Meiteni nobiedēja pašas domu pārdrošība, un viņa palūkojās apkārt, lai pārliecinātos, ka ir viena, nobijusies, ka kāds, to ieraugot, varētu uzzināt viņas prātojumus. "Pat Brouds nespēja to izdarīt," viņa atcerējās. Viņa domāja par to, kā Brouds bija centies trāpīt mērķi, un par Zūga nicinošajiem žestiem, kad puisim tas nebija izdevies, un nemanāms smaids pārslīdēja meitenes sejai.
Vai Brouds kļūtu traks aiz dusmām, ja es to izdarītu, bet viņš nespētu? Eilai patika doma, ka viņa visā pārspēj Broudu. Vēlreiz pametusi skatienu apkārt, meitene apņēmīgi palūkojās zemē uz lingu, tad strauji noliecās un pacēla to. Meitene sajuta nolietotā ieroča lokano ādu un pēkšņi iedomājās par sodu, ko viņa saņemtu, ja kāds to redzētu ar lingu rokā. Viņa gandrīz nometa to atkal zemē, ātri paskatījusies pāri klajumam tai virzienā, kurp bija devušies vīri. Eilas skatiens apstājās pie nelielas akmeņu kaudzītes.
"Interesanti, vai es to spētu? Ai, Brūns būtu tik dusmīgs uz mani, es nezinu, ko viņš izdarītu. Un Krebs teiktu, ka esmu slikta meitene. Es patiesi esmu slikta - tikai tāpēc, ka pieskāros šai lingai. Kas gan tur var būt tik slikts, ja pieskaras tādai ādas strēmelei? Tikai tāpēc, ka to lieto akmeņu sviešanai? Vai Brūns man sistu? Brouds gan. Viņš būtu priecīgs, ka es tai esmu pieskārusies, tad viņam būtu attaisnojums, ka var mani sist. Viņš nu gan būtu trakoti dusmīgs, ja zinātu, ko esmu redzējusi. Viņi būtu ļoti nikni. Vai to dusmas būtu daudz lielākas, ja es pamēģinātu ari sviest? Slikti, jau tāpat ir slikti, vai ne? Interesanti, vai es varētu trāpīt ar akmeni tajā mērķī?"
Meitene mocījās starp vēlēšanos izmēģināt lingu un apziņu, ka viņai aizliegts to darīt. Tas bija slikti. Viņa zināja, ka tas ir slikti. Bet viņa gribēja izmēģināt. "Ko mainīs vēl viens slikts darbs? Neviens nekad to neuzzinās, te nav neviena, izņemot mani." Viņa vēlreiz vainīgi palūkojās visapkārt, tad devās akmeņu kaudzes virzienā. Eila pacēla vienu un mēģināja atcerēties, ko bija mācījis Zūgs. Viņa rūpīgi salika kopā abus galus un stingri satvēra tos. Adas cilpa vaļīgi nokarājās. Meitene jutās neveikli, neprolot ielikt akmeni pamatīgi novalkātajā iedobē. Vairākas reizes akmens izkrita, tiklīdz to iešūpoja. Viņa koncentrējās, cenšoties iztēloties, kā to bija darījis Zūgs.
Viņa mēģināja vēlreiz, taču linga augšā apstājās, un akmens atkal nokrita zemē.
Nākamajā reizē Eilai izdevās noķert īsto mirkli un aizsviest apaļo oli dažus soļus tālāk. Sajūsmināta viņa paņēma vēl vienu akmeni. Pēc vairākiem neveikliem mēģinājumiem viņai vēlreiz izdevās. Nākamie trīs mēģinājumi bija neveiksmīgi, tad viens akmens aizlidoja garām mērķim, tomēr jau tuvāk. Meitene sāka iemanīties.
Kad akmeņu kaudzīte bija beigusies, viņa tos atkal savāca, pēc tam vēl trešo reizi. Bet ceturtajā tūrē viņa jau spēja izsviest lielāko daļu akmeņu, pārāk bieži nenometot tos zemē. Eila paskatījās zemē uz trim atlikušajiem akmeņiem. Viņa pacēla vienu, ievietoja to lingā, sagrieza virs galvas un palaida vaļā. Akmenim trāpot tieši mērķī un atlecot atpakaļ, meitene izdzirda būkšķi un uzvaras sajūsmā palēcās gaisā.
"Es to izdarīju! Es trāpīju mērķī!" Tā bija tīrā nejaušība, laimīgs gadījums, tomēr tas nemazināja meitenes prieku. Nākamais akmens netrāpīja mērķi, bet aizlidoja tālu tam garām, un pēdējais nokrita zemē tikai dažas pēdas tālāk no meitenes. Tomēr vienu reizi tas viņai bija izdevies, un viņa bija pārliecināta, ka spēs to izdarīt vēlreiz.
