Pļavās starp stepi un kalna pakāji mājvietu bija raduši bizoni; tumši brūnie vai melnie savvaļas dzīvnieki bija vēlāko miermīlīgāko mājdzīvnieku sugu priekšteči. Meža degunradžiem, kas bija radniecīgi vēlākajām pameža ēdāju tropu sugām, bet piemērojušies vēsajiem mērenās joslas mežiem, ganības tikai nedaudz pārklājās ar citas degunradžu sugas teritorijas zālainajām pļavām. Abas sugas ar saviem īsākajiem, vertikāli izslietajiem snuķveida ragiem un horizontālo galvas stāvokli atšķīrās no pinkainā degunradža, kas, tāpat kā pinkainie mamuti, bija tikai sezonas viesis. Tam bija garš pieres rags, virzīts uz priekšu un nedaudz uz leju, un uz zemi vērsta galva - tas viss noderēja, lai notīrītu sniegu no ziemas ganībām. To biezais zemādas tauku slānis, tumši sarkanā garā virskažoka spalva un apakšējā kažoka mīkstā vilna spieda degunradžus uzturēties vēsā klimatā. To parastā mājvieta bija ziemeļu sala izkaltētās stepes - dzeltenzemes stepes.
Lesa stepes varēja rasties tikai šļūdoņu dēļ. Nepārtraukti zemais spiediens virs plašajiem ledus klājumiem uzsūca gaisa mitrumu, samazinot nokritušā sniega daudzumu šļūdonim pieguļošajās teritorijās un radot nepārtrauktu vēju. Smalkie, kaļķi saturošie putekļi, less no sašķeltajām klintīm šļūdoņa malās tika iznēsāti simtiem jūdžu attālumā. īsais pavasaris izkausēja niecīgo sniega daudzumu un sasalušo zemledus kārtu pietiekami, lai izsprauktos zāle un dzinumi, kuri spēja īsā laikā iesakņoties. Tie ātri auga un izkalta, pārvēršoties par sauso barību; te bija tūkstošiem akru ganību miljoniem dzīvnieku, kas bija pielāgojušies kontinenta dzeļošajam aukstumam.
Pussalas kontinentālās stepes vilināja pinkainos zvērus vienīgi vēlā rudenī. Vasaras bija par karstu, bet ziemas dziļie sniegi bija par dziļu, lai tos noraustu. Daudzi citi dzīvnieki ziemā aizklīda uz ziemeļiem, kur less bija sausāks un laiks - aukstāks. Vairums no tiem vasarā migrēja atpakaļ. Meža zvēri, kas spēja notraust krūmu lapas un dzinumus vai koku mizu, vai ķērpi, palika mežiem klātajās nogāzēs, kuras piedāvāja atšķirtību un neļāva pulcēties lielos baros.
Kopā ar meža zirgiem un meža degunradžiem mežiem klātajā ainavā mājvietu rada ari meža cūkas un dažādas briežu sugas: sarkanie brieži nelielos baros, kurus vēlāk citās zemēs nodēvēja par aļņiem; nelielas kautrīgu stirnu grupiņas un īpatņi ar vienkāršiem trijžuburu ragiem; nedaudz lielāki rūsgani balti un lāsumaini dam- brieži un pa kādam alnim, kuru par Ziemeļamerikas alni dēvē tie, kas sarkano briedi sauc par alni, - tie visi dzīvoja mežos.
Augstāk kalnā pie klintīm un to izvirzījumiem glaudās lielragu kalnu aitas - mufloni, kas ganījās alpu pļavās; un vēl augstāk no klints uz klinti lēkāja savvaļas kalnu āži un savvaļas kalnu kazas. Zibenīgi putni ar ātriem spārniem piešķīra mežam krāsas un dziesmas, bieži vien arī maltīti. Viņu vietu cilvēku ēdienkartē visbiežāk ieņēma treknie, zemu lidojošie stepes purva teteri un vītola rubeņi, kurus notrieca strauji mesti akmeņi, un rudeņos atklīdušās zosis un dūnu pīles, kuras tika noķertas tiklos, tām nolaižoties purvainajos kalnu dīķos. Plēsēji un maitasputni slinki peldēja atmosfēras augšējos, karstajos slāņos, vērīgi nopētot dāsnos līdzenumus un mežus lejā.
Milzum daudz nelielu dzīvnieku piepildīja kalnus un stepi alas tuvumā, nodrošinot pārtiku un zvērādas: bija mednieki - ūdeles, ūdri, vilkveidīgie, sermuļi, caunas, lapsas, sabuļi, jenoti, āpši un nelieli savvaļas kaķi, no kuriem vēlāk radās mājas peļu ķērāju leģioni, - un medījumi - vāveres, dzeloņcūkas, zaķi, truši, kurmji, ondatras, nūt- rijas, bebri, skunksi, peles, lauku peles, lemingi, susliki, lielas lēcēj- peles, milzīgi kāmji, mazie pīkstētāji un daži nekad vārdā nenosaukti un izmiršanai nolemti radījumi.
