos zemesragos, bet labi mērķēts akmens papildus sagādāja kādu nirējpelikāna, kaijas vai liela alka cienastu.
Saknes, gaļīgi stumbri un lapas, pudeļveida ķirbji, pākšaugi, ogas, augļi, rieksti un graudi - tie visi, vasarai plaukstot, tika ievākti katrs savā laikā. Lapas, ziedi un augi tika kaltēti tējām un garšvielām, un graudaini sāls gabali, saglabājušies lieli un sausi, kad milzīgais ziemeļu šļūdonis nolaupīja mitrumu un lika krastiem atkāpties, tika aiznesti uz alu un izmantoti ziemas pārtikas sālīšanai.
Mednieki bieži devās medībās. Tuvējā stepē, kura bija bagātīgi noaugusi ar zāli un augiem un kurā nebija nekā, izņemot dažviet augošus kroplīgus kokus, uzturējās neskaitāmi zālēdāju dzīvnieku pulki. Gigantiski brieži ganījās zālainajos līdzenumos, viņu milzīgie ragi, kas atgādināja izplestu plaukstu, lielajiem dzīvniekiem sasniedza pat vienpadsmit pēdu platumu, tāpat kā netālu esošo vareno bizonu ragi, kuru platums bija līdzīgu izmēru. Stepes zirgi reti kad aizklīda tik tālu uz dienvidiem, taču ēzeļi un kulani - kaut kas pa vidu starp zirgu un ēzeli - klejoja pa pussalas atklātajiem līdzenumiem, turpretī to masīvais, robustais brālēns meža zirgs dzīvoja vientulībā vai nelielu ģimeņu grupās tuvāk alai. Stepē nereti bija sastopamas arī ielejā dzīvojošo govju radinieču, stepju antilopju, nelielas grupiņas.