Eila atkal sāka lasīt kopā akmeņus, bet ievēroja, ka saule jau tuvojas horizontam. Pēkšņi meitene atcerējās, ka viņai taču jāsagādā Izai savvaļas ķirša miza. "Kā tas varēja būt, ka ir jau tik vēls?" viņa nodomāja. "Vai es te būtu pavadījusi visu pēcpusdienu? Iza būs satrau- kusies, un Krebs tāpat." Eila steidzīgi iebāza lingu apmetņa ielocē, aizskrēja līdz ķiršiem, nošķēla ar aso krama nazi ķirša ārējo mizu un nokasīja garas šķiedras no iekšējā kambija kārtas. Tad skriešus, cik vien ātri prata, meitene devās atpakaļ uz alu, palēninot gaitu tikai tad, kad tuvojās upei, lai pieņemtu sievietēm pienākošos bijīgo stāju. Eila bija nobijusies, ka viņu sagaida lielas nepatikšanas par to, ka tik ilgi bijusi projām; viņa negribēja vēl kādam sagādāt lieku iemeslu dusmām.
- Eila! Kur tu biji? No uztraukuma esmu gandrīz slima. Es biju pārliecināta, ka tev uzbrucis kāds zvērs. Jau grasījos lūgt Krebu, lai Brūns iet tevi meklēt, - Iza sāka bārties, tikko ieraudzījusi meiteni.
- Es meklēju, vai neieraudzīšu kādus jaunos dzimumus, un devos projām pa klajumu, - Eila teica, juzdamās vainīga. - Es neiedomājos, ka ir jau tik vēls. - Tā bija patiesība, bet ne visa patiesība. - Te būs tava ķiršu miza. Fitolakas jau lien ārā no zemes tur, kur tās auga pagājušajā gadā. Vai tu man neteici, ka saknes noderēs arī Kreba reimatismam?
- Jā, bet tev jāaplej sakne un sāpju mazināšanai jāizmanto uzlējums. Ogas noder ari pret audzējiem un kupriem, - zāļu sieva iesāka, automātiski atbildot uz meitenes jautājumiem, taču tad sarunu pārtrauca. - Eila, tu centies novērst manu uzmanību ar dziedināšanas jautājumiem. Tu zini, ka nedrīkstēji tik ilgi palikt projām un likt man tā uztraukties, - Iza žestikulēja. Viņas dusmas tagad, kad viņa zināja, ka bērnam nekas nekaiš, bija pārgājušas, tomēr tā gribēja justies droša, ka Eila viena pati vairs nepaliks projām tik ilgu laiku. Iza uztraucās vienmēr, kad Eila bija projām. - Es vairs tā nedarīšu, Iza, bez tavas atļaujas. Es vienkārši nepamanīju, ka ir jau tik vēls.
Viņām ieejot alā, Uba, kas visu dienu Eilu bija meklējusi, beidzot ieraudzīja meiteni. Mazā metās tai pretim ar savām tuklajām, līkajām kājelēm un saklupa, līdz tai netikusi. Eila paspēja mazuli pacelt, pirms tas bija nokritis, un sagrieza to augstu gaisā. - Vai es kādreiz nedrīkstētu paņemt Ubu sev līdzi, Iza? Es nepaliktu pārāk ilgi. Es varētu sākt viņai ierādīt dažas lietas.
- Viņa vēl ir pārāk maza, lai saprastu. Viņa vēl tikai mācās runāt, - Iza atbildēja, bet, redzot, cik abas kopā jutās laimīgas, piebilda: - Domāju, ka reizēm varēsi viņu paņemt sev līdzi, ja vien tu neiesi pārāk tālu.
- Ai, cik labi! - Eila iesaucās, ar mazuli uz rokām apkampjot Izu. Viņa skaļi iesmējās, turot meitenīti gaisā, bet Uba skatījās uz Eilu, mirkšķinot apbrīnas pilnās acis. - Tas tik būs jautri, Uba, - viņa teica, nolikusi bērnu zemē. - Māte ļaus tev nākt man līdzi.
"Kas tam bērnam lēcies?" Iza prātoja. "Es viņu neesmu redzējusi tik sajūsminātu jau ilgāku laiku. Laikam jau šodien gaisā klīst sveši gari. Vispirms vīri agri pārnāca mājās; un tie nesēž un nesarunājas kā parasti, katrs aizgājis pie sava ugunskura un gandrīz nepievērš uzmanību sievietēm. Šķiet, neredzēju, ka kāds būtu kādu sabāris. Pat Brouds bija pret mani gandrīz laipns. Tad vēl Eila aiziet uz visu dienu un pārnāk pilna enerģijas, visus apkampj. Es neko nesaprotu."
10
-Jā? Ko tu gribi? - Zūgs nepacietīgi pamāja. Bija neparasti tveicīgs tik agram ritam. Zūgam bija karsti, un viņš jutās slikti, nosvīdis svelmainajā saulē, ar trulu skrāpi apstrādājot lielo, žūstošo briežādu. Vīrs nejutās priecīgs, ka viņu traucē, jo sevišķi tā plakansejainā, neglītā meitene, kura tikko ar noliektu galvu bija apsēdusies tam blakus, gaidot, kad viņš atļaus tai runāt.
- Vai Zūgs gribētu padzerties ūdeni? - Eila pamāja, atturīgi paceļot skatienu, kad viņš viegli uzsita meitenei pa plecu. - Šitā meitene bija pie avota un redzēja mednieku strādājam karstajā saulē. Meitene nodomāja, ka medniekam droši vien slāpst, viņa negribēja to traucēt, - Eila formāli teica, kā tas pieklājās, uzrunājot mednieku. Meitene sniedza tam bērza mizas krūzi un pastiepa pretim vēsu, pilošu ūdens maisu, taisītu no kalnu kazas kuņģa.