Bet kas notika ar Durku un tiem, kas aizgāja viņam līdzi? Vieni stāsta, ka viņus apēduši vilki un lauvas, citi -, ka tie noslīkuši lielajos ūdeņos. Vēl citi runā, ka Saules zemē Saule ļoti sadusmojusies, jo Durks un viņa ļaudis iekārojuši tās zemi. Viņa nosūtījusi no debesīm uguns bumbu, lai tā viņus aprij. Viņi pazuda, un neviens tos vairs nav redzējis."
- Redzi, Vorn, - Eila pamanīja, ka Aga, kā parasti pēc leģendas par Durku, mācīja dēlam, - tev vienmēr jāklausa, ko saka tava māte un
Drūgs, un Brūns, un Mogurs. Tu nedrīksti būt nepaklausīgs un aiziet no klana, citādi tu arī vari pazust.
- Kreb, - Eila teica vīram, kas sēdēja viņai blakus. - Kā tu domā: vai Durks un viņa ļaudis atrada citu vietu, kur dzīvot? Viņš pazuda, bet neviens nav redzējis, ka viņš ir nomiris, vai ne? Viņš varētu būt dzīvs, vai ne?
- Nē, neviens nekad nav redzējis viņu pazūdam, Eila, bet medības ir grūtas, ja medī tikai divi vai trīs cilvēki. Varbūt vasarā viņi spētu nomedīt pietiekami daudz mazo dzīvnieciņu, bet tikt galā ar lielajiem zvēriem, kuri viņiem būtu jāuzkrāj vairumā un jānes līdzi cauru ziemu, būtu daudz grūtāk un ļoti bīstami. Un viņiem vajadzētu pārdzīvot daudzas ziemas, pirms tie sasniegtu Saules zemi. Totēmiem vajadzīga vieta, kur dzīvot. Tie visdrīzāk pamestu cilvēkus, kas klīst apkārt bez pajumtes. Tu taču negribētu, ka tavs totēms tevi pamestu, vai ne?
Eila neviļus pieskārās amuletam. - Bet mans totēms mani nepameta, lai gan es biju pavisam viena un man nebija māju.
- Tas tāpēc, ka viņš tevi pārbaudīja. Viņš atrada tev mājas, vai ne tā? Alu Lauva ir spēcīgs totēms, Eila. Viņš izvēlējās tevi, iespējams, viņš nolēma tevi sargāt vienmēr, tāpēc ka viņš tevi izvēlējās, bet visi totēmi jūtas laimīgāki mājās. Ja tu viņam pievērsīsi uzmanību, viņš tev palīdzēs. Viņš tev pastāstīs, kā labāk darīt.
- Kā es to zināšu, Kreb? - Eila vaicāja. - Es nekad neesmu redzējusi Alu Lauvas Garu. Kā tu zini, kad totēms tev kaut ko saka?
- Tu nevari redzēt sava totēma garu, jo tas ir daļa no tevis, tevī iekšā. Tomēr viņš tev to pateiks. Tev vienīgi jāiemācās saprast. Ja tev jāpieņem kāds lēmums, viņš tev palīdzēs. Viņš dos tev zīmi, ja izdarīsi pareizo izvēli.
- Kādu zīmi?
- To ir grūti pateikt. Parasti tas ir kaut kas īpašs vai neparasts. Tas var būt kāds akmens, ko tu nekad agrāk neesi redzējusi, vai īpašas formas sakne, kas tev kaut ko nozīmētu. Tev jāiemācās saprast ar sirdi un prātu, nevis ar acīm un ausīm, tad tu zināsi. Vienīgi tu spēj saprast savu totēmu, neviens tev nepateiks, kā. Bet, kad pienāks laiks un tu atradīsi sava totēma atstātu zīmi, ieliec to savā amuletā. Tā tev nesīs veiksmi.
- Vai tavā amuletā ir zīmes no tava totēma, Kreb? - meitene pamāja, cieši lūkojoties uz nelīdzeno ādas kulīti burvim kaklā. Viņa ļāva, lai nepacietīgais mazulis pieceļas un dodas pie Izas.
-Jā, - viņš pamāja. - Viens ir alu lāča zobs, kurš man tika iedots, kad mani izraudzījās par mācekli. Tas nebija iestrēdzis žokļa kaulā, tas gulēja uz akmeņiem man pie kājām. Es to neredzēju, pirms nebiju apsēdies. Tas ir ideāls zobs, bez bojājumiem un nenodilis. Tā bija zīme no Ursus, ka esmu pieņēmis pareizo lēmumu.
- Vai mans totēms ari man dos kādas zīmes?
- To neviens nezina. Varbūt tad, kad tev būs jāpieņem svarīgi lēmumi. Kad tas notiks, tu zināsi, kamēr vien tev būs tavs amulets, lai totēms varētu tevi atrast. Gādā, lai tu nekad nepazaudētu aftuletu, Eila. Tas tev tika iedots, atklājot tavu totēmu. Tas glabā daļu no tava gara, ko viņš pazīst. Bez tā tava totēma gars ceļojot nespēs atrast ceļu atpakaļ. Tas apmaldīsies un meklēs mājas garu kaut kur pasaulē. Ja tu pazaudēsi savu amuletu un ātri to neatradīsi, tev būs jāmirst.