Lielākie plēsēji bija nepieciešami, lai retinātu pārāk lielo zvēru skaitu. Pie tiem piederēja vilki un viņu daudz mežonīgākie radinieki sarkanie vilki. Un vēl bija kaķveidīgie: lūši, gepardi, tīģeri, leopardi, kalnos mītošie sniega leopardi un - divreiz lielāki par pārējiem - alu lauvas. Dažnedažādi brūnie lāči medīja netālu no alas, taču viņus pāraugušie brālēni - veģetārieši alu lāči - šobrīd nebija manāmi. Visuresošā alu hiēna papildināja mežonīgo pasauli.
ŠI zeme bija neticami bagāta, un cilvēks - vien daudzveidīgās dzīvības niecīga daļiņa, kas dzīvoja un nomira šajā aukstajā, senatnīgajā Ēdenē. Piedzimis vārīgs, bez augstākajām dabas dotajām pielāgošanās spējām, izņemot vienu - pārdabiski lielajām smadzenēm -, viņš bija visvājākais no medniekiem. Lai gan viņš bija šķietami ievainojams un viņam trūka ilkņu, ķetnu, ātru kāju un lēkšanas iemaņu, tomēr divkājainais mednieks bija iemantojis savu četrkājaino konkurentu bijību. Pietika ar viņa smaku vien, lai daudzkārt spēcīgākam radījumam liktu mainīt sava izvēlētā ceļa virzienu, kaut arī tie abi dzīvotu netālu viens no otra ļoti ilgu laiku. Prasmīgie, pieredzējušie klana mednieki bija vienlīdz meistarīgi kā aizsardzībā, tā uzbrukumā, un, kad tika apdraudēta klana drošība vai arī ja tie iekāroja dabas izkrāsotu siltu ziemas mēteli, tie pielavījās medījumam tā, ka tas pat nenojauta par briesmām.
Bija spoža, saulaina diena, vasaras sākuma pilnības sasildīta. Koki bija salapojuši, tomēr par toni gaišāki, nekā kļūs vēlāk. Slinkas mušas spindzēja ap kauliem, pamestiem pēc pēdējās maltītes. Svaiga vēsma atnesa no jūras vieglu nojausmu par dzīvi tajā, un kustīgās koku lapotnes meta skrejošas ēnas pār saulaino nogāzi alas priekšā.
Beidzoties krīzei pēc jaunās mājvietas atrašanas, Mogura pienākumi nebija grūti. Viss, ko no viņa prasīja, bija laiku pa laikam novadīt medību ceremoniju vai rituālu, lai aizbiedētu ļaunos garus, vai, ja kāds tika ievainots vai saslima, lūgt palīdzību labvēlīgi noskaņotajiem gariem, lai tie palīdz Izai viņas dziedināšanas maģijā. Mednieki bija devušies projām, un dažas sievietes - tiem līdzi. Bija paredzams, ka viņi neatgriezīsies vairākas dienas. Sieviešu uzdevums - pēc dzīvnieka nogalināšanas apstrādāt gaļu; medījumu bija vieglāk pārnest mājās jau sagatavotu uzglabāšanai ziemā. Siltā saule un visur esošais stepes vējš ātri izkaltēja plānās šķēlēs sagriezto gaļu. Dūmojošie ugunskuri, kurus aizkūra ar sauso zāli un mēsliem, vairāk kalpoja gaļas mušas aizgaiņāšanai, kas dēja oliņas svaigajā gaļā, veicinot tās pūšanu. Sievietes atpakaļceļā varēja nest arī lielāko daļu nastu.
Krebs gandrīz katru dienu, kopš viņi bija ievākušies alā, pavadīja laiku kopā ar Eilu, cenšoties iemācīt viņai savu valodu. Primitīvos vārdus, parasti visgrūtāk uztveramos klana bērniem, viņa uztvēra viegli, tomēr sarežģītā žestu un zīmju sistēma tai nebija saprotama. Mogurs bija mēģinājis meitenei iemācīt žestu nozīmi, tomēr ne vienam, ne otram nebija pamatprasmju otra sazināšanās metodē, un nebija neviena, kas varētu tulkot vai pamācīt. Vecais vīrs bija lauzījis galvu, tomēr nebija spējis izdomāt, kādā veidā lai paskaidro žestu nozīmi. Eila jutās tikpat vīlusies.
Meitene saprata, ka ir kaut kas tāds, ko viņa nespēj uztvert, un alka, kaut spētu sazināties plašāk, ne tikai ar tiem dažiem vārdiem, ko viņa zināja. Viņai bija skaidrs, ka klana cilvēki spēj saprast vairāk par vienkāršajiem vārdiem, taču nezināja, kā. Problēma bija tā, ka viņa neprata ieraudzīt roku signālus. Eilai tās bija vien nejaušas kustības, nevis mērķtiecīgas zīmes. Viņa vienkārši nespēja uztvert pašu principu, kā sarunāties ar kustībām. Meitenei nekad pat nebija ienācis prātā, ka kaut kas tāds varētu būt iespējams; tas atradās pilnīgi ārpus viņas pieredzes robežām.