Eila nodrebēja, pataustīja mazo maisiņu, kas stingrā auklā karājās viņai kaklā, un prātoja, kad saņems zīmi no sava totēma. - Kā tu domā: vai Durka totēms deva tam kādu zīmi, kad viņš nolēma doties projām, lai atrastu Saules zemi?
- To neviens nezina, Eila. Par to leģenda nestāsta.
- Es domāju, ka Durks bija drosmīgs, dodoties meklēt jaunas mājas.
- Var būt, ka viņš bija drosmīgs, bet viņš bija muļķis, - Krebs atbildēja. - Viņš pameta savas un savu senču mājas un uzņēmās lielu risku. Un kādēļ? Lai atrastu kaut ko citu. Viņš nebija apmierināts, tāpēc nepalika. Daži jaunie cilvēki domā, ka Durks bija drosmīgs, taču, kad tie kļūst vecāki un gudrāki, viņi saprot ko citu.
- Man šķiet, ka man Durks patīk, tāpēc ka viņš bija citāds, - Eila noteica. - Tā ir mana mīļākā leģenda.
Eila pamanīja, ka sievietes pieceļas, lai dotos gatavot vakariņas, un pielēca kājās, lai tām sekotu. Krebs nogrozīja galvu, meitenei aizejot. Katru reizi, domājot, ka Eila patiešām mācās pieņemt un saprast klana dzīvesveidu, viņa pateica vai paveica kaut ko tādu, kas izbrīnīja viņu. Viņa jau nedarija kaut ko nepieņemamu vai sliktu, vienkārši klana ļaudis tā nerīkojās. Leģendai bija jāparāda, cik muļķīgi bija mēģinājumi mainīt vecos paradumus, taču Eila apbrīnoja jauno cilvēku, kas pārdroši tiecās pēc kaut kā jauna. "Vai viņa jelkad spēs tikt vaļā no ldanam nepiedienīgām domām?" viņš uzdeva sev jautājumu. Tomēr Krebam bija jāatzīst, ka Eila mācījās ātri.
Līdz septiņu vai astoņu gadu vecumam klana meitenēm bija jāiegūst pieredze pieaugušo sieviešu prasmēs. Daudzas tad sasniedza pilngadību un drīz pēc tam tika izdotas pie vīra. Gandrīz divos gados, kopš viņi bija meiteni atraduši - vienu, tuvu bada nāvei, nespējīgu sagādāt sev ēdienu -, viņa bija iemācījusies, ne vien kā baribu atrast, bet arī kā to uzglabāt. Viņa bija apguvusi vēl daudz citu iemaņu, un, kaut arī ne tik liela lietpratēja kā vecākās, vairāk pieredzējušās sievietes, meitene varēja mēroties izveicībā ar dažu labu no jaunākajām. Viņa prata nodīrāt un apstrādāt ādu, izgatavot dažāda veida apmetņus, segas un kules. Eila prata izgriezt taisnas strēmeles vienā garā spirālē no vienas pašas ādas. Viņas auklas, izgatavotas no gariem dzīvnieku sariem, saitēm vai stiegrainas mizas un saknēm, bija stipras un smagas vai plānas un smalkas atkarībā no to lietojuma. Viņas grozi, paklāji un tīkli, vīti no izturīgām zālītēm, saknēm un mizām, bija neatkārtojami. Meitene tik labi prata izgatavot raupju rokas cirvīti no kāda krama bumbuļa vai nošķelt šķilu ar asām malām, ko izmantoja kā nazi vai kasīkli, ka pat Drūgs bija pārsteigts. Viņa mācēja izgrebt bļodas no baļķa klučiem un noberzt tās skaisti gludas. Eila prata iegūt uguni, virpinot starp plaukstām noasinātu kociņu pret citu koka gabalu, lidz radās kvēlojoša, karsta ogle un aizdedzināja sauso posu; to bija vieglāk paveikt, ja grūto, nogurdinošo darbu veica pamīšus divi cilvēki, ar stingru spiedienu nepārtraukti kustinot noasināto irbuli. Bet, kas vēl pārsteidzošāk, viņa pārņēma Izas medicīnas zināšanas ar šķietami dabisku instinktu. "Izai bija taisnība," Krebs nodomāja, "viņa mācās pat bez atmiņām."
Eila grieza šķēlēs jamsa gabaliņus un lika ādas katliņā, kas vārījās virs ugunskura, kurš bija domāts ēdiena gatavošanai. Pēc bojāto daļu nogriešanas no tiem nekas daudz pāri nepalika. Alas dziļumā, kur dārzeņus uzglabāja, bija vēss un sauss, taču tik vēlu ziemā dārzeņi sāka kļūt mīksti un pūt. Meitenes sapņi par tuvojošos pavasari bija sākušies pirms dažām dienām, kad viņa ledus ieslēgtajā upē bija ieraudzījusi ūdens strūkliņu - vienu no pirmajām pazīmēm, ka tā drīz lauzīsies brīvībā. Viņa nevarēja vien sagaidīt pavasari ar tā pirmajiem zaļumiem, jaunajiem pumpuriem un saldo kļavas sulu, kas kāpa augšup un sūcās ārā pa mizā iegrieztajiem robiem. To savāca un ilgi vārīja lielos ādas katlos, līdz tā kļuva par biezu, staipīgu sīrupu vai kristalizējās cukurā, un uzkrāja bērza tāss traukos. Arī bērzam bija salda sula, taču ne tik salda kā kļavai.